Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Radošums ir ceļvedis grūtos laikos, kam daudz dedzīgāk varētu sekot visi tautsaimniecības sektori. To jau 10 gadus atgādina arī iniciatīva “radi!”, kas šajā laikā izaugusi no Radošās darbības nedēļas “radi!” un kļuvusi ne tikai par radošo industriju aktualitāšu vērotāju, bet arī kultūrpolitikas un attīstības virzītāju. Esmu pārliecināta, ka radošums var palīdzēt valstij pārvarēt jebkuru krīzi, taču svarīgi, lai cilvēki, kas izprot kultūras un radošuma spēku, darbotos visdažādākajās profesijās un amatos.
Iniciatīva, kas mainījusi valsts kultūrpolitiku
Grūti noticēt, ka pagājuši jau 10 gadi, kopš organizējām pirmo Radošuma nedēļu Latvijā. Iedvesmu guvām kaimiņos, 2009. gadā viesojoties Lietuvas Seimā, kur notika radošumam veltīta starptautiska konference. Lietuvieši uzsvēra, ka valsts izaugsmē ir vairāk jānovērtē cilvēku radošie resursi un arī kultūra. Tā jāuzlūko daudz plašāk, nevis tikai caur mākslu, literatūru un kultūras mantojumu, ko patērējam, – kultūra un tajā iekodētais radošais spēks var kalpot daudz plašākiem attīstības procesiem.
Šeit, Latvijā, izvēlējāmies rīkot veselu radošuma nedēļu, katru dienu veltot citam radošuma aspektam: radošumam mākslā, izglītībā, publiskajā pārvaldē un pašvaldībās.
Kāpēc gudri ieguldītam radošumam ir tik liela nozīme visas valsts labklājībā? Radošums nav tikai abstrakts jēdziens, tas ir instruments, ar kura palīdzību attīstīt gan kultūrtelpu, gan uzņēmējdarbību un visas valsts labklājības izaugsmi.
Piemēram, kad “radi!” veltīja padziļinātu uzmanību dizainam, tas plašākai sabiedrībai pavēra dziļāku izpratni par dizainu, tā izpausmēm un pielietojuma iespējām dažādās dzīves jomās. Īsi pēc tam, kad “radi!” uzsāka savas gaitas Latvijā, tapa valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes Radošā Latvija, kas ir spēkā vēl šobrīd.
Latvijas radošums Eiropas kontekstā
Kad dzima Radošuma nedēļa, es biju viena no idejas autorēm un projekta vadītāja. Vēlāk biju saistīta ar “radi!” jau citā kapacitātē – kā Radošuma nedēļas partneris, būdama Nacionālā kultūras centra direktore un pēc tam kultūras ministre. Nu kā Eiropas Parlamenta deputātei man ir ļoti interesanti salāgot iniciatīvas “radi!” jautājumus ar Eiropas Savienības dienaskārtību, kas liecina – radošums nekur nav pazudis, līdz ar inovācijām tā joprojām ir aktuāla tēma Eiropā.
Ja salīdzinām procesus Latvijā un Eiropas Savienībā, galvenais atšķirīgais, mums unikālais un līdz ar to gudri izmantojamais ir tas, ka vairākos aspektos Latvijas radošajām industrijām ir daudz spēcīgāks pamats zem kājām.
Pirmkārt, tas saistīts ar mūsu kultūras resursu daudzveidību. Mums ir gana daudzveidīgas izpausmes gan profesionālajā mākslā, gan – kas ir netipiski Rietumeiropai – ļoti daudzveidīgs materiālais un jo īpaši nemateriālais kultūras mantojums. Mūsu kultūrtelpai raksturīga spēcīga tuvība ar dabu, kas ir aktuāla tēma Eiropā, domājot par zaļo kursu, – kultūrā rast idejas, kā dzīvot zaļāk, ilgtspējīgāk.
