Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Izziņu avoti: muzikoloģes, Baumaņu Kārļa biogrāfijas pētnieces, Zanes Gailītes stāstījums; Viļķenes bibliotēkas sniegtā informācija.
Biogrāfiski fakti
1835. gada 29. aprīlī (pēc jaunā stila 11. maijā) – tagadējā Viļķenes pagastā piedzimst Baumaņu Kārlis.
1853.–1856. g. Mācās Jāņa Cimzes skolotāju seminārā Valkā.
1856.–1858. g. Strādā par mājskolotāju Ķirbižu muižas īpašnieka grāfa Aderkasa ģimenē.
1858.–1881. g. Dodas uz Pēterburgu. Strādā par audzinātāju Sv. Annas skolā un ir mājskolotājs N. Rebindera ģimenē. Vācu valodas pasniedzējs Pēterburgas Reformātu skolā.
1870. g. 3. jūlijā Limbažos noslēdz laulību ar vācieti Mariju Karolīni Elizabeti.
1873. g. Pirmajos vispārīgajos latviešu dziedāšanas svētkos atskaņotas trīs Baumaņu Kārļa dziesmas: Tēvijas dziesma ar Lapas Mārtiņa tekstu, Daugavas zvejnieku dziesma ar Friča Brīvzemnieka tekstu un Dievs, svētī Latviju!, kuras ir arī pašas pirmās latviešu oriģināldziesmas.
1882. g. Pārceļas uz dzīvi Limbažos.
1904. g. 28. decembrī (pēc jaunā stila 1905. gada 10. janvārī) šķīries no dzīves. Apglabāts Limbažu kapsētā.
Mūsu himnas pirmatskaņojums
Dievs, svētī Latviju ir rakstīta kā vīru kora dziesma un pirmo reizi izpildīta Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku svinīgajā atklāšanas aktā 1873. gada 26. jūnijā Rīgas Latviešu biedrības zālē. Tomēr svētku kopkorī dziesma neskanēja, jo to aizliedza cenzūra. Dziesmusvētku kopkorī dziesma pirmoreiz dziedāta tikai 1895. gadā – IV Dziesmusvētkos Jelgavā, kad dziesmas nosaukumā un vienreiz arī sākuma tekstā vārdu Latvija nomainīja ar Baltija. 1905. gada revolūcijas laikā vārdu Baltija atkal nomainīja ar Latvija. Ar laiku Dievs, svētī Latviju kļuva par visas latviešu tautas lūgšanu un pamazām neoficiāli nostiprinājās kā latviešu nacionālā himna. Par Latvijas Republikas himnu dziesma tika apstiprināta 1920. gada 7. jūnijā Latvijas Satversmes sapulces sēdē. Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā to aizstāja ar Latvijas PSR himnu, taču 1991. gada 15. februārī LPSR Augstākā padome atjaunoja Dievs, svētī Latviju par Latvijas himnu.
Baumaņu zars
Vispārzināmais fakts: 1835. gada 11. maijā Indriķu pusmuižā (tagadējā Viļķenes pagastā) rentnieka Jākoba Baumaņa un Annes Baumanes ģimenē dzimst sestais bērns – Kārlis.
