Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts 2021. gada žurnālā Ievas Stāsti Nr. 16
Guna pēdējā laikā pazīstama kā dārzniece, ūdensrožu, hostu un flokšu audzētāja, kolekcionāre un selekcionāre, arī vairāku grāmatu autore. Divas no tām – Dārza spēks un Haralds Sīmanis. Dziesminieks – iznākušas 2021. gadā. Taču pati pirmā, kurai Guna bijusi gan viena no autoriem, gan atbildīgā redaktore, ir tieši Cēsu rajona tūrisma rokasgrāmata. Ja vēl pieliek klāt pašas uzrakstīto Cēsu rajona pilis un muižas stāstos, nostāstos un spoku stāstos un iestudētos Kapu stāstiņus, tad skaidrs, ka ar viņu kapsētā garlaicīgi nebūs.
Savukārt Matiass ir mākslinieks no slavenās Jansonu dzimtas, kas jau trijās paaudzēs mīt Gaujas krasta Siļķēs. Vectēva Kārļa, tēva Andreja un paša Matiasa kaltie pieminekļi rotā arī cēsnieku atdusas vietas. Lai gan slavenākajiem profesora Kārļa Jansona darbiem ir dramatisks liktenis – slavu, iznīcību un augšāmcelšanos piedzīvojušie monumenti Latgales Māra Rēzeknē un Lāčplēša cīņa ar Melno bruņinieku Jelgavā –, viņš bijis arī viens no ražīgākajiem kvalitatīvas memoriālās tēlniecības autoriem Latvijas vēsturē.
Jau pats pirmais pasūtījums, ko mākslinieks saņēmis vēl studenta gados, esot bijis kapa piemineklis, un paša apkopotajā darbu sarakstā minēti 36 viņa veidoti kapu pieminekļi. Visvairāk – divdesmit viens – to esot elitārajos Rīgas Meža kapos, tajā skaitā arī valsts prezidenta Jāņa Čakstes kapa piemineklis. Bet pa kādam ir arī Cēsīs, Madonā, Alojā, Matīšos, Cesvainē un citur. Kā saka tēlnieka mazdēls Matiass: «Kad vectēvs Mākslas akadēmijā bija izskolojies par tēlnieku, maizīte bija jānopelna – tāpat kā mūsdienās.
Turklāt, kā Vētras sējā teicis Rainis: «Tos kapus, tos kapus pieminat,/ Kur savus varoņus atstājat!»
Jaunie tēlnieki to acīmredzot uztvēruši kā pamudinājumu darboties arī memoriālās mākslas druvā. Īstenībā – un man tas liekas ļoti svarīgi – kapu piemineklis ir daudz kas vairāk nekā tās plāksnītes, ko var nopirkt šosejas malā.»
Meža kapos pie Zemes mātes
Vispirms dosimies uz Cēsu jaunākajiem un lielākajiem kapiem – Meža kapiem Lenču ielā pie pilsētas robežas, kur atdusas Matiasa senči un redzami viņu darbi. Meža kapus izveidoja pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad vecākajās pilsētas kapsētās sāka trūkt vietu. Zemes mātes skulptūru, kas sagaida pie kapsētas vārtiem un rada to noskaņu, pasūtīja Kārlim Jansonam. Matiass, kurš pats gan 1966. gadā, kad skulptūru atklāja, vēl nebija dzimis, zina stāstīt, ka laukakmens tai atrasts kādā kolhozā starp Mārsnēniem un Smilteni.
Kad vectēvs aizbraucis akmeni apskatīt, virs zemes bijusi redzama apmēram ceturtā daļa no tā. Zinot, ka lielākā akmens daļa parasti slēpjas zem zemes, tēlnieks spriedis, ka tas gan esot liels, bet nevarot zināt, vai derēšot tam, ko viņš iecerējis. Taču, akmeni atrokot, atklājies, ka tas patiesi ir milzīgs. Uz Cēsīm vēl atvests vienā gabalā, taču ar divām lielām kravas mašīnām – viena vedusi, otra stūmusi. Lielceļa stāvajā pacēlumā pie lidlauka gan dienā neriskējuši braukt – lai gadījumā, ja krava apgāžas, netiek aizsprostota satiksme uz Valmieras ceļa. Tāpēc akmeni veda agri no rīta. Vēlāk tas sadalīts trijās daļās. No vienas izkalta Zemes mātes figūra, no otras – tās postaments, un trešā daļa palikusi tēlnieka darbnīcā.
