Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
1
-
0
-
2
-
0
-
2
-
0
-
Vispirms Hēlija mūs izvadā pa savu karalisti. Viss notiek turpat blakus ģimenes mājām Iecavas nomalē – siltumnīcās svaigu lapiņu miljoni un smaržo pēc bazilika un timiāna, uz lauka izspraukušās salātu lapas. Ap stādiņiem rosās Hēlijas meitenes – pagājis tas laiks, kad viņa visu darīja pati.
Stāda ceļš sākas baltu ķieģeļu diedzētavā, kur tumsiņā dīgst sēklas, tad turpinās bērnudārzā pie pavisam mazajiem stādiņiem, kuri pēc tam ceļo tālāk – stādu nepārstāda, bet ar visu podiņu pārnēsā no vienas vietas uz nākamo, līdz divu mēnešu laikā sēkla izaugusi par kraukšķīgu salātu. Uz lauka salāti spraucas laukā no plēves – tā pasargā lapas no melnzemes un, pats galvenais, palīdz pret nezālēm. Ar tām cīņa ir diezgan traka. Ķīmiju lietot nedrīkst – tā uzmiglosies arī uz salātiem, savukārt izravēšanai vajadzētu vēl papildus kādus desmit darbiniekus. Dobju rindstarpām gan uzmeistarots īpašs pļāvējs.
Citi lasa
Lauku apstāda divas, divarpus reizes sezonā, visas šķirnes nestāda kopā, bet sadala pēc lielumiem.
Visbeidzot pašu rokām nesen būvētajā ražošanas mājā gaida iekārta, kurā salātus mazgā, un iekārta, kurā tos sapako. Visu citu dara ar rokām – sēj, laista, novāc.
Pēc salātiem nākamajā tūrē nāks ķiršu tomāti – ar tie jūlija beigās būs pilnas visas siltumnīcas. Ja Rimi plauktos redzi daudzkrāsainus mazus tomātiņus trīsstūra kastītēs, zini – tie auguši pie Hēlijas!
Ar ķerru gumijniekos
Andris deviņdesmitajos gados bija paša rokām uzcēlis māju Iecavas nomalē, un viņam bija savs būvmateriālu bizness. Hēlija gan bija beigusi lietvedības skolu, mācījusies grāmatvedību un sākusi studēt Ekonomijas fakultātē, taču blakus vīram bija kļuvusi par īstu mājsaimnieci. «Dārzs, ēst gatavošana, mājas iekārtošana, bērna audzināšana – visu ar sirdi un dvēseli!» viņa atceras. Bet Latvijā sākās krīzes laiks. «Andris tirgoja būvmateriālus, bet tos vairs nepirka. Reāls krahs – naudas nav, kredīti lieli. Ko darīt? Andrim bija doma braukt strādāt uz Vāciju, bet es protestēju – ko es te viena darīšu?» stāsta Hēlija.
«Hēlija vakarā sēdēja pie datora, kaut ko meklēja internetā un paaicināja mani paskatīties: redz, cik smuki salāti – kā puķes! Es nekādi nebūtu ticējis, ka no tā izveidosies veiksmīgs bizness! Toreiz mums vienkārši vajadzēja galus savilkt,» pašu sākumu atceras Hēlijas vīrs Andris.
Viņš pats pirms tam kādu laiku bija audzējis arī tomātus un, lai tos pārdotu, braukājis pa nakts tirgiem, taču tomātu siltumnīca jau bija nojaukta un tās vietā sasēta puķu pļava. Un tad Hēlijai ienāca prātā, ka varētu taču atkal kaut ko audzēt: «Mums bija zeme, un tajā laikā cilvēki sāka vairāk pirkt vietējos dārzeņus. Andra māsa dzīvoja Vācijā, un tur mēs redzējām, kādā cieņā ir salāti. Es arī pati ēdu daudz salātu. Man liekas, ka viss no augšas bija saslēdzies tā, lai mēs sāktu audzēt zaļumus. Par laimi, nebija vajadzīgas lielas investīcijas – kas bija, ar to sākām.» Kredītus viņi neņēma, atspērienam Andris pārdeva dažus īpašumus. Sāka meklēt un interesēties – kur un kādu plēvi pirkt, kāda tehnika vajadzīga, ko un kā sēt… Informācija pamazām, pamazām, bet nāca. Sākumā daudz palīdzēja kaimiņi. Pašiem zināšanu dārzkopībā nebija, nebija arī īsti, kam prasīt padomu, jo pieredzējušu salātu audzētāju Latvijā bija maz, un tie, kas ar to nodarbojās, ar savu pieredzi daudz nedalījās, izņemot vienīgi Mārīti Gailīti.
Sākumā bija visādas kļūdas. Piemēram, Hēlija netika skaidrībā, kāpēc nedīgst un nedīgst sasētās sēkliņas. Izrādās, tās neuzdīgst saulē – vajadzīga tumsiņa. Tālāk viss nāca ar pašu pieredzi. Pirmo gadu Hēlija pat īsti neatceras – tādā rosībā tas pagāja: «Visu darīju pati. Man bija gumijas zābaki, ķerra un viena darbiniece. Sākumā salātus mazgāju mucās zem kļavas, un rotēju pa apli ar saviem salātiem, zābakiem un ķerru. Taču man šis darbs sagādāja milzīgu prieku.