No daudzajiem Baumaņu bērniem, kā jau tais laikos notika, dzīvi palikuši trīs. Arhīvos atrodamie dzimtas radu raksti sākas ar Kārļa vecotēvu Teni, kurš piedzīvo dzimtbūšanas atcelšanu un kura gars spēcīgi mutuļoja mazdēlā Kārlī. Tenis aktīvi darbojās brāļu draudzē jeb hernhūtiešos, kas tais laikos bija pirmais latvietiskuma pieteikums. Tā bija zemnieku rūgšana no apakšas – vēlme būt klāt visos notikumos un apliecināt: mēs esam, mēs kopā kaut ko gribam, kopā mācāmies, ceram un darām! Arī latviešiem raksturīgā kolektīvā dziedāšana sākās tieši brāļu draudzēs. Jā, Baumaņu Kārļa vecāki dzīvoja laukos, bet vai viņus varēja saukt par zemniekiem? Ja nu vienīgi tāpēc, ka arī viņiem bija naturālā saimniecība. Vecāki strādāja algotu darbu, piemēram, tēvs Jākobs bija ķesteris. Arī dzimtas uzvārds cēlies no tā, ka pirmais zināmais Baumanis – tas pats vecaistēvs Tenis – pēc amata bijis būmanis, tāpēc pie uzvārdu došanas kļuva par Baumani. Mājas, kur dzimis Latvijas himnas autors, fiziski vairs nav saglabājušās, bet vieta ir zināma. Arī māja, kur viņš dzīvoja Limbažos, vairs nav saglabājusies. Tā atradās pilsētas tagadējā centrā, tuvu baznīcai.
Starp divām mūzām
Vispārzināms fakts: Kopš bērnības Baumaņu Kārlim bija divas aizraušanās – zīmēšana un mūzika. Viņš bija apdāvināts, zinātkārs un nopietns bērns.
Jā, skolas laikā Kārlis bijis labais un prātīgais. Tāds, ko sauc par paipuisīšiem. Pareizs tāpēc, ka ļoti zinātkārs. Galvenais atskaites punkts viņam vienmēr bijis viņš pats – savās kilometriem garajās piezīmēs viņš visu mūžu pedantiski atskaitās sev par to, ko ir izdarījis un kā tas ir izdevies.
Patiesība ir tāda, ka zīmēšana Kārlim vienmēr bijusi stiprāka aizraušanās par mūziku.
Par to liecina arī patiešām augstvērtīgie zīmējumi, kas glabājas Misiņa bibliotēkā. Diemžēl tai laikā īsti nebija, kur mācīties zīmēšanu, tāpēc Kārlis palika pie mūzikas. Tolaik J. Cimzes skolotāju seminārs bija reāla iespēja zinātkārajiem jauniešiem izrauties no zemnieku vides, ko izmantoja arī talantīgais limbažnieks. Misiņos ir saglabājušās arī Kārļa burtnīcas no semināra laikiem ar paša Cimzes labojumiem. Tajās viss ir absolūti perfekti – burtu slīpums, pareizrakstība, viss, kā vajag! Perfekcionismu Cimze ir pieprasījis no visiem saviem skolniekiem, bet Baumanim tas bijis asinīs.
Viss liecina, ka viņš bija ētiski tīrs cilvēks, ideālists, kam nebija viegli pieņemt cilvēciski laicīgās izpausmes. Par to ir šāds stāsts. Cimze savus semināristus vasarās sūtīja vākt tautas dziesmas. Baumaņu Kārlim tas nelikās aizraujoši, bet, kas jādara – jādara! Muzikoloģe Zane Gailīte atradusi lapiņu, aprakstītu ārkārtīgi sīkā rokrakstā, ko pat ar lupu grūti salasīt. Tā izrādījusies 18–19 gadus jaunā seminārista izmisīga grēksūdze, kurā viņš piesauc Dievu un savu grēka sajūtu iztirzā sīki un smalki. Bet… tik sīkiem burtiņiem, lai neviens cits nevarētu izlasīt. Par ko nogrēkojies, to viņš nesaka. Ticamākā versija ir tāda, ka semināristi, kas devās vasaras ekspedīcijās, nebūt nebija paraugzēniņi. Bija savas izpriecas un ballītes, kā jau jauniem cilvēkiem visos laikos. Semināra sienās viņi nevarēja to atļauties, bet brīvā vaļā notika tā, kā notika. Acīmredzot arī Kārlis ir padevies izpriecām, un par to jūtas grēcīgs.
Diplomātijā – nulle
Vispārzināms fakts: Pirmā mājskolotāja darba pieredze tiek gūta Ķirbižu muižā grāfa Aderkasa ģimenē. 1858. gada rudenī Baumaņu Kārlis atstāj Ķirbižu muižu, lai dotos uz Pēterburgu.