«Kad vecaistēvs aizgāja aizsaulē, mēs, ģimene, paši tuvākie, no viņa atvadījāmies darbnīcā, kur viņš visu mūžu bija strādājis. Tad šķirstu iecēla pajūgā un cauri mežam, ko viņš pats bija stādījis, atveda uz šejieni un novietoja līdzās Zemes mātei, kas – cik simboliski! – pieņēma atpakaļ pašas radītāju. No vecātēva bija atnākuši atvadīties ļoti daudzi, varbūt tūkstoš cilvēku, visa paleja pilna. Viņa studenti, cilvēki, kas bija ciemojušies viņa darbnīcā, muzejnieki, dziedātāji, dejotāji, cēsnieki veseliem darba kolektīviem.
Vectēva kapavietā tēvs pirmo uzlika vienkāršu akmeni ar mazu tautisku saulīti. Uz šejieni to atveda ar savu personisko žiguli, pikapu, taču, kad bija jāveic pēdējais pagrieziens, stūre gan griezās, bet mašīna ne. Vēlāk autoservisā atklājās, ka stūres stienis jau sen sarūsējis un vietā turējies tikai par mata tiesu. Ja tas nolūztu, braucot pa lielo šoseju ar 90 kilometriem stundā, sekas varēja būt traģiskas. Taču stienis pārlūza, lēnām vedot kapa piemineklīti vectēvam. Man tas vienmēr šķitis mazliet mistiski – kā viņš mūs tā pasargāja.
Pagāja diezgan ilgs laiks pēc vectēva un arī vecmāmiņas nāves, kad tēvs izkala viņu īsto kapa pieminekli ar vīrieša figūru. Kad mūžībā devās arī mans tēvs, domāju, ka varbūt vajadzētu veidot līdzīgu pieminekli ar sievietes figūru. Taču pēc tam pārdomāju – tuvākajā apkārtnē citu tik iespaidīgu pieminekļu nav, un divi tādi tēli līdzās likās par ārišķīgu un monstrozu. Turklāt – ja nu arī man, tāpat kā tēvam, pieminekļa kalšana ievelkas piecpadsmit gadu garumā? Tēvam uzliku nelielu, vienkāršu akmeni un iekalu tajā arī savas vecāsmammas mammas Veras Auškāpas un viņas vīra, profesora Jūlija Auškāpa, kurš bija izglītības ministrs pirmās Latvijas Republikas laikā, vārdus. Vecvectēva kapavieta nav zināma, viņu izsūtīja uz Sibīriju, un tur viņš arī gāja bojā, domājams, 1942. gadā. Starp tēva dzīves gadu skaitļiem vienkāršas līnijas vietā iekalu zīmi, mazu atgādinājumu, kas, domājams, patiktu viņam pašam un ko saprot cilvēki, kas viņu pazina. Tā mazā zīme, ko īsti var saskatīt, tikai pieejot tuvāk, ir vizulis, jo tēvs bija ļoti kaislīgs makšķernieks un spiningotājs.
Tās mazās zīmes, kas atgādina lietas, kuras mirušajam patika, vai to, ko palicēji juta pret viņu, padara atdusas vietu personisku, atšķirīgu no bezpersoniskajām plāksnītēm.
Gribu aizvest jūs uz jaunāko Meža kapu daļu, pie pieminekļa, ko pats esmu kalis, un izstāstīt stāstu, kas ar to saistās. Pirms diezgan daudziem gadiem pie manis atbrauca cilvēks un stāstīja, ka gribētu kapa pieminekli tēvam. Atbrauca vienu reizi, tad kaut kur pazuda, uzradās atkal. Staigājam pa darbnīcu gar manām nelielajām skulptūriņām, runājām, pēkšņi viņš vienai pievēršas: cik šī maksā? Gandrīz vai vilks maku laukā. Es tā neesmu radis. Nestrēbsim karstu, tagad galvenais mērķis ir piemineklis tēvam.
