Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
347
-
31
-
7
-
5
-
0
-
3
-
8
-
Ar autores atļauju publicējam viņas viedokli Kristīnes Misānes lietā, kas portālā Karakuda.net tika publicēts vēl pirms gala sprieduma par Kristīnes Misānes izdošanu Latvijai. Tāpēc pirms tā arī neliels autores pēcvārds, kas šai gadījumā kalpo kā priekšvārds viedoklim Vai Putins glābs Misāni?
"Pēc mana pirmā raksta Vēstnieks piķī vai „ona že maķ”, kurā analizēju, kā Kristīnes Misānes skandāls ļauj izprast mūsu sabiedrību, cilvēki tomēr uzdeva jautājumus par pašu Misānes tiesvedību. Šī iemesla dēļ tapa otra publikācija Vai Putins izglābs Misāni?. Tagad Misānes epopejai pirmais cēliens ir noslēdzies – ir zināms, ka viņa tiks izdota Latvijai. Tāpēc derīgi padomāt, kādus secinājumus no šī gadījuma varam izdarīt.
Ir skaidrs, ka mūsu informatīvais lauks ir neaizsargāts pret demagoģiju un tīriem meliem. Cilvēki viegli noticēja nepareizai informācijai. Piemēram, par to, ka Dievidāfrikas Republikā par bērna nolaupīšanu draud 15 gadu cietumsods.
Šobrīd jau ir skaidrs, ka apsūdzības Misānei neaprobežojas tikai ar bērna nolaupīšanu. Klāt nāk mahinācijas ar finanšu instrumentiem, dokumentu viltošana un, iespējams, citas krimināli sodāmas darbības.
Visdrīzāk, 15 gadi draudēja par visām šīm darbībām kopā.
Tāpat ir zināms, ka sabiedrības aktivizēšana notika ar plaši izvērstas sabiedrisko attiecību jeb PR aģentūras veidotas kampaņas palīdzību. Ir saprotama vēlme kampaņas organizētājiem un dalībniekiem „uzvaras” laurus pierakstīt sev un lepoties, ka sabiedrības spiediens varot paveikt brīnumus.
Arī te patiesā aina ir cita: Misānes izdošana Latvijai bija iespējama tikai tāpēc, ka viņa pēdējā brīdī iesniedza pierādījumus par citiem kriminālnodarījumiem. Acīmredzot līdz tam viņa cerēja, ka pietiks ar sabiedrības spiedienu vien. Nepietika. Nācās atzīties, lai izvairītos no tiesāšanas DĀR. Tikai uz šīs jaunās informācijas pamata Ģenerālprokuratūra varēja ierosināt lietu, kas ļāva pieprasīt viņas izdošanu.
Respektīvi, Kristīni Misāni izdeva nevis tāpēc, ka pūlis to pieprasīja, bet gan tādēļ, ka viņa pēdējā brīdī atzinās nodarījumos, par kuriem iepriekš klusēja.
Te prasās jautājums, vai kāds atvainosies prokuroriem par apvainojumiem, kuri gāzās pār viņu galvām? Pieņemu, ka jautājums ir retorisks.
Visbeidzot mums ir jāatzīst, ka mūsu politiķi ir populisti, kuri grozās līdzi katrai vēja pūsmai. Ja jūt, ka pūš spēcīgs vējš, tad ir gatavi darīt to, ko no ielas prasa. Misānes gadījums nav tik nozīmīgs, lai ietekmētu kādas vitālas valsts intereses, ja neskaita attiecību bojāšan ar Dāniju. Tomēr gribētos būs pārliecinātai, ka mums ir valstsvīri ar mugurkaulu un spēju nostāties pret sakūdītu baru un izdarīt to, kas ir pareizi un atbildīgi.
Tagad šīs pārliecības man nav un domāju, vai kādu dienu no visaugstākās tribīnes nedzirdēsim vārdus: „Palieciet jūs savā vietā…”
Vai Putins glābs Misāni?