Strādājot pie Aderkasiem, Baumanis pirmo reizi nonāk tiešā saskarsmē ar baltvācu muižniekiem un izjūt viņu nicinošo attieksmi pret latviešiem. Neapmierināts ar savu pazemojošo stāvokli, mājskolotājs konfliktē, līdz pamet darbu.
Neatšifrētā konflikta patiesais iemesls, visticamāk, bija Kārļa maksimālisms, ar ko grūti sadzīvot gan pašam, gan citiem. Viņa pārliecība un iekšējais statuss vienmēr bijis augsts un strikts, un to pašu viņš prasīja no citiem. Sava perfekcionisma dēļ viņš varēja saplēsties gan ar skolniekiem, gan ar viņu vecākiem. Ilgi kā privātskolotājs viņš neaizķērās nekur, izņemot privātskolas Pēterburgā, jo tur skolas sistēma bija stingri reglamentēta. Baumaņu Kārļa pierakstos atrastas arī detaļas par saplēšanos Aderkašu ģimenē Ķirbižu muižā. Tās stāsta, ka viņš te nācis ar saviem ideāliem, bet izrādījās, ka ar šiem bērniem jāstrādā kā ar mīkstiem cimdiem. Viņš nedrīkstēja sodīt Aderkasu bērnus; tiklīdz tie pasūdzējās vecākiem, jebkurā gadījumā vainīgs bija skolotājs. Zinot Baumaņa raksturu, nav brīnums, ka radās konflikts.
Jaunlatvieša laiks
Vispārzināms fakts: No 1858. līdz 1881. gadam Baumaņu Kārlis strādājis par vācu valodas un mūzikas skolotāju Pēterburgā.
Lai drīkstētu dzīvot Pēterburgā, vajadzēja dabūt atļauju, kas regulāri jāpagarina – līdzīgi kā mūsdienās ar vīzām. Tāpat bija jāatzīmējas, ja maini dzīvesvietu no viena īres dzīvokļa uz citu. Arhīvos ir Baumaņu Kārļa dokumenti ar dzīvošanas atļaujām, sīki pierakstīts, kādas istabas īrējis Pēterburgā, kādas pansijas ņēmis.
Lai varētu strādāt Pēterburgas Sv. Annas baznīcas bāreņu skolā, Baumaņu Kārlis nokārto mājskolotāja eksāmenus Pēterburgas universitātē. Izglītības dokumentā rakstīts, ka viņam ir ļoti labas zināšanas vācu valodā. Dzīvoja viņš Pēterburgā turīgi, skolotāja darbs tur bija prestižs un labi apmaksāts. Turklāt Baumaņu Kārlis Pēterburgā atzīts par izcilu vācu valodas skolotāju, par ko saņēmis divus ordeņus no Krievijas valdības: 1873. gadā Svētās Annas ordeni, bet 1878. gadā par panākumiem pedagoģiskajā darbā apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni. Pēterburgas laikā Baumanis saraksta arī vācu valodas mācību grāmatu.
Vācu valodas zināšanas Krievijā tikai vairo Baumaņu Kārļa reputāciju un iespējas, jo visa saskarsme ar augstajiem fon notika vācu valodā.
1860. gadā viņu pieņem par vācu valodas pasniedzēju Reformatoru skolā, bet 1870. gadā Baumaņu Kārlis sāk strādāt arī Smoļnija Dižciltīgo jaunavu institūtā.
