Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
1
-
2
-
1
-
0
-
0
-
«Kas man notika? It kā esmu aktīvs cilvēks… Bet – arī uz pāris litru alus iedzeršanu, kā jau riktīgs laucinieks, latgalietis. Aktīvs uz kārtīgu speķa šķēļu apēšanu. Te nāk prātā anekdote no Latgales… Vienam vecam tantukam prasa «Kā tad ar veselību?», un viņa atbild: «Vai, dēliņ, kad vakarā nevar pusķieģelīša rupas maizes ar bļodiņu tauku izēst, kas vairs par veselību?!»
Tas iekāriens uz to speķīti un pusbļodiņu tauku, manuprāt, mums daudziem asinīs saglabājies, tikai problēma tā, ka tie, kas agrāk rukāja smagu fizisku darbu no gaismiņas līdz tumsai, lāgā neatpūzdamies, drīkstēja to pusblodiņu tauku un puskukulīti maizes vienā rāvienā un pirms gulētiešanas notiesāt, bet pie mana sēdošā darba, kur lielākā daļa laika paiet, klabinot datora taustiņus, acīmredzot tas nav ieteicams. Līdz ar to es nonācu slimnīcā ar stiprām aizdomām par trombu plaušās, ko varēja izraisīt sliktais holesterīns, cukurs asinīs un visas pārējās nelaimes.»
– Vai bija kādas pazīmes, ka jums ir trombs plaušās?
– Nē, slikti es nejutos, un nekas neliecināja, ka kādreiz mani piemeklēs šāda kataklizma. Vienīgi vairākus gadus man ik pa brīdim kaklā un plaušās iemetās tāds kā kasīklis. Krekšķis bija arī šoziem. Aizbraucu uz saviem laukiem Varakļānos, smēlu no akas ūdeni, arī krekšķis klāt. Paklepoju, paklepoju, un tad pēkšņi – ptu! – sniegā sarkans pleķis.
Laiks slimnīcā lika izvērtēt līdzšinējo dzīvesveidu.
Nu labi, vakarā ar vilcienu atbraucu uz Salaspili, izkāpju no vagona, eju uz mājām un jūtu, ka plaušās kaut kas riktīgi burbuļo. Atkal atklepoju, un sarkanais pleķis sniegā ir stipri nopietnāks. Bet, kā jau kārtīgs lauku cilvēks, vai tad tādu nieku dēļ sāks uztraukties – gan jau pāries! Tas pats atkārtojās otrdienas rītā un arī otrdienas vakarā. Bet, tā kā tas viss atkārtojās arī trešdienas rītā un vēl stiprākā pakāpē, biju spiests saprast, ka nu gan laikam riktīgi nav. Aizsūtīju ziņu ģimenes ārstei, ka lieta tāda – spļauju asinis. Sarunājām vizīti. Jā, tad es dabūju daudz labu vārdu uzklausīt par attieksmi pret savu veselību.
– Kā tikāt līdz slimības diagnozei?
– Nākamajā dienā mani aizsūtīja uz Biķernieku slimnīcu, jo bija aizdomas par plaušu karsoni, un tur man uztaisīja plaušu datortomogrāfiju. Ārsts gan bija mazliet izbrīnīts, ka nekādas gripas, nekas tāds, kas varētu krist uz plaušām, pēdējā laikā man nav bijis… Taču vakarā ģimenes ārste piezvanīja un pateica: «Aši savāc savu zobu birstīti, ķitelīti, čības, visu pārējo un no turienes pa taisno, drošs paliek nedrošs, uz Sauriešiem, uz Plaušu slimību centru!»
Aizbraucu uz Sauriešiem, tur pneimoloģe Sandra Auziņa vēlreiz mani apskatīja, uztaisīja datortomogrāfiju ar visu kontrastvielu un tad darīja man zināmu, ka plaušās ir trombs. Tā kā man šis termins neko neizteica, atbildēju: «Jā.» Tad Sandra Auziņa mazliet nopietnāk apjautājās, vai man ir sajēga par to, kas ir trombs plaušās. Teicu – «Ja godīgi, nē.»
