Fragments no raksta:
Gūstā
Tā no 7. aprīļa līdz 26. maijam Jevgeņijs pavadījis kolonijā Jeļenovkā. «Bijām kā vergi, darījām visu: būvējām mājas, rakām dārzus, pļāvām zāli, nesām akmeņus. Sākumā mūs – 55 cilvēkus – iebāza istabiņā, kas paredzēta sešiem cilvēkiem, gulējām uz betona grīdas.» Piedzīvojis visu – sišanu, pazemojumu. Jau ierodoties un kāpjot ārā no autobusa, gūstekņiem dota pavēle skriet līdz sienai, pie kuras jānostājas tālāku rīkojumu saņemšanai. Turpat stāvējuši okupantu armijas vīri un situši skrienošos gūstekņus – kuram trāpīs, kuram ne. Jevgeņijs skrējis ar tādu ātrumu, ka nav paguvuši iesist. Tikai tad, kad nostājies ar rokām aiz galvas un galvu pret sienu, pieskrējis viens no apsargiem un teicis: «Skrien tu tā stipri ātri,» – un sitis ar nūju, Jevgeņijs iekliedzies, sāpējis ļoti.
Par ko viņš domājis, esot gūstā? «Par to, kur ir bērni. Kur viņi ir, kas ar viņiem noticis, kur guļ, vai ir paēduši?» Domās ik vakaru skaitījis pantiņu, ko mājās vienmēr pirms aizmigšanas skaitījuši kopā ar meitiņu Sašu: «Guli, kaķīt, saldi, saldi, atnākšu es sapnītī, pirms aizmiedz, izskaiti līdz piecdesmit sestajam zilonītim.» Es skaitīju līdz piecdesmit sestajam zilonītim, un tas mani noturēja. Domās sarunājos ar bērniem. Viņi saka – jutuši to.»
Vēlāk divvietīgā kamerā viņi bijuši 29 cilvēki. Kā tas fiziski iespējams? «Nekā,» viņš atbild, «guli uz vienas kājas, uz maiņām. Atveda daudz cilvēku, nebija vietas. Paklusām izsitām kameras lodziņu, lai būtu skābeklis. Baroja ar putru un zivi. Neko citu. Ūdens bija liela problēma. Uz desmit cilvēkiem divi litri ūdens. Aizbēgt no turienes nevari. Tas ir īsts cietums, kurš darbojas.»
Kas ir briesmīgākais, kas ar jums tur notika, jautāju. «Nekas,» Jevgeņijs atzīst. «Briesmīgi ir tikai nezināt, kur ir tavi bērni.»
26. maija rītā ieradies apsargs un pateicis: «Nāc ar mani!» Cietuma priekšnieks sācis pētīt dokumentus, personīgās lietas. Atbrīvojuši tikai Jevgeņiju un vēl vienu cilvēku.
«26. maijā mani izlaida sešos vakarā, zinot, ka pēdējais autobuss no Jeļenovkas aizbrauc piecos. Apsargi ņirgājās, ka varam uzrakstīt iesniegumu, lai pārnakšņotu cietumā. Loģiski, to neviens nedarīja. No Jeļenovkas kājām aizgājām 35 kilometrus līdz Doneckai, līdz turienei mums bija jānokļūst jebkurā gadījumā, jo tur atradās mūsu dokumenti. Pa ceļam pēkšņi mūs centās apšaudīt. Nezinu, no kurienes, varbūt no auto. Bija dzirdams, ka ar automātu šauj tieši pa mums. Līdām uz vēdera apmēram pusotra kilometra.»
Visu rakstu lasiet žurnāla «Ieva» jaunajā numurā un «Santa+».