Pēterburgas daudzveidīgā kultūras dzīve izglītoja un garīgi bagātināja latviešu ideālistu, kaut arī krievu muzikālajos un sabiedriskajos pasākumos viņš piedalījās tikai kā novērotājs. Iespēju pašapliecināties bija diezgan. Piemēram, 1862. gadā Pēterburgā izveidojās Latviešu lasāmā biedrība, kur darbojās arī Baumaņu Kārlis. Nezaudējot sakarus ar dzimteni, viņš bija arī aktīvs publicists, tostarp Pēterburgā izdotā satīriskā almanaha Dunduri līdzstrādnieks, kur zīmēja karikatūras. Savukārt savos rakstos viņš aizstāvēja latviešu tautasdziesmu un jaunlatviešu idejas.
Lai gan Baumaņu Kārļa galvenā valoda bija vācu (tajā viņš rakstīja un domāja), viņš vienmēr jutās kā latvietis.
Pēterburgas laikā Baumanis cieši brāļojās ar jaunlatviešiem, viņa domubiedru pulkā bija tādi tautas pirmās nacionālās atmodas ideju pārstāvji kā Auseklis, Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Jurjānu Andrejs, Juris Alunāns, Eduards Veidenbaums un citi, bet visciešākā draudzība bijusi ar Stērstu Andreju. Šie puiši tēvzemes un brīvības idejas vērtēja ļoti augstu, un varbūt tieši no mazās jaunlatviešu saujiņas izauga ideja par Latvijas valsti.
Var likties savādi, bet savu latvietību Baumanis sajuta tieši caur paralēlo vāciskumu. Viņš varēja brīvi sarunāties ar jebkuru, būdams tomēr latvietis un lepojoties ar to. Turklāt jaunlatviešu vidū Baumanis bija vienīgais mūziķis, un tas deva viņam lielas priekšrocības. Galu galā – ja Baumaņu Kārlis negribētu apliecināt, ka ir latvietis, viņš nebūtu ķēries pie dziesmu komponēšanas, ieejot vēsturē kā pirmo latviešu oriģināldziesmu autors. Viņa dziesmas, atšķirībā no pierakstiem, ir tikai latviešu valodā.
No mīlas līdz naidam
Vispārzināms fakts: Pēterburgas laikā Baumaņu Kārlis salaulājas ar vāciskas izcelsmes limbažnieci Mariju Karolinu fon Vitti. Viņiem piedzimst četras meitas, no kurām divas mirst agrā bērnībā.
Ar nākamo sievu Kārlis iepazīstas Limbažos, tikai… viņš ir no zemākas kārtas, kamēr viņa – fon. Sevišķi Marijas māte nav gribējusi, ka meita satiekas ar tādu, kur nu vēl ar tādu precēties! Tomēr tieši tā notiek. Kāzu ceļojumā jaunlaulātie dodas uz Liepāju. Pēc tam jaunā sieva pārceļas uz dzīvi Pēterburgā. Savas meitas Baumaņu Kārlis bezgalīgi mīl, vienmēr saka un arī pierakstos raksta meine Prinzessin (manas princeses – vācu val.).
Marija, protams, nestrādā, kā jau vācu mamzelei pieklājas. Vīrs labi pelnīja, turklāt Pēterburgā bija ideāla vide, kur savu fon uzturēt pienācīgā līmenī, interesantāka dzīve nekā provinciālajos Limbažos.
Tomēr godīgi jāatzīst, ka abiem nebija nekā kopīga, izņemot viņu bērnus.