Ja trombs būtu tuvāk galvenajam asinsvadam, plaušu artērijai, tad sliktākajā variantā minūtes laikā noteikti ne direktora vieta, bet kaut kāds darbiņš paradīzes dārzā man varētu būt jau garantēts. Vai arī zemāk, kur nu ņem pretī…
Sākumā bija jātiek galā ar akūto situāciju. Slimnīcā pavadīju četras nedēļas, ar zālēm šķīdināja trombu. Iepriekšējo reizi slimnīcā biju pirms gadiem četriem. Bet vēl pirms tam – hospitālī Afganistānā. Tas bija 1988. gads.»
– Kāda ir ārstēšana, kad ir trombs plaušās?
– Šoreiz es biju ieradies slimnīcā kā pilnīgi nezināmā pasaulē, tikpat kā aizbraucis uz svešu valsti. Sākumā, protams, bija sajūta: tik daudz nepabeigtu darbu… Kā jau kārtīgam darbaholiķim, pa galvu griežas simts un viena doma, ko tik varētu tagad izdarīt…
Nākamais etaps – paiet divas trīs dienas, guļu slimnīcas gultā, stulbi blenžu griestos un domāju: «Pirms kaut kāda laika nez cik reizes biju sapņojis: ak Dievs, kaut pienāktu tāds brīdis, kad es varētu vienkārši gulēt gultā un stulbi blenzt griestos… Nu mana vēlme it kā ir piepildījusies… Pēc tam, kad vēlāk es šo epizodi atstāstīju saviem paziņām, viņi teica: «Nākamreiz tu tās savas vēlmes formulē precīzāk – KUR tu gribi gulēt un KĀDOS griestos stulbi blenzt!»
Man laimējās, ka nokļuvu vieninieku kamerā – vienvietīgā palātā –, līdz ar to lēnītēm varēju turpināt savu darbu. Pretējā gadījumā droši vien būtu prātā sajucis no tā vien, ka nevarētu nodarboties ar to, ar ko gribu nodarboties.Biju uz slimnīcu paņēmis līdzi datoru un arī kaut kādu profesionālo literatūru. Palasu vienu, palasu otru, tad pastrādāju ar datoru…
Pie maniem 120 kilogramiem, loģiski, ka holesterīns un cukurs bija viena no pamatproblēmām, ar ko bija jātiek galā, kad trombs plaušās bija izšķīdināts.
Acīmredzot, arī ārstējoties slimnīcā, jāatrod vidusceļš starp darbu un atpūtu. Jo daļa no tavas veselības ir arī tas, kā tu jūties garīgi. Kā tavas smadzenes jūtas, un vai tu esi totāli atrauts no ierastās vides, no darba un visa pārējā sev būtiskā. Droši vien, ja man tiktu atņemta iespēja kaut vai ik pa brīdim palasīt kaut ko no dendroloģiskās literatūras, man no tā vien asinsspiediens sāktu lēkāt, kas manā situācijā absolūti nebija vajadzīgs. Ārsti to, protams, saprata, un uz manām aktivitātēm noraudzījās iecietīgi. Saprotoši.
– Vai jūtaties kādā mērā atbildīgs par savu veselības stāvokli?
– Mūsu paaudzes vīriešiem piemīt tipiska galējība, ko ļoti labi izsaka krievu sakāmvārds – Poka grom ņe graņet, mužik ne perekrestitsja. Kamēr zibens nespers, kārtīgs vecis krustu nemetīs. Tā laikam ir ar mums visiem.