«Hēlijai piemīt čujs, ņuhs un poņa!» piebilst viņas vīrs Andris. Latviski tas varētu būt – intuīcija un izpratne.
Manu darbošanos vispār vadīja pilnīgs naivums un uzdrīkstēšanās. Vienā no pirmajiem gadiem saskatījos internetā skaistās salātu dobes, aizbraucu uz veikalu – bet tur darbiniece uz mani skatījās kā uz citplanētieti: kur jūs to visu realizēsiet!? Tagad, man liekas, esmu kļuvusi piesardzīgāka, bet tolaik nebaidījos ne no kā. Kad sāku darīt, neapzinājos, kā tas būs, – ja būtu visu zinājusi, diez vai vispār būtu sākusi.» Sākumā bija tirdziņi, un Rīgā nakts tirgū Iecavas salātus burtiski izķēra, jo parastajā salātu klāstā sākumā tie tādi bija vienīgie. Hēlijas jaunā aizraušanās no mazas mājražošanas pamazām auga plašumā. Piesardzīgi tika nopirkts pirmais busiņš, ar kuru vadāt zaļo produkciju. Aizveda kasti salātu uz Baltijas dārzeņiem Ezerkauliņos – tur novērtēja atzinīgi, bet prasīja sagatavot salātu maisījumus, turklāt citā – krietni lielākā – apjomā. Nācās sasparoties, un tā viņi pirmie Latvijā sākuši nopietni gatavot salātu maisījumus. Pēc tam iecavnieku zaļumi pamazām ieceļoja arī lielveikala Rimi plauktos. Hēlija un Andris ir lepni arī ar saviem klientiem restorānos – viņi apgādājot 15 restorānu salātu šķīvjus, tostarp Kaļķu vārtus, Vincentu, Bibliotēku Nr. 1, Kolonādi, Vairāk saules un citus.
«Mūsu pluss ir arī tas, ka daudz varam paši. Tas ļoti samazina izmaksas,» piebilst Hēlijas vīrs Andris. Gan siltumnīcas, gan ražošanas ēku viņš cēlis pats kopā ar strādniekiem – visu ziemu katru dienu, kā pats saka, mieriņā un lēnā garā.
Pēdējos trīs, četrus gadus Hēlija vairs nedara visu pati: «Uz to es mērķtiecīgi gāju. Sapratu, ka visu nevaru izdarīt. Un nevajag! Jāļauj darīt arī citiem.» Tiek algoti nu jau apmēram 15 strādnieki – atkarībā no sezonas šis skaits mainās, sezonas laikā vēl kādi desmit nāk klāt. Darbā pieņem arī skolniekus.
«Kādreiz es nevarēju pat nojaust, ka man tā patiks strādāt dārzā un ņemties ar lauksaimniecību. Nē! Es zināju, ka man patīk mode, mūzika un pucēšanās,» Hēlija pati par sevi joprojām mazliet brīnās.
Ģimenes komanda
Andris neslēpj, ka uzņēmums ir Hēlijas ideja, un viņa te ir galvenā saimniece. Bet skaidrs, ka bez Andra arī nekā nebūtu. Viņi nav nekāda saldā komanda – kad Hēlijai kaut kas jauns ienāk prātā, Andris parasti sākumā iebilst un sāk meklēt ierosinājuma vājās vietas. Bet tieši tas arī esot labi, jo kopā viņi aizdiskutējas līdz labākajam risinājumam.
Arī Hēlijas un Andra meita sešpadsmitgadīgā Estere jau trešo gadu vasarās strādā pie mammas un tēta. Sākumā viņai bija uzticēts pildīt kūdru bazilika podiņos (tas esot bijis tik apnicīgi!), pēc tam gatavot kastītes, bet šogad iecerēts jauns uzdevums – sociālie tīkli. Pirmais Esteres gatavotais video (ar autores iebildumiem pret to, ka kadrā parādās tik tehniska lieta kā traktors) jau Lieldienās aizgāja ēterā.
Hēlijas diena
«Ceļos septiņos, izmazgāju matus, sapucējos un nāku ārā pie savām meitenēm. Ar puišiem vairāk sastrādājas Andris. Izrunājam dienas darbus, izejam apgaitā, tad es veicu pasūtījumus, drukāju uzlīmes un visu laiku rotēju, jo visu laiku kādam kaut ko vajag. Sēšanas dienās sagatavoju sēklu un sarakstus. Gatavoju pavadzīmes restorāniem, uz kuriem mēs sūtām savus zaļumus.
Darboties parasti beidzu sešos vakarā kopā ar pārējiem. Karstākajā sezonas laikā gan darbs ieilgst līdz vēlam vakaram, reizēm pat līdz vienpadsmitiem, bet tā ir tikai trīs reizes nedēļā, pārējās dienās nav tik traki.
