Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Gada sākumā kā zibens no skaidrām debesīm nāca ziņa, ka Saeimas deputāta mandātu noliek bijusī ekonomikas un finanšu ministre, četru bērnu mamma un šaha lielmeistare Dana Reizniece-Ozola. Par šādu soli viņa bija izlēmusi, jo saņēmusi piedāvājumu kļūt par Starptautiskās šaha federācijas (FIDE) rīkotājdirektori un viceprezidenti.
«Kad FIDE prezidents piezvanīja un piedāvāja šo darbu, es jautāju, cik man laika domāt, un viņš teica – nedēļu. Es palūdzu divas, bet tas ievilkās uz diviem mēnešiem,» žurnālam IEVA atklāja Dana. Arī vīrs Andris Ozols, kurš daudzus gadus vadīja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, ir ļoti aizrāvies ar šahu, un šādu lēmumu atbalstīja. «Andrim šī ideja uzreiz iepatikās. Droši vien arī tāpēc, ka tas būtu labs veids, kā atpūsties no politikas,» intervijā teic Dana.
«Šahu nekad neesmu pametusi. Joprojām, jau kopš 1998. gada, esmu Latvijas izlases kapteine. FIDE ir lielākā šaha organizācija un pārstāv visas pasaules federācijas. Turklāt ir ļoti interesanti strādāt starptautiskā organizācijā. Un vēl – ilgi esot tajā vidē, sevišķi Saeimā, var atrauties no realitātes un pazaudēt pārliecību, ka dzīvē var darīt arī ko citu. Man šis ir labs brīdis vismaz izmest loku,» tā Dana.
Viņa atklāj, kāpēc tik ilgi domājusi par šo piedāvājumu: «Tas, kas atturēja, – desmit gadu esmu darbojusies politikā. Politika ir maratons – lai gūtu panākumus, distancē jābūt ilgāk.
Desmit gadu ir laika sprīdis, kad politiķis uzaudzējis kādus politiskos muskuļus, ieguvis atpazīstamību, varbūt uzticību. Bet es pametu spēli, neizspēlējot līdz galam.»
Dana atzīst, ka, esot politikā, savā ziņā cietusi arī ģimenes dzīve. «Jā, bija mazāk laika, nekā gribētos. Taču bija iespēja būt kopā ar ģimeni un saglabāt rituālus. Tiem ir nozīme – svarīgi, lai bērniem ir lietas, ar kurām viņi vienmēr var rēķināties: vakara pasaciņa, sestdienas brokastis, kopīgais ģimenes izbrauciens vasarā vai ziemā. Un ēdienreizes, kad esam kopā, pārējo noliekam malā un pārrunājam, kā pagājusi diena. Tas rada ģimeniskuma un drošības sajūtu ne tikai viņiem, bet arī man pašai,» tā Dana.
Atminoties iepazīšanos ar Andri, bijusī politiķe spriež: «Domāju, ka iepazīstoties mums abiem pats pievilcīgākais otrā šķita prāts. Nevis augums, seja vai vēl kaut kas. Tas uzplaiksnījums starp mums lielā mērā tāpēc arī notika, ka mēs viens otrā atradām to, ko bijām meklējuši, – gudrību. Un es arī vīrišķību, Andris ir ļoti vīrišķīgs. Zinu, ka kādam dažkārt pat šķiet, ka tā ir agresija, ka viņš ir pārāk aktīvs, bet tas bija tas, ko es meklēju.
Un viņam bija svarīgi, ka es esmu sievišķīga, taču nevis tādā dāmīgumā, cacīgumā vai ļoti izteiktā smalkumā, bet drīzāk tādā laucinieciskumā vārda labā nozīmē. Esmu no mazpilsētas, tuvāka dabai, praktiskāka, pamatīgāka.
Man ar Andri joprojām ir interesanti, viņš mani spēj pārsteigt, un es katru dienu kaut ko no viņa mācos.
Un tā nav salasīta gudrība, kas var uz kādu brīdi nošarmēt ar skaistām frāzēm.»
Dana gan neslēpj, ka ne vienmēr viss attiecībās ar vīru ir gludi, plīstot arī šķīvji.
«Man visvairāk nepatīk, kad cilvēki konfliktsituācijās klusē, tur otram virs galvas Dāmokla zobenu un moka – tā ir tāda emocionālā vardarbība. Man svarīgi, lai varu paust savu neapmierinātību un izstrīdēties, lai arī kāds šķīvis aizlido, bet pēc tam ir – ufff! Miers. Mums nav bijis tā, ka ilgi turētu viens uz otru dusmas. Gadiem kopā esot, jau saproti – ja ir mīlestība, tad ir drošības sajūta arī asajos strīdu brīžos. Jo ir paļāvība, ka attiecības mums abiem ir svarīgas un neredzamā līnija netiks pārkāpta.»