Lielā iemīlēšanās abiem ir aizvērusi širmi, bet pēc tam, kā jau sievasmāte paredzēja, sākusies pelēkā proza. Lūzuma pamatā ir uzskatu nesaderība: viens velk uz mietpilsonisku dzīvi, otrs uz idejām, ar kurām pārņemts. Skaidrs, ka nevienam Vittem vai Vitkovskim (tā sākotnēji parakstās šīs ģimenes pārstāvji) ne tik, cik melns aiz naga nebija svarīgas latviskuma atdzimšanas idejas. Plaisas veidošanā no sirds palīdzēja arī sievasmāte, līdz beidzot Marija un Kārlis viens otram no sirds riebās. Starp viņiem vienmēr bijusi rīvēšanās, bet vecuma galā, kad abi jau atkal bija Latvijā, viņu attiecības bija viena vienīga apsaukāšanās un apvainojumi. Kaut arī formāli nebija šķīrušies, tomēr viņi dzīvoja atsevišķi. Kad vecumā Baumanim nav, ko darīt, viņš pieraksta pat to, ka pie viņa atnākusi Vitte vai meita, lai atnestu zupu. Viena no šādām epizodēm: sieva atnes zupu un paņirgājas, ka «tev jau neviena zoba nav, tu jau tikai putras vari ēst». Uz ko Baumanis atbildējis: «Paskaties, cik tev pašai ir savu zobu!» Spriežot pēc Baumaņa piezīmēm, vienīgais iemesls, kādēļ sieva pie viņa iegriežas (pat ne apciemo), ir, lai atnestu ēdienu.
Lauztie ideāli
Vispārzināms fakts: 1881. gadā Baumaņu Kārlis tiek uzskatīts par cariskai iekārtai nevēlamu personu, tāpēc viņu atbrīvo no darba Pēterburgas Reformātu skolā. Iemesls – komponista progresīvā darbība un aktīvā līdzdalība jaunlatviešu kustībā, kā arī aktīvā darbība Dziesmusvētku organizēšanā.
Patiesībā no darba viņu atlaida par to, ka beidzamajā laikā Baumanis bija sācis kārtīgi mest pa lampu. Nekur gan rakstiski nav atrasts šāds atlaišanas iemesls, tās ir tikai laikabiedru liecības, taču grūti apstrīdamas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī paša Baumaņa piezīmēs bieži minēts, ka Marija viņam pārmet dzeršanu. Muzikoloģe Zane Gailīte uzskata, ka tas varēja būt pārdegšanas sindroms. Pedantiskajam garīgu tikumu turētājam dzīve Pēterburgā ir psiholoģisks lūzums, jo no vienas puses ir paša augstie ideāli, no otras – muižnieku dēliņi augstāko aprindu privātskolās, kuri brauc tikai karietēs. Augstdzimušo atvases, tikušas prom no vecākiem, grib dzīvot brīvā vaļā un kāpt skolotājiem uz galvas. Piezīmēs Baumanis raksta, ka šie muižnieku dēliņi var atļauties daudz vairāk nekā viņš – vai katru nakti skriet uz operu vai teātri (bez ironijas – viņi tiešām aktīvi baudīja kultūru), atgriezties mājās no rīta, un skolotājam tad sagurušie jaunekļi jādabū pie dzīvības, lai var atkal mācīties, ko viņi, protams, tomēr nespēj. Konflikts uz līdzenas vietas! Lielākie skandāli Baumanim bija ar vienu konkrētu puišeli, kurš protestēja, ka viņu kāds komandē, spiež mācīties. Baumanis Krievijā bija galma padomnieks, arī tautas izglītības ministra dēla privātskolotājs – titulu viņam netrūka, prestižs bija pietiekami liels, ar to spēlēties būtu riskanti, tāpēc skolotājam jārēķinās, ka mēle jātur aiz zobiem pat tad, ja tas ir pretrunā ar paša vissvētāko pārliecību. Atlika savus ideālus piedzirdīt, lai klusē un netaisa kašķi.
Himna
Vispārzināms fakts: Dievs, svētī Latviju! ir rakstīta kā vīru kora dziesma un par valsts himnu kļūst tikai pēc tās autora nāves.
Dievs, svētī Latviju! nebija valsts pasūtījums, jo nebija jau arī Latvijas valsts. Pat par dziesmas radīšanas datumu ir dažādi varianti un skaidrojumi.
Diezgan droši var teikt, ka tās teksts sacerēts un melodija sakomponēta Pēterburgā.
