«Tas ir bezprecedenta gadījums Latvijas teātra vēsturē – aktieris panāk to, ka vadība atsauc darba uzteikumu. Mans advokāts pierādīja, ka darba uzteikums bija nelikumīgs un nekorekts. Man ļoti paveicās ar advokātu Kalvi Krūmiņu, kurš šo situāciju risināt piekrita bez atlīdzības,» PDz stāsta Kaspars Zāle, viens no četriem aktieriem, kuriem Dailes teātra direktors Juris Žagars pavasarī uzteica darbu. Mārtiņš Počs un Aija Dzērve atraduši sev citu nodarbošanos un aizgājuši no teātra, bet neskaidra situācija bija par Zāles un Sarmītes Rubules statusu teātrī.
«Gribu pateikt paldies Jurim Žagaram un visiem citiem, kas vēlas no manis tikt vaļā. Ar to, ka dara man sliktu, viņi patiesībā palīdz un attīsta mani. Tas tikai vairo enerģiju un spēku. Liels paldies par šo piedzīvojumu. Mans limits ir saule, līdz es sadegšu,» filozofiski savas šā brīža izjūtas raksturo aktieris. Kaspars domā, ka teātrī vienkārši nav kādam izdevīgs. «Brīžiem jūtos kā spiegs gangsteru filmā. Sarunā, kad tika atsaukts darba uzteikums, Juris uzlika uz galda savu telefonu un ierakstīja teikto. Privātas sarunas ar direktoru man joprojām nav bijušas,» atzīst Kaspars.
«Katru dienu kāds man uzdod jautājumu – kam to dari un kam tev tas ir vajadzīgs? Turklāt ar pieskaņu, ka tas nav pareizi. Man zvanīja viens aktieris.
Tā arī nesapratu – nafig viņam tāda interese par šo visu. Šis aktieris man bezmaz vai draudēja, lai nelienu, kur nevajag. Brīnījos, ko viņš tik aktīvs, bet tad sapratu, kas tam ir apakšā. Tas pūķis nav tikai ar vienu galvu. Negribu žēloties, tikai būtu forši, ja man beidzot kāds aci pret aci pateiktu patiesos iemeslus, kāpēc tik ļoti grib no manis tikt vaļā? Ko tādu esmu izdarījis? Esmu neizpratnē,» neziņā esot Kaspars.
Kādēļ Kaspars Zāle dienā pavada septiņas stundas telpā bez logiem – lasi jaunākajā Privātās Dzīves numurā!