Otra galējība, kas gan vairāk piemīt dāmām un kas arī nav normāli, – sāc tik lasīt medicīnas enciklopēdiju, un tu sevī atradīsi divas trešdaļas no 
aprakstītajām slimībām. Kur ir pareizais vidusceļš? Kas to lai zina!
Man pašam šķiet (un jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk par to pārliecinos), ka ļoti liela nozīme ir gēniem. Uz saviem senčiem ir jāskatās. Jo, ja viņiem bijusi tendence uz kādu slimību, var jau būt, ka tā ir kaut kādā mērā ģenētiski noteikta. Šī paša iemesla dēļ es reizēm diezgan kritiski skatos uz mūsu politiskajām kampaņām, kas vērstas vai nu pret smēķēšanu, vai pret alkoholu un citām lietām.
Kad pēc Universitātes beigšanas studēju Bonnas Universitātē kā viesklausītājs, Haus Annaberg dzīvoja kāds latvietis, leģionārs ļoti cienījamā vecumā, un, ejot garām viņa istabiņai, varēja redzēt, ka virs durvīm, kur lielāka sprauga, uz sienas ir melnas dūmu darvas strīpas. Apkārtējie runāja, ka vecais vīrs, tiklīdz pamostas, tā līdz vakaram katru nākamo cigareti aizdedzina no iepriekšējās. Tā tas varēja būt, spriežot pēc dūmu nosēdumiem… Viņš mira kaut kādus gadus vēlāk, kad es jau biju atgriezies Latvijā. Tas ir viens piemērs. Otrs – paziņu paziņu lokā, kad ar plaušu vēzi nomira trīsdesmit gadus veca dāma, kura ne dzēra, ne smēķēja. Tā kā mēs nekad nevaram zināt, kas un kā būs, bet ģenētiskajam faktoram, es domāju, ir milzīga nozīme. Laikam mums pašiem jājūt, ko mums katram vajag un ko ne.
– Kāds bija jūsu dzīvesveids pirms atklājās trombs plaušās?
– Arī es acīmredzot jau laikus, jau pirms šī kolapsa marta sākumā, kaut ko sajutu. Konfektes man īpaši negaršoja. Trīs, četras reizes gadā es varēju noēst puskilogramu šokolādes konfekšu tā, ka nemetas, – pieklupt un notiesāt. Pārējā laikā man bija nulle emociju pret saldumiem. Tieši tas pats notika ar smēķēšanu.
Sāku smēķēt Afganistānā – protams, ja neskaita ceturto klasi, kad tas obligāti jāizmēģina – un pēc tam reizes četras piecas mēģināju smēķēšanu atmest. «Nesmēķēšu, nesmēķēšu, nesmēķēšu…» Bet pagāja trīs dienas vai nedēļa, līdz pirmajai alus dzeršanai, un atkal atsāku smēķēt.
Taču pirms vairākiem gadiem pēkšņi secināju – cigarešu paciņu es nopirku pirmdien, tagad ir piektdienas vakars, kad ar draugiem iedzeram alu un man radusies vēlēšanās uzsmēķēt, bet skatos: nedēļas beigās, kā no tās paciņas viena cigarete izņemta, tā arī ir vienīgā, viss. Veselu nedēļu neesmu smēķējis! Kopš tā laika man cigarešu paciņa somā ir, bet to izvelku ārkārtīgi reti.
Arī slimnīcā man daktere uzreiz prasīja par smēķēšanu. Atzinos, ka izlietoju paciņu vienā vai pusotrā mēnesī.
Daktere paskatījās uz mani: «Šis nav mūsu gadījums.» Ja pusotras paciņas dienā, tas skaitās normāls plaušu slimnieks.
– Vai dzīvesveids pēc slimības ir mainījies?
– Tagad man no svara ir nost kādi četri kilogrami. Gribētos jau vairāk, bet šis atkal ir jautājums par galējībām. Ak, kā mums tiek skalotas smadzenes! Pavēro, kas darās internetā, kādas reklāmas… Ko tik nepiedāvā?! Populārākais hits – iedzer šādas tabletītes, un tu nedēļas laikā zaudēsi desmit kilogramus. Normālos medikamentus internetā nemaz neatradu, toties uzdūros šādām reklāmām.
