Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Dažkārt par pašnāvības mēģinājumu mēdz teikt: viņš (viņa) to darīja, lai piesaistītu uzmanību.
– Ir pašnāvnieciska uzvedība ar mērķi nomirt, un ir tā dēvētais nesuicidālais paškaitējums bez primārā mērķa nomirt. Jā, bieži to uztver kā uzmanības pievēršanu, bet tā gluži nav. Lai gan šī rīcība parasti ir bez mērķa nomirt, tomēr lielai daļai jauniešu, kas to veic, bijis vismaz viens pašnāvības mēģinājums. Līdz ar to paškaitējumu noteikti nevar atstāt bez ievērības. Man īsti nepatīk, ja saka – demonstratīva pašnāvība. Jo tas nivelē faktu, ka tas ir kliedziens pēc palīdzības, kuru nedrīkst atstāt bez ievērības.
– Kāpēc jaunieši dara sev pāri?
Citi lasa
– Mērķis var būt – uzlabot komunikāciju. Ir sajūta, ka māte tevī neieklausās, tevi nedzird un negrib saprast, tāpēc kārtējā strīda laikā virtuvē jaunais cilvēks paķer nazi un iegriež sev rokā. Tā ir uzvedība ar skaidru mērķi – ja tu mani nedzirdi, tad vismaz šo tu varbūt sapratīsi.
Vēl viens paškaitējuma iemesls var būt – regulēt afektu un trauksmi, mazināt dusmas, frustrāciju, depresiju, iekšējās sāpes.
Pastāv īpatnējs fizioloģisks mehānisms: nodarot sev fiziskas sāpes, smadzenes sāk izdalīt vielas – endogēnos opiātus –, kas atsāpina gan fiziski, gan dvēseliski, mazinot trauksmi. Jaunietis nodara sev sāpes, un emocionāli kļūst vieglāk. Uz brīdi.
Problēma ir tajā, ka, tiklīdz beidz sāpēt, beidzas arī atsāpinošais efekts. Un tad jaunieši to dara atkārtoti – dažkārt var redzēt, ka rokas sagraizītas vienās svītrās. Vēl viena paškaitējuma funkcija var būt vēlme mainīt domāšanu. Proti, galvā rosās uzmācīgas pašnāvības domas, bet ir žēl vecāku, saslēdzas vēl kādi pasargājoši faktori. Jaunietis izvēlas paškaitējumu, lai neizvēlētos pašnāvību. Paradoksāli, bet tā var būt. Ja ir diezgan izteikta depresija, viena no tās iezīmēm ir pārspīlēta vainas izjūta. Pie visa esmu vainīgs! Šādā gadījumā paškaitējums tiek izdarīts, lai sodītu sevi.
– Ko darīt tad, ja pamanīta kāds no bīstamajiem signāliem?
– Runāt! Nav jābaidās, jākautrējas jaunietim pavaicāt, vai viņam ir vai ir bijušas pašnāvības domas. Ja nepavaicāsim, tā arī neuzzināsim, un runāšana par pašnāvības domām noteikti neveicina pašnāvību. Esmu pieredzējis savā praksē – jaunieši ļoti labprāt runā par pašnāvības domām, diemžēl ne ar vecākiem, jo mamma ļoti satrauksies, bet tēvs cels traci. Un tad jaunietis jutīsies vēl sliktāk, jo viņam jau tāpat ir vainas izjūta, un papildus būs vēl jājūtas vainīgam par to, ka satraucis vecākus. Viņš redzēs, ka kāds ir gatavs uzklausīt, ir patiesi ieinteresēts, noteikti ar laiku sāks runāt. Svarīgi gan atcerēties, ka sarunas laikā jācenšas saglabāt mieru, lai ko jaunietis teiktu, un dažādos veidos jāparāda, ka saprotat viņa izjūtas, esat gatavi palīdzēt. Protams, svarīgi piedāvāt kaut nelielus risinājumus, reālistiskus soļus uz nākotni.
Starp citu, palīdzība var būt arī – nonākt līdz palīdzībai.
Labi, tu negribi runāt ar mani, bet varbūt būsi ar mieru piezvanīt uz krīzes tālruni vai aiziet pie ārsta.
Visu interviju ar psihiatru Ņikitu Bezborodovu lasi žurnālā Ieva, kurš tirdzniecībā pieejams no 2. jūnija.