Reti kurš Latvijā nebūs neko dzirdējis par Vislatvijas akciju Glābsim Kristīni. Sašutums par dāņu tiesas „netaisnīgumu” un Latvijas prokuroru „stulbumu” bija liels. Viņu dēļ tagad cietīs „nelaimē nonākusī” Kristīne Misāne, kura” nevainīga” sēžot Dānijas cietumā. Akcija „Latvija Tevi Neaizstāvēs un Eiropā Valda Beztiesiskums” kulmināciju sasniedza 17. februārī, kad Krievijas RIA Novosti publicēja rakstu par vairāku Latvijas iedzīvotāju vēstuli Putinam, kurā lūgta palīdzība Kristīne Misānes atbrīvošanā.
Grūti pateikt, vai Misānes kampaņas organizatori PR aģentūra Repute paši vēlējās nonākt pie šāda rezultāta.
Varbūt viņiem tas bija pārsteigums, bet vērīgam novērotājam jau pirms tam bija skaidrs, ka Kremļa polittehnologi situāciju vissirslikti.lv un vissirslikti.dk centīsies pārvērst vissirlabi.ru.
Varbūt organizatori to vēlējās sasniegt. Nezinu, bet savu darbu – izplatīt insinuācijas par Latvijas un Dānijas iestādēm un amatpersonām, izplatīt sazvērestības teorijas viņi turpina vēl tagad.
Jābrīnās tikai, kā mūsu medijiem un augsta ranga politiķiem, līdz pat Aizsardzības ministram un prezidentam, nebija skaidrs, kur var novest šāda histēriska šausmināšanās. Ja Ārlietu ministrija izplata paziņojumu ar neizpratni, kāpēc nav ievērots Dānijas likums par izdošanu 30 dienu laikā un Attīstībai/PAR politiķis, Saeimas deputāts Mārtiņš Bondars aicina izraidīt Dānijas vēstnieku, ja mediji savos materiālos raksta, ka „Kristīni nodeva divreiz – vienreiz Latvija un vienreiz Dānija”, vai tad ir jābrīnās, ka cilvēki krīt panikā un uzskata, ka Eiropa nekaunīgi dara pāri latviešiem?
Kā tad ir ar „30 dienu likuma” neievērošanu no Dānijas tiesas puses un kādas vēl baumas un maldus ir uzknābājusi Latvijas sabiedrība? Šajā materiālā uzrunāšu tās neskaidrības, par kurām komentēja mana iepriekšējā materiāla „Vēstnieks piķī vai „ona že maķ”” lasītāji. Tāpēc ka šo baumu un speciāli (?) sagrozītās informācijas dēļ cilvēki satrakojās tā, ka mēs nonācām līdz palīdzības prasīšanai Putinam. Loģiska attīstība, ja jau te neviens nespēj “glābt”. Par kādu sagrozītu informāciju ir runa?
Dānijas „30 dienu” likums
Cilvēki satraucās, ka Dānija esot tik beztiesiska valsts, ka tur tiesas savas valsts likumus neņemot vērā (par šo tiesību normu runāja arī mūsu Ārlietu ministrija savā paziņojumā). Tomēr kā liecina informācija dāņu presē, gan dāņu prokurors, gan arī tiesa skaidri norādīja, ka pie ilgā laika posma ir vainīga pati Kristīne Misāne, kura lietu vilkusi garumā.
Šeit, protams, parādās jautājums vai Misāne (un kopā ar viņu arī mūsu amatpersonas) nav uzķērusies uz kāda skandaloza advokāta pakalpojumiem.
Tā arī gadās, ka advokāts padodas vilinājumam vilkt lietu garumā, dodot nepamatotas cerības.
Ir zināms, ka Misāne pieprasīja politisko patvērumu Dānijā. Vai nevarētu būt tā, ka tieši advokāts ieteica to darīt ar pamatojumu, ka bēgļus nedrīkst izdot. Šis patvēruma pieprasījums ir pilnīgi absurds, jo, ja nu kaut kas ir skaidrs šajā sāgā, tad fakts, ka Misāni neviens nevajā viņas politisko uzskatu dēļ, ir acīmredzams.
Katrā ziņā Dānijas iestādes bija spiestas izskatīt viņas patvēruma pieprasījumu, un atkal lieta ievilkās. Advokātam ir izdevīgi turpināt tiesvedību, saņemt honorāru un iedzīvoties atpazīstamībā. Bet vai tas ir izdevīgi Misānei? Īsti skaidrs tas nav, jo izrādījās, ka dāņu tiesībsargi nav tik naivi, kā bija cerēts un šo spēlīti atpazina.