Mums ir sadalītas jomas – Andris atbild par realizāciju un komunikāciju ar klientiem, manā ziņā ir sagāde un plānošana. Andrim ir arī agronoma pienākumi – laistīšana un mēslojums. Izņemot baziliku, bazilika stādi ir tikai manā ziņā!»
Ar ko nodarbojas SIA Letis?
Audzē baziliku, timiānu, dažādu šķirņu salātus, ķiršu tomātus, mangolda bietīšu lapas. Āzijas zaļumus podiņiem – mizunu, bakčiju, sinepes un rukolu. Gada laikā pie pircējiem nonāk vairāki tūkstoši zaļumu podiņu un desmitiem tūkstošu stādiņu salātu maisījumos. Vēl pie ēdējiem aizceļo apmēram 8 tonnas ķirštomātu. Apsaimnieko 4 hektārus zemes: 2 hektāri no tiem atvēlēti dobēm zem klajas debess, nepilns hektārs – siltumnīcām.
Hēlijas padomi citām uzņēmējām
- Sevis sakopšana – obligāti! «Es varu strādāt melnu muti, bet man svarīgi, lai nav jāuztraucas par izskatu, kad vakarā pēc darba gribu, piemēram, aiziet uz kādu koncertu. Lai pietiek ieiet dušā un apģērbties, un esmu gatava. Tāpēc man svarīgi, lai būtu sakopti mati, nagi un seja. Mērķtiecīgi reizi divās nedēļas atvēlu laiku masierim, kosmetoloģei un manikīram. Nagiem agrāk vienmēr izvēlējos gellaku – tiklīdz tā Latvijā parādījās. Bija ērti – labi izskatās, vari strādāt dārzā, bet nagi ir kārtībā nedēļām. Tajā laikā nagi bija gluži kā mana pazīšanās zīme – vienmēr vai nu franču manikīrs, vai sarkani. Tagad no gellakas nācās atteikties, jo nagiem pēc tās sākas problēmas. Reizi mēnesī – frizieris. Andris jau reizēm protestē, ka pārāk daudz laika veltu skaistumkopšanai, bet, ja es nejūtos komfortā pati ar sevi, es tā nevaru. Man patīk, ka ir sakopta vide ap mani un sakopta esmu es pati.»
- Jāatvēl laiks sev. «Tagad laika mazliet pietrūkst. Taču novembris, decembris un janvāris paiet čiliņā – kā tāds atvaļinājums visu ziemu. Lasu grāmatas un relaksējos. Man ļoti patīk lēnās dienas, patīk, ja visu dienu varu sēdēt gultā un lasīt grāmatu. Turpretī vasarā nav laika grāmatu pat rokā paņemt! Relaksējoties reizēm paskatos jūtūbē videoblogus par modi.Divreiz nedēļā braucu jogot un vēl reizi nedēļā mācos peldēt – tas man iet grūti, bet daru.»
4 svarīgi jautājumi
Kas bija grūtākais?
– Grūti bija uzticēties citiem, bet tagad jau es savām meitenēm uzticos. Kad savu neuzticēšanos palaid vaļā un ļauj darīt citiem, izrādās, ka darba rezultāts nemainās – pat tad, ja šis otrs cilvēks darot iet citu ceļu. Nevar un nevajag darīt visu pašai! Tad kļūsti īgna, nervoza un stresaina. Grūti bija arī iemācīties dot komandas citiem. Es nepratu deleģēt darbus, sākumā kautrējos. Nebija tā, ka gribu visiem būt laba, bet vienkārši nebija pieredzes. Pēc tam laika gaitā – darot – tas mainījās. Nu jau man liekas, ka protu veiksmīgi deleģēt darbus un ja vajag, arī pateikt acīs, neko nenoklusējot. Tagad attiecības ar darbiniekiem mums ir cieņpilnas un diezgan biedriskas – tādām tām arī jābūt, bet jābūt arī subordinācijai.
No kā nācies atteikties?
– Atteicāmies no Iceberg salātiem. Latvijā tiem īsti nav noieta, turklāt tie ilgāk aug un, lai izaugtu normāla galviņa, jāmiglo, citādi apēdīs tārpi. Jāuzmanās arī tad, ja lijis – ja tie iepakoti, kamēr nav kārtīgi apžuvuši, tad var sākt pūt. Cena zema, bet risks lielāks un ņemšanās arī. Arī spinātus vairs neaudzējam – to varētu darīt, ja neko citu neaudzētu. Bet, ja uzmanība vajadzīga arī citiem stādiem un spināti paliek novārtā, tad izaug visi vienā laikā un nav kur tik daudz likt. Ļoti laikietilpīgs audzēšanas process ir cukīni. Tos tagad audzējām tikai restorāniem.
Kādi ir sapņi?
Hēlija sen jau iecerējusi atvērt nelielu veikaliņu turpat pie saimniecības, kur reizi nedēļā tirgot pilnīgi svaigus zaļumus – tikko no dobes. Otra iecere – uz saimniecību aicināt arī ekskursijas.
Kāda tad ir veiksmes formula?
– Aizrautība un mīlestība pret savu darbu. Tas, kas pie manis aug, tas man arī pašai ļoti patīk.