Manuprāt, tieši latviešu kultūra ir saglabājusi šo gudrību, kā dzīvot saskaņā ar dabu, tas viss ir mūsu pūra lādēs, iekodēts mūsu apziņā un gēnos, tas parādās gan tautas mākslā, gan laikmetīgajā kultūrā.
Otrkārt, mums ir ļoti spēcīgi attīstīta, daudzslāņaina kultūrizglītības sistēma, sākot ar interešu izglītību, turpinot ar profesionālo ievirzi un profesionālo kultūrizglītību visos līmeņos, un attīstīti ir arī neformālās izglītības veidi. Tā ir lieliska augsne radošuma atraisīšanai.
Virziens izaugsmei nākamajos gados
Tas, kā Latvijā (un ne tikai) dažkārt pietrūkst, ir izpratne par kultūras un radošuma spēku citos tautsaimniecības sektoros, kaut arī ekonomiskie rādītāji liecina, ka apmēram 4% no Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukta veido tieši kultūras un radošais sektors.
Interesanti, ka kultūras ietekme uz kopējo Eiropas ekonomiku ir tikpat liela kā, piemēram, IKT un viesmīlības sektoru pienesums.
2019.gadā kultūras un radošajās nozarēs bija nodarbināti 7,4 miljonu cilvēku, kas ir 3,7% no visiem strādājošiem Eiropas Savienībā. Savukārt, to cilvēku īpatsvars, kuri šajās jomās strādā kā pašnodarbinātie ir vairāk nekā divas reizes lielāks nekā vidējais rādītājs visā Eiropas Savienības ekonomikā. Bet, acīmredzot, mēs joprojām pārāk maz izprotam šo kultūras ekosistēmas neredzamo daļu.
Vairāk vajadzētu strādāt arī ar ieguldījumu pašu kultūras darbinieku radošumā, lai viņiem, īpaši ārpus lielpilsētām, sniegtu iedrošinājumu būt drosmīgākiem. Pasaule apkārt mežonīgi ātri mainās, un arī kultūras darbiniekiem ir jāspēj vairāk domāt un rīkoties ārpus rāmjiem, ir jāizmanto radošais potenciāls jomā, kurā viņi strādā.
Šajā ziņā ļoti palīdzētu dažādas profesionālās izglītības programmas, mentorings kultūras darbiniekiem, lai stiprinātu viņu pašapziņu un rosinātu viņos šo radošo drosmi, kas savukārt iedvesmotu profesionāļus citās nozarēs.
Radošuma degviela – degsme, drosme un sadarbība
2009. gadā pieauga mazo radošo uzņēmēju skaits – tie bija cilvēki, kuri meklēja atbildes uz tā laika ekonomiskās krīzes izaicinājumiem. Arī šobrīd parādās daudz interesantu ideju, kā digitālajā platformā radīt jaunus kultūras darbus un turpināt piedāvāt kultūras pakalpojumus arī pulcēšanās ierobežojumu apstākļos.
Abas krīzes ir spilgts apliecinājums, ka patiess radošums ir dzīvs un spēj rast risinājumus jebkādiem izaicinājumiem.
Ja tas ir iespējams kultūras sektorā ar salīdzinoši niecīgu valsts finansējumu, kāpēc gan lai šim piemēram ar labām sekmēm nesekotu arī citas nozares?
Es novēlu mums visiem kopā (un arī “radi!” – ne tikai nākamajiem 10 gadiem vien) vēl vairāk degsmes, daudz labu ideju un spēcīgas radošās partnerības, mijiedarbojoties dažādām idejām, pieredzēm, kompetencēm, vecumiem un etniskajām grupām. Tieši šādā dažādības mijiedarbībā jebkurai idejai rodas jauna pievienotā vērtība. Mums netrūkst līderu kultūrā un radošajā sektorā, taču valsts izaugsmei ir svarīgi, lai cilvēki, kuri saprot radošuma spēku un kuriem piemīt radošā drosme, darbotos visdažādākajās profesijās un amatos.