Staigājam tālāk. Nu viņš pamana tādu pa pusei dizaina objektu – kā seno akmens cirvi koka kātā. Un atkal prasa: cik maksā? Ja patīk, var ņemt. Norēķināsimies, kad piemineklis būs gatavs. Viņš cirvi paņēma. Pēc tam kopā braukājām meklēt akmeni piemineklim, jo viņš negribēja kuru katru, bet tieši no Latgales. Tāds pozitīvs, foršs, plaša vēriena cilvēks – gribēja lielāku akmeni, bet es iebildu, ka vajadzīga samērība ar apkārtni. Darbojās poligrāfijā, tāpēc ozola lapas piemineklī ir kā negatīvi un pozitīvi – iekaltas uz iekšu un izkaltas uz āru –, ar kuriem darbojas tipogrāfijā. Krusta zīme kā ticības vai dzīves krusta ceļš, kas iet cauri gadu tūkstošiem un visām dzīvēm. Arī pieminekļa aizmugurē mijas pozitīvās un negatīvās lapas.
Darbs virzījās uz priekšu, bet pasūtītājs jau kādu laiku nerādījās un arī nezvanīja. Un tad pēkšņi piezvanīja viņa sieva, ko biju saticis tikai pāris reižu: Andis ir miris. Viņš jau ilgāku laiku zinājis, ka ir slims. Kad ārsti teikuši, ka vairs ilgi nav atlicis, turējies pie mana akmens cirvja: es nemiršu, tas mani sargā. Kad sapratis, ka tiešām viss, tad sacījis, lai apglabā ar to cirvi rokā. Ja pēc tūkstoš gadiem nākotnes arheologi kapu atraks, viņi domās, ka tur guļ valdnieks, karalis!»
Senie Lejas kapi
Vēl viens ar Jansonu dzimtu saistīts piemineklis atrodas Lejas kapsētā, kas ir viena no vecākajām pilsētā. Ierīkota 1774. gadā, kad pēc carienes Katrīnas Otrās pavēles Krievijas impērijā tika aizliegts mirušos apglabāt baznīcās un pie baznīcām – lai pasargātu pilsētas no slimībām. Nedaudz pa kreisi no vārtiem, kas ved uz 1914.–1920. gadā kritušo karavīru brāļu kapiem, atrodas piemineklis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem Reinholdam Sviķim un Gustavam Dreimanim. Reinholds Sviķis pēc kara ieguvis jaunsaimniecību Cēsu tuvumā, taču 1938. gadā 52 gadu vecumā miris un pēdējā gaitā izvadīts ar militāru godu. Tuvinieki Kārlim Jansonam pasūtījuši viņa kapa pieminekli. Tēlnieks gan paguvis to izkalt, taču nav paguvis uzstādīt.
«Visus padomju gadus piemineklis nostāvēja pie mūsu mājām,» stāsta Matiass. «Nogāzts ar ordeņa zīmi un uzrakstu uz leju un līdz pusei iegremdēts, ar nelīdzeno aizmuguri uz augšu – parasts akmens bluķis, kas guļ zemē. Nekas neliecināja, ka tas ir piemineklis un ka tas ir īpašs. Taču es vienmēr zināju, ka tas ir piemineklis, ko vajadzēs uzstādīt tad, kad laiki mainīsies un tas būs iespējams.
Ja nepagūs vectēvs, tad to izdarīs tēvs. Ja arī tēvs nepagūs, to vajadzēs izdarīt man.
Piemineklis zemē nogulēja gandrīz piecdesmit gadu, to uzstādīja tikai 1989. gadā. Domāju, ka tikai tad ne tikai es, bet arī tēvs ieraudzīja, kāds īsti piemineklis izskatās. Tēvs ir dzimis 1937. gadā un, kad pieminekli kala un noglabāja, vēl bija pārāk mazs. Kad pieminekli uzcēla, tajā iekala arī otra Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Gustava Dreimaņa vārdu – viņš tika izsūtīts un uz mūžu palika Sibīrijā.»