Rakstīšanas laiks – varbūt 1872., varbūt 1873. gads, jo 1873. gadā tā jau ir dziedāta. Minēti arī vismaz četri datumi, kad nākamā himna it kā pirmoreiz dziedāta, bet… viena lieta, ja kāds koris savā nodabā kaut kur kaut ko nodzied, cita – ja tas notiek publiski. Tāpēc oficiāli par pirmatskaņojumu pieņemts uzskatīt 1873. gada Dziesmusvētkus. Diemžēl nav ziņu, vai pats Baumaņu Kārlis tajos piedalījies.
Iesākumā Dievs, svētī Latviju! bija vienkārši patriotiska dziesma. Tā ir tik vienkārša, ka izdziedāt un vārdus atcerēties var jebkurš, tāpēc tiek daudz skandināta, līdz tiek pieņemta par himnu. Nekur nav atrodamas piezīmes, ko tieši autors ir domājis ar tekstu, bet skaidrs, ka Baumaņu Kārlis nav bijis veikls tekstu sacerētājs, viņa dziesmu vārdi ir primitīvi, un poēzijas pērles tur nav atrodamas. Citā slavenā Baumaņa dziesmā Trimpula pēdējais pants ir aizdomīgi līdzīgs himnas tekstam: Lai dzeram, lai dziedam, lai uzsākam diet,/ Lai svēts mums ir dievības likums,/ Lai Trimpus no jauna mums alu sāk liet,/ Lai atdzīvo sentēvu tikums! Galvenais šajās dziesmās ir vienotības ideja – labskanīgums tikai pakārtoti.
Protams, pats autors nav piedzīvojis, ka dziesma tiek pasludināta par valsts himnu, jo nav piedzīvojis arī brīvo Latviju.
Atkal Latavā
Vispārzināms fakts: 1882. gadā Baumaņu Kārlis atgriežas Limbažos, kur pavada savas dzīves atlikušos gadus, joprojām aktīvi iesaistoties sabiedriskajā dzīvē.
Jā, Latviju Baumaņu Kārlis savos rakstos visbiežāk dēvē par Latavu, bet sevi par Aco (raksta Azo) un Antikangaru (pseidonīmi). Bet skumjā patiesība ir tāda, ka Limbažos Baumaņu Kārlis jutās ne savā vidē, ne savā ādā. Iespējams, viņam tas bija pat pazemojoši, jo mākslas un kultūras dzīve, pēc kuras viņš alka, Pēterburgā bija daudz augstākā līmenī nekā Latvijā, un vēl mazāk – Limbažos. Spriežot pēc piezīmēm, dižlatvieša vecumdienas ir vientuļas un neinteresanti pelēkas. Vienīgā vieta, kur viņš labprāt darbojas, ir Limbažu Saviesīgā biedrība, kas pulcējas sestdienās. Piezīmēs Baumanis atzīmē, kādi lieli cilvēki viesojušies biedrībā, citu starpā minēts arī Dinsberģis.
Pārējā laikā Baumanis pieraksta, pieraksta, pieraksta. Neskaitāmas reizes izraksta vienus un tos pašus citātus no Gētes, Šillera un citiem klasiķiem. Tādu izrakstu ir nejēgā daudz, un patiesībā vismazāk viņa pierakstos var atrast kaut ko latviešu valodā. Tas, kas ir latviski, ir neveiklā valodā, dīvaini izvēlētiem vārdiem un tālab grūti izprotams. Garlaicības mākts, Baumanis kļuvis par tādu kā fon, kas pats sevi izklaidē. Piemēram, studē Mocarta biogrāfiju un pats sev uzjautā: «Bet kāds labums atlec visai cilvēcei, izņemot ekspertus, komponistus?» Tas liek domāt, ka Baumanis gribējis, lai arī no paša atlec kāds labums cilvēcei, varbūt tieši tāpēc tapušas kilometriem garās piezīmes. Viņš gādāja, lai tam, ko viņš dara, ir lielāka skaņa.
Kad avīzēs bija kāds raksts par Baumaņu Kārli, viņš pats tos pārrakstīja burtnīcās.