Prokurors tiesā arī skaidri pateica, ka nedrīkst pieļaut Misānes atbrīvošanu, jo tad viņai būs izdevies „izraisīt īssavienojumu pārrobežu tiesvedībā” un tas nav godīgi.
Var saprast Kristīni Misāni, bet kādēļ šo „30 dienu” argumentu nekritiski pārņēma mūsu Ārlietu ministrija? Tas man nav skaidrs.
Latvijas prokuroru „nepieļaujamā nolaidība” un aizliegums izdot ES pilsoņus trešajām valstīm
Kā jau uzsvēru iepriekš, nav nekāda pamata neuzticēties prokuroru teiktajam, ka viņi šo lietu pārņemt nevarēja. Arī tāds vispārējs izdošanas aizliegums pat cilvēkam bez juridiskas izglītības šķistu dīvains. Tas būtu līdzvērtīgs ES pilsonības pielīdzinājumam universālai indulgencei, kura ļautu izdarīt jebkuru noziegumu jebkurā valstī. Galvenais laicīgi aizbēgt uz Eiropu. Nešķiet loģiski.
LV portāls ir publicējis labu materiālu par šo tēmu. Neatkārtošos, bet aicināšu tos, kuriem šie jautājumi nav skaidri, to izlasīt.
Pūlis nevar kļūdīties jeb pilsoniskā sabiedrība nevar atbildēt par tās akciju rezultātu
Nepiekrītu. Ir pilnīgi skaidrs, ka jebkuru nopietnu kūdīšanu pret Latviju un Eiropu savā labā izmantos Aizzilupes civilizācija. Baumu izplatīšana, nedrošības un pamestības sajūtu radīšana jau labu laiku kā ir viņu ieroču arsenālā.
Ja mēs paši lejam eļļu viņu kurinātajā ugunskurā, tad tas var uzliesmot un radīt postu. Tāpēc arī no pilsoniskās sabiedrības ir jāprasa būt atbildīgiem par savu rīcību.
Salīdzinājums ar „Juhansona lietu”
Cilvēkiem nav pilnas informācijas, un viņi nezina, ka toreiz notiesāt Juhansonu nevarēja tāpēc, ka zviedri nesaņēma informāciju no Latvijas. Kā tas notika un kāda bija Zviedrijas reakcija – par to jautāju publicistei, mediju zinātniecei Sandrai Veinbergai, kura tolaik sekoja notiekošajam Juhansona lietā:
„Toreiz notika nepārprotama augstu Latvijas amatpersonu uzpirkšana no apsūdzētā zviedra puses. Viņu izlaida ārā no Latvijas pretēji loģikai un netiesāja šeit. Jau nākamajā dienā pēc policistes sabraukšanas viņš iekāpa lidmašīnā uz aizlidoja uz Stokholmu. Pēc tam pārmērīgi ilgi Rīgā „formēja dokumentus“ – četrus gadus. Juhansona lieta Latvijā tika novilcināta 4 gadus (nedeva dokumentus tiesāšanai uz Zviedriju), lai viņš tur izspruktu sveikā.
Tā arī notika. Viņš netika tiesāts nedz Zviedrijā, nedz Latvijā. Tāpēc sabrauktās policistes meitiņa toreiz nesaņēma nekādu kompensāciju par mammas nāvi.
Mēģināju pierunāt kolēģus Rīgā, lai atrod jaunus pierādījumus korupcijai, tad būtu iespējams visu sākt no jauna. Tad Zviedrijas ģenerālprokurore būtu gatava rosināt lietu pret Juhansonu. Taču neviens neuzņēmās to izdarīt. Tā meitene palika bez viņai pienākošās sāpju naudas, un Juhansons izspruka sveikā bez soda.”
Kāpēc citas valstis līdzīgā situācijā savus pilsoņus neizdod, bet Latvija kā tāda pamāte – izdodot?