Pie paša kapsētas mūra iepretī autobusa pieturai centra virzienā dzelzs krusts liecina par Mārča Sāruma (1799–1859) atdusas vietu. Viņš bijis pirmais latvietis, kurš no dzimtcilvēka spējis kļūt par veiksmīgu būvuzņēmēju, kā teiktu mūsdienās. Cēlis muižas un baznīcas, tostarp Cēsu baznīcas torņa augšējos stāvus un smaili. Savijot faktus, cik nu tos izdevies atrast un pārbaudīt, un iztēli, viņam veltītu romānu Dieva riekšavā uzrakstījusi Ingūna Bauere.
Bet tagad par pašiem brāļu kapiem. Brāļu kapos atdusas ap diviem simtiem Pirmajā pasaules karā dažādās pusēs karojušo un kritušo un no ievainojumiem mirušo karavīru – latviešu, krievu, vācu, igauņu… Brāļu kapu pieminekļa ideja izvēlēta no vairākiem pretendentiem atklātā konkursā, ko rīkojusi Sieviešu palīdzības korpusa Cēsu nodaļa. Tā autors ir tupat netālu – Liepas pagastā – dzimušais skolotājs un mākslinieks, Pēterburgas slavenās Štiglica tehniskās zīmēšanas skolas absolvents Augusts Julla.
Piemineklis veidots atšķirīgi no tai laikā populārajiem piemiņas stabiem. Tajā apvienotas masīva akmens formas un metālā atveidoti skulpturāli tēli. Pieminekļa priekšpusē dzimtenes sargi – karavīrs un aizsargs abpus uzrakstam Mums dzīvība – dzimtenei veltījums, Miers Latvijas klēpī – dārgs ieguvums. Aizmugurē – Māte Latvija ar kritušajiem dēliem klēpī. Pieminekļa atklāšanā 1927. gadā piedalījies Valsts prezidents Gustavs Zemgals un citas augstas personas, un vēlāk cēsnieki pie tā pulcējušies valsts svētkos un piemiņas dienās. Protams, pēc Otrā pasaules kara to vairs nedrīkstēja, un arī karavīrs un aizsargs nozuduši. Pieminekļa autors Augusts Julla vispirms ieslodzīts cietumā kā kulaks – par nodevu nenomaksāšanu un sabotāžu, bet 1949. gadā kopā ar sievu izsūtīts. 1956. gadā atgriezies, bet jau pēc pāris gadiem miris.
Deviņdesmitajos gados figūras un citas metāla daļas vairākkārt te parādās, te pazūd. Tās gan atjauno, gan nozog krāsainā metāla zagļi, gan noliek glabāties, lai nenozagtu, bet aizmirst, kur… Un tikai pavisam nesen piemineklis atguvis sākotnējo veidolu. Mātes Latvijas tēls pēc fotoattēla un vienas izglābtas atlūzas atjaunots Igaunijā. Bronzas sargu tēli iedziļināti akmenī un iestiprināti ar īpaši stipru līmi, lai zagļi – kas arvien nevaid miruši – netiktu klāt. Pēdējie piemineklī atgriezušies divi ozollapu vainagi, turklāt viens no tiem oriģinālais. Šī, tāpat kā vairāku citu Cēsu pieminekļu atjaunošanā, kas līdzinās piedzīvojumu romānam, liels ir bijušā rajona padomes priekšsēdētāja Māra Niklasa nopelns.
Ar Lejas kapiem saistīta arī kāda leģenda, ko ar baudu izstāsta Guna. Viņai to savukārt izstāstījis lielisks stāstnieks, kuram grūti nenoticēt. Droši vien arī citi cēsnieki ir to dzirdējuši: «Kāds mans radagabals uz vecumdienām sievai atzinās, kāds grēks viņam uz sirds. Bijis tā. Nopirkuši ar draugiem polšu, gurķu burciņu, pīrādziņus un meklējuši, kur piesēst. Laiks jauks, saulīte spīd – ies uz Maija parku. Bet tur mammas ar bērnu ratiņiem, pensionāri… Ies uz lielo parku, bet tur arī ļaužu, ka biezs. Tad viens ieteicies, ka tepat blakus taču klusa vietiņa – Lejas kapi. Ies uz turieni! Domāts – darīts. Uzreiz aiz kapu vaļņa arī atrod saules apspīdētu laukumiņu, blakus tam gan izrakta svaiga kapa vieta, bet kas nu tur liels. Saulīte spīd, putniņi čivina, vīri iedzer, uzkož un papļāpā, tikai viens – nakts maiņā strādājis – piemieg. Pārējie dzēruma dullumā nolemj šo izjokot. Pievelk tuvāk izraktajam kapam, kārtīgi piesedz ar skujām un paši aiziet.