Šādu rīcību var traktēt gan kā patmīlību, gan kā perfekcionismu, jo nekur nav teikts, ka viņš neizrakstīja arī visu, kas attiecās, piemēram, uz Andreju Pumpuru, Juri Alunānu vai kādu citu jaunlatvieti. Viņam vienkārši bija nepieciešamība būt dokumentētājam.
Reizēm nav saprotams, ko viņš domājis ar vienu vai otru pierakstu. Pēkšņi pats sev jautā: «Kāpēc senie latvieši pirti turējuši par svētu vietu?» Atbildes nav. Tad: «Kā un kad Limbaži ir dibināti?» Arī bez atbildes. Un turpat blakus: «Pusstops petrolejas, divi pakas spičkas, trīs cukuri, tēja 48, zelta saderināšanās gredzeni Kangariem paurī un Spīdalām pūrā jeb puskoklēčiem Latavā.» Tad pēkšņi sinonīmu rinda «deguns, nāsis, plēšas, ņuņņas, ņurkas, šņurgas». Un tā bez gala. Brīžiem atrodamas arī dziļi emocionālas, nenovērtētas personības rakstītas rindas, kā: «Ja tikai laiks to paļauj, tad nododos koncertā, vai garīgā, vai laicīgā gluži pēc neaprobežotas patices. Staigādams spēju dziedāt cik uziet ar katru elpas vilcienu un dvašu divi toņus gluži kā plēšām. Un kam šīs plēšas vairs nekalpo, tas ir miris. Visiem tiem, kam labpaticies Baumaņu Kārli nobedīt, viņam vēl diži laimīgi tas pilnā mierā strādājot un dzīvojot novēl labas sekmes.»
Vai, atgriežoties Latavā, Baumaņu Kārlis ir ticis vaļā no dzeršanas? Drīzāk nē.
Vecuma galā viņš cīnās ar vairākām slimībām, bet mirst no insulta. Tie viņam bijuši vairāki, līdz viens izrādījās liktenīgais. Bēres bijušas lielas, ieradušies cienījami cilvēki. Jāzeps Vītols uzrakstījis Baumaņu Kārlim veltītu dziesmu, kas ir diezgan pārsteidzoši, jo Vītols jau toreiz, salīdzinot ar Baumani, bija daudz slavenāks.
Mūsdienu latvietim var rasties loģisks jautājums: ja Baumaņa uzrakstītā dziesma nebūtu pasludināta par valsts himnu, vai viņu vispār pieminētu? Atbilde ir vienkārša: tā ir tikai mūsu pašu darīšana, ko nepelnīti ceļam gaismā un ko nepelnīti noniecinām. Tagad limbažnieki un viļķenieši lepojas, ka viņiem ir Baumaņu Kārlis, bet toreiz vietējie viņu sevišķi nav mīlējuši, saukuši par kundziņu.
Baumaņu Kārlis vietējo leģendās ir iedomīgs bohēmists.
Vācu valodas dēļ arī par viņa latvietību domas dalās, jo pat saviesīgajā dzīvē viņš runāja vien vācu mēlē. Ironiskajā apzīmējumā kundziņš nepārprotami jūtama skaudība. Limbažnieki pat izdevuši anekdošu krājumu, un vienā no tām Baumaņu Kārlis vilkts uz zoba par to, ka mīlējis ilgi gulēt.
Tagad Limbažos ir Baumaņu Kārļa laukums, tajā mazs piemineklis, gandrīz dabiskā izmērā. Mazajiem Limbažiem īsti piemērots un sirsnīgs – kā savējais starp savējiem. Tikai 2013. gadā Limbažu muzejs ierīkoja Baumaņu Kārlim veltītu ekspozīciju. Viens no tās eksponātiem ir milzīgs un smags galds, kurš, šķiet, viens var piepildīt visu telpu. Gluži kā Latvijas himna, ar kuru pieticis, lai Baumaņu Kārlis piepildītu vēstures telpu.
