Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Gunta par basketbolu zina visu, tomēr jaunais statuss – Latvijas sieviešu izlases ģenerālmenedžeres amats – uz 23 basketbolā pavadītājiem gadiem saprotamu iemeslu dēļ vēl neļauj atskatīties ar memuāru cienīgu atklātības vērienu.
– 7. jūnijā Arēnā Rīga notika tava atvadu spēle. Tās bija atvadas no…
– No profesionālā basketbola. Esmu ļoti priecīga, ka man bija šī iespēja, jo mani jau pierunāja, lai es pagaidu kādu Latvijas izlases spēli un tikai tad atvados. Ja tā padomā, 23 gadi tomēr ir ilgs laika posms, un, ja ir iespēja pateikt ardievas profesionālajam basketbolam, tas ir ļoti feins, sirsnīgs un emocionāls brīdis. Tas bija liels saviļņojums. Pēc kāda laika man droši vien tā visa sāks pietrūkt. Bet komandu ir daudz, līgas dažādas, var spēlēt.
Godīgi sakot, man nav sajūtas, ka esmu atvadījusies. Tas tāpēc, ka uzreiz pēc sezonas beigām man piedāvāja strādāt Latvijas Basketbola savienībā. Šī pāreja bija tik ātra, ka nebija laika par daudz sabēdāties – ārprāts, es taču vairs profesionāli nespēlēšu. Komandā es būšu, taču tā būs jau citāda komanda.
– Vai tu gaidīji šādu piedāvājumu?
– Nu, varbūt ne šādu, bet es cerīgi skatījos uz to, ka varētu turpināt savu izaugsmi un darbu tieši savienībā. Šādā kombinācijā – tas ir ļoti labi. Es daudz ko zinu par basketbolu, man tagad jāiepazīst tā otra puse.
– Lai paliktu basketbolā, tev, šķiet, bija divi ceļi – treneres un menedžeres darbs. Tuvāks ir otrais…
– Jā. Es apbrīnoju trenera profesiju, jo tas ir ļoti grūts darbs. Ne tikai jātiek galā ar 12 princesēm vai prinčiem, bet jāmēģina visus ielikt vienā rāmītī, kuģītī, lai tas kopīgi peld uz priekšu. Plus darbs ārpus treniņiem, tā ir ļoti liela atbildība. Darba apjoms fenomenāls. Esmu ar mieru kādu konsultēt, bet neesmu tik pacietīga, lai būtu trenere. Protams, nekad nevari teikt nekad, jo nezini, kādas kārtis dzīve izspēlēs.
– Agrāk, runājot par iespēju progresēt laukumā, tev bija mīļš teiciens – sky is the limit! Šobrīd ir sajūta, ka debesis ir sasniegtas?
– Protams, nē. Cilvēks var progresēt visu mūžu. Paši labākie spēlētāji strādā, nepārtraukti attīstās. Tu nekad nevari būt apmierināts ar to, kur esi un kāds esi.
– Kas ir jādara valstsvienības menedžerim?
– Režīms ir citāds, sāku pierast pie biroja darba, daudz jāsēž. Tā ir lielākā atšķirība. Šobrīd mans galvenais uzdevums ir nodrošināt pēc iespējas labāku komunikāciju ar meitenēm, treneriem, publiku, atbalstītājiem, sponsoriem, medijiem. Tas aizņems daudz mana laika. Vēl ir daudz jāmācās. Mēģinu būt sabiedriska.
Ja komandā būs laba komunikācija, es ticu, ka gan pati komanda būs labāka, gan labāki būs arī rezultāti.
– Tu dari ko tādu, ko treneris nedara?
– Treneris to dara varbūt citādi. Mēs katrs esam unikāls ar kādām savām īpašībām. Mēs cits citam palīdzam. Es palīdzu gan trenerim, gan meitenēm, gan visiem, kas ir iesaistīti un vēlas, lai es palīdzu. Ja padomā, es drīzāk esmu psiholoģe, jo man ir svarīgi, lai visi justos labi. Kad meitenes ir atbrīvotas, galvu neaizņem kādas citas domas, viņas spēj koncentrēties un darīt darbu maksimāli.
– Par izlases finanšu ministri tevi saukt nevar.
– Noteikti nē. Finansiālā puse pagaidām nav manā pārziņā. Edijs Eglītis jau daudzus gadus ir sieviešu izlašu direktors.
– Tev ir milzīga pieredze, esi redzējusi ļoti dažādus Latvijas izlašu modeļus. Ir bijuši visādi laiki. Ja salīdzina pašreizējo mikroklimatu izlasē…
– Ļoti grūti teikt, jo neviens gads nav vienāds. Basketbolā no tā, vai ir viens punkts vairāk vai mazāk, atkarīgs rezultāts, un tas, gribot negribot, to mikroklimatu ietekmē. Protams, ar uzvarām ir pacēlums, viss izskatās skaistāk, rožaināk. Tā ir alga par padarīto darbu.
Zaudēt nepatīk nevienam. Arī man.
– Vai tas, ka tevi tieši tagad aicina uz izlasi, liecina, ka šajā brīdī tava pieredze ir nepieciešama vairāk nekā jebkad?
– Katru gadu kaut kas mainās, kāds satraumējas un vienkārši ir jāadaptējas. Jā, situācija varbūt ir nedaudz citāda, nekā ierasts. Ir dažādi iemesli…
– Kādi?
– Pirmām kārtām, nespēlēs divas līderes. Kitija Laksa joprojām ārstē traumu, strādā, lai tiktu atpakaļ basketbola zirgā, bet Anete Šteinberga šogad nolēmusi izlasē nespēlēt personīgu iemeslu dēļ. Daudzi uzreiz domā, ka mums tagad neies, mēs nekas neesam. Un tad, protams, diezgan jūtīgs bija jautājums par Šeju Pediju, par viņas kandidatūru komandā. Tas varbūt šajā izlasē gaisotni radīja citādu. Bet pats galvenais tomēr ir koncentrēties uz tām meitenēm, kuras ir, var, strādā, lej sviedrus un cīnās. Ar meitenēm pagaidām viss ir diezgan viegli, viņas ir ļoti atvērtas, grib būt labākas. Uzklausa, palīdz cita citai.
Visu interviju, kurā Gunta Baško atklāj arī to, kāds bijis visgrūtākais brīdis viņas karjerā, lasi žurnāla Klubs jūlija numurā.
