Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Dienā, kad aktrise prezentēja savu Dienasgrāmatu, tā jau bija pazudusi no veikalu plauktiem. Izpirkta gan pirmā, gan papildtirāža. Kāds vīrietis grāmatnīcā tik izmisīgi lūdzies, lai sadabū grāmatu viņa mammai, ka nācies pārdot vienu no nedaudzajiem prezentācijai atliktajiem eksemplāriem. Ir cerība, ka jau līdz Ziemassvētkiem būs vēl. To, ka lasītājus tik ļoti interesēs aktrises pierakstītās Daudziņu ģimenes ainiņas, viņa nebija cerējusi sagaidīt.
Kad lūgusi sarakstīto izlasīt Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājam Arno Jundzem, Zane bijusi gatava arī uz ļaunāko – noslēpt savu kladīti un nerādīt vairs nevienam.
Grāmatas atvēršanas svētkos Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš cienāja viesus ar sievas gatavotajām smalkmaizītēm, jo izrādījās, ka viņa raksta tikpat garšīgi kā cep. Kad Daudziņš pamanījis, ka sieva no rītiem kaut ko pieraksta, viņš sākumā domājis, ka tās ir receptes.
Citi lasa
«Viņa neģēlīgi labi cep rozīņmaizītes, kanēļmaizītes un visādas citādas bulciņas. Pēc nedēļas secināju, ka tās tomēr nav receptes. Smalkmaizīšu sastāvs būtiski nemainījās, bet viņa tik sēž un raksta. Un tā katru rītu. Vienreiz neizturēju, gribēju palūrēt, ko viņa tur raksta, – neļauj,» grāmatas recenzijā atzinās Zanes laulātais draugs.
Sarunā ar PDz viņš saka – izlasīt dienasgrāmatu dabūjis tikai tad, kad tai pielikts punkts. To darot, ar interesi palūkojies arī uz sevi Zanes acīm: «Tas bija tikpat pārsteidzoši, kā paskatīties spogulī vai pirmo reizi izdzirdēt no malas savu balsi,» teic Vilis.
Nevienā brīdī viņam nav bijusi doma lūgt Zanei pirms publicēšanas kādu epizodi noklusēt vai mainīt.
«Kāpēc gan? Dienasgrāmatā cilvēks atļaujas būt tik atklāts, cik pats vēlas un spēj. Es lasīju, un man bija jautri,» uzskata aktieris.
«Dienasgrāmata ir vērtīga tikai tad, ja to raksta konkrētajā brīdī. Tās, ko pēc tam raksta kādu lielu notikumu liecinieki, nav neko vērtas, jo viņi jau zina, ar ko viss beidzās. Kad Zane sāka rakstīt, viņai nebija ne jausmas, ka būs tādi kovida postījumi un ka tas vilksies patiešām tik ilgi. Vēl vairāk – ka tad, kad viņa šai dienasgrāmatai pieliks punktu, pasaulē nekas vēl nebūs beidzies,» spriež Vilis un atzīst – pats dienasgrāmatu rakstīt nevarētu, jo nav tik disciplinēts kā sieva.
Par pandēmijas laiku, kas spilgti parādās Zanes pierakstītajā, viņš saka: «Šis bija ļoti jocīgs, bet mums visai laimīgs laiks.»
«ēc tik intensīva darba, kāds bijis beidzamos desmit gadus, pirmo reizi bija tāda situācija, ka mēs tik ilgi varējām būt kopā. Tas bija patiešām neparasti – diena aust un riet, un mēs visu laiku esam kopā! Mums bija gan vakari, kuri parasti man paiet izrādēs, gan dienas, kad Zanei nebija studiju.»
Daudziņu atvase Matīss saka: «Mammas dienasgrāmatā mani pārsteidza tas, cik skaisti skan domas viņas galvā, cik harmoniski tās sakārtojas. Man bija patiess prieks lasīt, un es ļoti lepojos ar mammu.» Tagad viņš sācis prātot, ka varētu ģimenei ļaut izlasīt arī paša pusaudžu gadu dienasgrāmatu. «To es rakstīju no 12 līdz 16 gadu vecumam, un domāju, ka tagad jau droši varētu iedot izlasīt,» pasmaida Matīss.