Pirmkārt, Latvija Misāni neizdeva. Viņa pati no Latvijas aizbrauca. Vispār šajā ziņā daudzi komentētāji meta vienā maisā neskaitāmus atšķirīgus gadījumus no dažādām Eiropas valstīm. Tomēr neviens neņēma vērā, ka šīs valstis slēpa vai neizdeva savas valsts pilsoņus, kuri atradās tās teritorijā.
Misāne Latviju atstāja, un jautājums par izdošanu vai neizdošanu vispār nepacēlās.
Nav arī iemesla pārmest dubultos standartus Dānijas rīcībā. Te vēlreiz ieteikšu izlasīt jau augšā minēto rakstu LV portālā. Tur ir izskaidrots, kāda ir Dānijas vienošanās ar DĀR, kā arī šādu izdošanu/neizdošanu mehānisms.
Kāpēc raksta autore grib, lai Misāne nonāktu DĀR cietumā?
Šo argumentu cilvēki izvelk tad, kad nav ko iebilst rakstā minētajam. Tad sāk meklēt utis raksta autoram – grib, lai cilvēks nonāk DĀR, pašai nav bērnu un ģimenes, utt. Man nav viedokļa par Kristīni Misāni, jo par viņas nodarījumiem neko nezinu. Es nekādā gadījumā nevaru izšķirt viņas vainu, jo nav man nedz informācijas, nedz attiecīgas kvalifikācijas. To var izlemt tikai tiesa.
Ir dīvaini redzēt cilvēkus sociālajos tīklos spriežam par Misānes nevainīgumu un vainu.
Vajadzētu apzināties, ka mēs neviens neko daudz par notikušo nezinām – mēs neesam klāt stāvējuši, lietas materiāli mums nav pieejami.
Kas liek cilvēkiem domāt, ka viņi no pāris mediju rakstiem var precīzi izlemt, ko kāds patiesībā ir vai nav darījis?
Patiesību var noskaidrot tikai tiesa, un šajā gadījumā Dānijas tiesa izlēma, ka tas ir jādara Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) tiesai. Ja ņem vērā, ka notikumi risinājās DĀR, un tur ir iejaukti DĀR pilsoņi, tad man personīgi nerodas šaubas par Dānijas tiesas lēmuma pamatotību.
Katra „normāla” valsts aizstāv savējos – bērnus taču arī nedodot pērt svešai tantei
Protams, ka valstis rūpējās par saviem pilsoņiem. Arī Latvija. Tomēr tiesiskā valstī par nodarījumiem tiek sodīti arī pašas pilsoņi, un nevar apgalvot, ka nekad neviena valsts nav izdevusi savus pilsoņus tiesāšanai uz citu valsti.
Pēc Krievijas loģikas „viņējos” tiesāt nedrīkst neviens un pašiem ir jātiesā „pēc zvana no augšas”. Tomēr tā nav Eiropas valstu loģika. Mums ir jāsaprot, kurā pasaulē tad mēs īsti gribam būt.
Kāpēc LV mediji runāja par netaisnību, kura nodarīta LV pilsonei?
Uz šo jautājumu man diemžēl atbildes nav. Es nevaru saprast, kāpēc mediji nekritiski tiražēja vienas puses viedokli, nelikās ne zinis par pretrunām Misānes stāstā, kāpēc izmantoja propagandas metodes. Kāpēc tika pārkāpti elementārākie labas žurnālistikas pamatprincipi? Man nav zināms, vai tas notika neprasmes, sensāciju kāres dēļ vai tam ir kāds cits iemesls. Pilnīgi izslēgt neprasmi patiešām nevar.
Pēc tam, kad redzēju kā pētniecības centraRe:Baltica žurnāliste (!) kā ar pašsaprotamiem pierādījumiem dalījās ar vairākiem dāņu bulvāru preses materiāliem vienā jūklī ar respektablo Politiken, nebrīnos vairs neparko. Tas tikai nozīmē, ka mūsu pētnieciskās žurnālistes neprot atšķirt uzticamus avotus no neuzticamiem. Pēta dzelteno presi un dod izklaides TV ziņas kā informācijas avotu.
Pētīt Misānes lietu būtu bijis noderīgi. Ir daudzi fakti, kuri izraisa jautājumus. Atbildes uz šiem jautājumiem žurnālisti nemeklēja. Kāpēc?