Pēc brīža, tādu pašu nolūku vadīta, kapsētā ierodas nākamā kompānija, un arī atrod par labu esam vietiņu, kur pat gurķu burka nolikta. Saulīte spīd, putniņi čivina, vīri iedzer…
Te pēkšņi caur skujām pastiepjas roka: «Man ar ielej!» Visi lec kājās un metas bēgt, tik vienam sirds pārbīli neiztur, un tas uz vietas beigts.
Gulētājs, nu jau gluži atžilbis, izkārpās no skujām un, mirušo ieraudzījis un bailēs krustu pārmetis, lavījies mājās. Pēcāk vietējā avīzītē esot izlasījis rakstu, ka kapos atrasts pajauns vīrietis, kas miris ar sirdstrieku. Ilgi nevienam par šo notikumu neesot stāstījis, tikai pēc daudziem gadiem sievai atzinies.»
Vācu kapi
Ap to pašu laiku, kad latviešiem ierādīja Lejas kapus, vāciešiem jeb pilsētas patriciešu daļai piešķīra zemi pretējā pusē no pilsētas centra. Vācu kapos apglabāti pilsētas galvas, dakteri, aptieķnieki, skolotāji – viņi visi nākuši no vācu aprindām. Te ir Vendenes pilsētas daktera un dzejnieka Karla Eleksandra Adolfi un viņa ģimenes atdusas vieta. Bet muzejā glabājas ārsta soma un instrumenti. Pamazām izdziest burti uz Trampedahu ģimenes obeliska – Georgs Trampedahs bija aptieķnieks, kurš kļuva par pilsētas galvu un sabija savā postenī 40 gadu (1866–1906) – ilgāk nekā jebkurš pilsētas mērs gan senās, gan mūsu dienās. Vācu kapos apglabāts skolotājs, ērģelnieks un kordiriģents Mārtiņš Frīdvalds (1812–1869), kurš nodibināja pirmo Cēsu pilsētas kori, bet I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Rīgā 1873. gadā Cēsu Labdarības biedrības kori vadīja un otro godalgu jeb Sudraba liru pārveda cits diriģents – Augusts Zēbode, un Frīdvalda vārds zināms daudz mazāk. Ar nelielu piepūli iespējams iztēloties, kā kapi izskatījās, kad savās vietās bija viss – sētiņas, postamenti, obeliski, uzraksti uz pieminekļiem kaligrāfiskā rokrakstā…
Daudz sliktāk klājies pareizticīgo kapu daļai, kur kapu kopiņas un pieminekļi pavīd kā retas salas. Viena no tām ir Latvijas armijas ģenerāļa Jāņa Apiņa atdusas vieta. Apinis ir Drabešu pagasta zemnieka dēla, cara armijas virsnieks. Pēc kontūzijas 1918. gadā atvaļinājies un atgriezies mājās, bet decembrī iestājies Latvijas pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Kara muzeja materiālos var izlasīt, ka «1919. gada novembrī, kad pēc Torņakalna ieņemšanas 6. Rīgas kājnieku pulkam pie Iecavas upes nācās izturēt vienu no spēcīgākajiem bermontiešu prettriecieniem, Apinis nakts laikā devās uz priekšējām līnijām, zem ienaidnieka uguns apstaigāja visu pulka fronti, iedvesmoja un sakārtoja rotas un noturēja pozīcijas, tādejādi glābdams vispārējo stāvokli.» Par to apbalvots ar 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni Nr. 7. Ģenerālis Krišjānis Berķis Apini raksturojis kā lielu patriotu, bet ļoti patmīlīgu un ļoti godkārīgu, kurš bezbailīgi devies kaujās pēc slavas un uzvaras.