Pēc tam nevarēju atkauties – taisi vienalga kuru mājaslapu vaļā un visur lien pakaļ šīs reklāmas. Esmu tās pat sakolekcionējis, uztaisījis printskrīnus, un nu es apjēdzu, līdz kādam līmenim sabiedrība nonākusi. Viens sola, ka jau pēc divām stundām kilogrami mazināsies… Te nu gan man gribētos cilvēkus aicināt saglabāt veselā saprāta paliekas sevī. Nieres droši vien nobeigsies pirmās, un aknas arī, līdz kas tāds būs iespējams.
Šādus reklāmdevējus manā skatījumā vajadzētu tiesāt par tīša veselības apdraudējuma radīšanu. Daļa filtrē, ko lasa un ko pērk, bet daļa…
– Vai, jūsuprāt, tā ir mūsdienu problēma, ka cilvēki kļuvuši lētticīgāki un meklē vieglāko ceļu pārmaiņām?
– Tāda muļķu ķeršana ir notikusi vienmēr. Nevajag tālu meklēt! Atcerēsimies pirmo muļķu ķeršanas akciju – astoņdesmit devītais gads, deviņdesmitie, kad ievērojama daļa Latvijas vairākas reizes nedēļā sēdēja pie zilajiem televizora ekrāniem, pie tiem piestumts galds ar trīslitru ūdensburkām, un skatījās divu valsts galveno ekstrasensu Čumaka un Kašpirovska tā dēvētos dziedniecības seansus. Cilvēki ticēja, ka viņi šādi uzlādē ūdeni, kuram pēc tam piemīt dziedinošas īpašības pret visām kaitēm. Sievietes ziedās ar uzlādētiem krēmiem… Katru nedēļu tauta tā ārstējās.
Un nākamreiz mums šis pats naivums sāk strauji attīstīties, līdzko rodas akūta veselības problēma. Tīri cilvēciski mums gribas vēlamo rezultātu bez liekām pūlēm un uzreiz. Un reklāmas to mums piedāvā – «tev būs uzreiz!» Vai tas ir liekais svars vai sievietēm mazvērtības komplekss par krūšu izmēru, vai erekcijas problēmas večiem – tu pēkšņi sāc meklēt fikso risinājumus.
– Kas visvairāk palīdzēja nonākt pie veselīgāka dzīvesveida pēc slimības?
– Īstenībā, ja runājam par lieko svaru, tur jāsaprot viena fundamentāla lieta… Atcerēsimies teicienu, kas tiek piedēvēts Fainai Raņevskai, aktrisei no Odesas, kura ir diezgan populāra ar savu necenzēto terminoloģiju. Viņa sacīja: «Hočeš pahuģeķ? Žri nav polvedra menše!» Lūk, visa patiesība – ēd par pusspaini mazāk! Domā, ko ēd, domā, cik ēd, un plus fiziskās aktivitātes.
Mana problēma ir tā, ka man fiziskā aktivitāte ir grabināšana ar pirkstiem pa datora klaviatūru. Tāpēc skaidrs, ka man pat par trim ceturtdaļām spaiņa mazāk jāēd.
Citādi organismam nav, kur lieko enerģiju likt, un tad to sapako taukos. Reizēm paziņas smejas, ka pēc slimnīcas man acis esot atvērušās… Patiesībā acis jau man sen bija vaļā, taču notikums ar trombu ir palīdzējis saņemties. Galu galā bērnībā esmu slīcis, Afganistānu esmu pārdzīvojis un tagad dabūju spērienu pa pēcpusi, lai atjēgtos – par veselību drusciņ jāpiedomā. Tomēr jau piecdesmit…