Tiesiskums un taisnība
Daudzi bija sarūgtināti, ka Dānijas tiesa, lūk, nav bijusi taisnīga un kas tas esot par tiesiskumu, kurš neesot taisnīgs. Šis sarūgtinājums balstās uz plaši izplatītā mīta, ka tiesiskumam ir jābūt taisnīgam. Tā nav.
Tiesiskums balstās uz likuma varas, un likums ir visiem viens. Taisnīgums balstās katra indivīda izpratnē par morāli un ētiku. Šī izpratne mums katram ir dažāda. Kas vienam šķiet taisnīgs, tad otram var šķist netaisnīgs. Nav pareizi prasīt no tiesas neiespējamo – pieņemt spriedumu, kurš atbilstu visu cilvēku taisnīguma izjūtai.
Tomēr spriedumu, kurš piemērots konkrētajai lietai un atbilst likumam, tādu tiesa pieņemt var. Tieši to arī izdarīja Dānijas tiesa.
Noslēgumā vēlos atgādināt seno patiesību, ka cilvēkiem ir jādomā, pirms šūpoties līdzi kārtējai reklāmai, PR kampaņai vai kādam citam pasākumam. Pirms šūmēties par “brēcošu netaisnību” un saukt pēc glābējiem, derētu saprast, kas un vai ir glābjams un kas būs glābēji.
Šodien pasaulē vairāki notikumi risinās pārsteidzošā un vēl pirms dažiem gadiem pat neiedomājā veidā. Kas šodien šķiet neticams, tas rīt var kļūt par realitāti. Par to derētu neaizmirst. Sabiedrība, kuras liela daļa svēti tic, ka atrodas gandrīz vai bezizejā un viņa ir jāglābj, kādu dienu var tapt “izglābta”.
Manā jaunībā dzejnieki vēl bija izcili inteliģentas personības un spēja būt par sabiedrības morāliem balstiem. Toreiz lasījām un pārlasījām viņu grāmatiņas. Daudz gudrības varēja smelties Imanta Ziedoņa epifānijās. Šīs publikācijas noslēgumā vēlētos atgādināt vienu no tām – par lēkšanu bedrē, akli sekojot kādiem aicinājumam:
„No bedres pacēlās visu kārotās mušas, un pāri varžu pulkam pacēlās svēts un vienbalsīgs: lēksim bedrē! Ar katru lēcienu no bedres pacēlās odi un mušas un – kvāāāks! – bedrē steidzīgi iegāzās jauns varžu simts. Hipiji sajaucās ar pensionāriem un zinātņu kandidāti ar debilajiem. Gaiss apbūra, vibrēja visu varenā varžu smaka: lēksim bedrē! Sauciens izšķīda gaisā kā skābeklis, to elpoja, to uzņēma asinīs. Tas nepārtraukti kurināja bungādiņas. Tikt pie malas, tikt pie bedres. Lēksim bedrē, lēksim bedrē!
Uz vakara pusi visi bija ielēkuši. Bedres malā stāvēja divi vardulēni – viens ar bloknotiņu, otrs ar ģitāru. Pirmais kaut ko uzrakstīja uz papīra lapiņas un uzsprauda to uz dadža. Otrs paņēma savu ģitāru, iesvieda to bedrē, tad abi, rokās saķērušies, ielēca tai pakaļ.
Es piegāju pie bedres un paņēmu zīmīti. Uz tās bija rakstīts: “Viņi ir aizmirsuši dziesmas otro rindiņu: “Lēksim bedrē, lēksim bedrē, Redzēs, kas mūs ārā vilks!” Pēdējie ciniķi.”
Es gāju pāri pļavai, tur bija vēl kādas četras piecas bedres (cik nu daudz var būt vienam mūžam!). Mušas no tās tur bedres bija, protams, pārlaidušās jau uz šīm bedrēm. Un es iedomājos par vardēm: kas ar viņām notiks?“
Tā nu mēs lecam bedrēs līdz pat šodienai, un nav saprotams, vai kādu dienu pārstāsim lēkt.
Viedokļraksts pārpublicēts no portāla karakuda.net.