Savukārt kāds karavīrs viņu raksturojis kā plaši pazīstamu ne vien ar izcilu varonību kaujās, bet arī gluži donkihotiskām dīvainībām. Tās galu galā viņu novedušas līdz nepieciešamībai uzturēties un palikt līdz nāvei Sarkankalna psihiatriskajā slimnīcā.
Lielākā daļa kapu pieminekļu novākti un aizvesti septiņdesmitajos gados – tā stāstījuši aculiecinieki –, tāpēc šī kapsētas daļa ir tik tukša.
Toties pašā centrā ierīkojusies nelāga kaudze – skaidri redzams, ka tajā krājas ne tikai slēgtajā kapsētā nopļautā zāle, sagrābtās lapas un nobirušie zari.
Vācu kapos tikusi vieta atvēlēta arī Mozus ticīgajiem.
Turku kapi
Viss iepriekš aprakstītais itin labi un saprotami iekļaujas Latvijas ainavā. Bet kā te gadījušies turku kapi? Tas noticis tā. Krievijas impērijas laikā karš ar turkiem nebija nekāda retā parādība. Kārtējais sācies 1877. gadā un norisinājies lielākoties tagadējās Bulgārijas teritorijā. Turcija zaudēja, un kaujā pie Pļevnas krievi saņēma gūstā ap 40 000 turku karavīru. Lai vairs nevarētu pretoties, viņus sadalīja mazākās grupās un izsūtīja uz dažādām Krievijas impērijas vietām. Vismaz simts, bet varbūt pat vairāki simti nonāca arī Cēsīs. Sākumā viņus nometināja garnizona kazarmās Gaujas ielā, kur viņus apsargāja zaldāti, un ārpus kazarmām gūstekņi doties nedrīkstēja. Un kur lai arī viņi bēgtu – svešā vietā, tik tālu no mājām, savādi tumsnēja izskata, runājot valodā, ko te neviens nesaprata? Pamazām viņiem ļāva staigāt brīvāk, nodarboties ar saviem amatiem, gatavot savus ēdienus. Viņi iemācījās dzert alu un uzdrošinājās iet uz pirti. Taču, ko nepaveica karš, to izdarīja klimats, pie kāda dienvidnieki nebija pieraduši. Jau pirmajā ziemā daudzi saslima ar dažādām elpceļu un plaušu slimībām un nonāca slimnīcā, bet 25 nomira. Pilsētas valde viņu apglabāšanai atvēlēja zemes gabaliņu Gaujas kalnā un uzlika kapakmeni ar uzrakstu vācu valodā.
Karš beidzās, un gūstekņi varēja doties mājās, tomēr daži palika tepat un, piemēram, atvēra maiznīcu, kur cepa ļoti garšīgu maizi. Pirmā pasaules kara laikā visus palikušos kā ienaidnieka valstij piederīgus deportēja uz Krievijas iekšējiem reģioniem, un par viņu tālāko likteni ziņu nav.
Kapi pamazām aizauga. Līdz 1936. gadā šīs vietas kopšanai pievērsās Cēsu kūrorta komiteja inspektora Kārļa Dzirkaļa vadībā. Viņš panāca Turcijas valsts atbalstu, un 60 gadus pēc turku karagūstekņu ierašanās Cēsīs viņu atdusas vieta ieguva jaunu, skaistu veidolu. Taču, ja tā par kapsētu drīkst sacīt, prieki bija īsi.
Lai gan Turcija naudu kapu kopšanai esot pārskaitījusi pat padomju gados, līdz Gaujas kalnam un, visticamāk, arī līdz Latvijai tā nenonāca.
Kā jau ierasts, pazuda arī bronzas plāksnes, pusmēneši un zvaigznes no kapu kopiņām. Divtūkstošo gadu sākumā Turcijas puse atkal piešķīra finansējumu kapu atjaunošanai, un 2005. gadā tos atkal svinīgi atklāja. Gaujas kalns nepavisam vairs nav klusa un nomaļa, bet gan itin cieši apdzīvota vieta. Tikai rīta saule, kas pāri Gaujai apspīd turku karavīru atdusas vietu, ir tāda pati kā pirms gandrīz 150 gadiem.
