Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1989. gadā, pieminot nelikumīgo Eiropas sadalīšanu un pieprasot neatkarības atjaunošanu, 23. augustā tika sarīkota Baltijas ceļa akcija. Tajā pašā gadā PSRS arī atzina slepenās vienošanās pastāvēšanu, kas pirms 50 gadiem sadalīja Eiropu. Taču pati vienošanās patiesībā nozīmē vēl vairāk – abu diktatoru Staļina un Hitlera līdzatbildību par asiņainā Otrā pasaules kara izraisīšanu, kas kopumā prasīja aptuveni 70 miljonu cilvēku dzīvības. Vēsturnieki to mēdz dēvēt par 20. gadsimta lielāko noziedzīgo vienošanos.
- ILGA REIZNIECE, folkloriste, grupas Iļģi dziedātāja: «Simboliski stāvēju uz tilta Daugavas vidū»
«Esmu laimīga, ka esam piedzīvojuši Atmodu, ka tas noticis manas dzīves laikā! Kaut arī tagad zinām to, par ko toreiz vispār nedomājām. Proti, lai cik grūti bija pēc tam, deviņdesmitajos, un lai cik šķībi daudz kas aizgājis, es ceru, ka mani bērni novērtē to, ka viņu māte bija dziedātāju, nevis kampēju un zagļu pusē…
Citi lasa
Baltijas ceļš bija viens no skaistākajiem brīžiem Atmodas laikā. Bet, godīgi sakot, tādu brīžu bija daudz. Par pašu iespaidīgāko pārdzīvojumu laikam es nosauktu folkloras festivālu Baltica gadu iepriekš – tā laikā pirmo reizi manā mūžā soļojām cauri Rīgai ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Tā kā mēs, muzikanti, gājām uzreiz aiz karognesējiem, redzēju visu ielas malās stāvošo emocijas… Neaizmirstami!
Baltijas ceļš jau bija tāds mierīgāks, ar pašapziņu apveltīts notikums. Tagad varu tikai izteikt apbrīnu tā rīkotājiem! Protams, ka bijām visa ģimene.
Skaidri zināju, ka gribu stāvēt uz Akmens tilta Daugavas vidū. Jā, jā simboliski, Daugav’s abas malas mūžam nesadalās…
Tā diena ir neaizmirstama. Un vienotība ir šā notikuma atslēgvārds. Pēc tam mēs aizgājām pie Brīvības pieminekļa… Jā, sajūta bija fantastiska! Šovasar, gatavojoties 3×3 nometnei Vecpiebalgā, palasīju sen nelasītas grāmatas – proti, jaunlatviešus. Un Latvijas vēstures grāmatas par 18., 19. gadsimtu, par Rīgu… Tik interesanti! Un tik neticami, ka Latvija ir brīva – pat dedzīgāko jaunlatviešu drosmīgākajos sapņos kas tāds nerādījās. Neatkarīga Latvija ir brīnums, un mēs to pieredzam. Mēs tajā dzīvojam!»
- DAINIS ĪVĀNS, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs: «Ārzemju tautiešu izšūtajā puloverā stāvēju kā balts robežstabs»
«Baltijas ceļa laikā bijos Ķoņos, pie Igaunijas robežas. Bijām nolēmuši, ka Baltijas valstu nacionālo kustību – Sajūdis, Latvijas Tautas frontes un Rahvarinne – vadoņu tikšanās notiks uz robežas. Uz robežām, kur notika lieli mītiņi, gan apliecinājām savu solidaritāti, gan arī paziņojām, ka atceļam Maskavas un Berlīnes vienošanos (patiesībā tā joprojām nav atcelta) attiecībā uz Baltijas valstu okupāciju. Simboliski tika sadedzināti nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības simboli.
Man šī diena bija diezgan saspringta, un noskaņas bija pat diezgan drūmas. No rīta pēc Maskavas rīkojuma tika aizliegta akcijas translācija Latvijas Radio, līdz ar to Baltijas ceļš faktiski netika koordinēts.
Bija arī draudi no Baltijas kara apgabala, ka, ļoti iespējams, no Ādažiem var izbraukt tanku kolonna un tā vienkārši pabraukāties pa Baltijas ceļu. Sliktākajā gadījumā Baltijas ceļa dalībniekus varēja arī aizturēt. Jau zinājām, ka iespējamas arī provokācijas – bija pilns ar armijas izlūkdienesta GRU un KGB struktūrām, tāpēc mobilizējām savus brīvprātīgos kārtības sargus, kuriem bija uzdevums sekot visam notiekošajam.
Tika runāts personiski ar rajonu milicijas nodaļu vadītājiem, lai viņi nepieļautu provokācijas. Tāpat līdz mums bija nonākusi informācija, ka, iespējams, speciāli tiks organizēti sastrēgumi uz Rīgas robežas.
Man vissvarīgākais bija, lai cilvēki nenobītos. Jo bija skaidrs, ka translāciju radio aizliedza svarīga iemesla dēļ – ja Baltijas ceļš izjuktu Latvijā, tas nenotiktu arī Lietuvā un Igaunijā.
Es domāju, tādā gadījumā mēs varētu atvadīties gan no saviem neatkarības plāniem, gan arī no cerības Austrumeiropu atbrīvot no totalitārisma. To gan saprotu tikai tagad – tobrīd tas vēl nebija tik skaidrs.
Brīdī, kad beidzot sadevāmies rokās, mani pārņēma vārdos neizsakāms lepnums, ka beidzot to esam izdarījuši. To elektrizēto sajūtu atceros vēl šodien. Man vienā pusē bija latviešu meitene, otrā igauņu – tās bija pašvaldību vadītājas. Es stāvēju kā balts robežstabs – man mugurā bija balts pulovers, uz kura ārzemju tautieši ar zīda diegiem bija izšuvuši Latvijas ģerboni, kas tolaik vēl bija aizliegts, neatzīts.
Tajā brīdī nedomāju par algu, bet par augsto mērķi – kā Antiņš. Un mani jau tajā laikā bieži ar Antiņu salīdzināja un par Antiņu apsaukāja. Vadīt Tautas fronti bija ārkārtīgi liela atbildība, jo katra kļūda varēja izrādīties liktenīga. Bet es jau nebiju viens – Tautas fronti kolektīvi vadīja izcilas personības, Latvijas gaišākie prāti. Mēs daudz analizējām, modelējām notikumu attīstību, gluži kā spēlējām globālu šaha spēli un, kā redzams tagad, apspēlējām savu pretinieku un tā specdienestus. Visus Atmodas gadus pavadīju milzīgā saspringumā, kā uzvilkta stīga. Tajās dienās parādījās milzīgs garīgais spēks, mērķa augstums, ārkārtīgi stipra griba un uzticība ideāliem, kas ikdienas dzīvē cilvēkiem – arī man – aizmirstas. Visu laiku jau nevar dzīvot augstu ideālu pasaulē.
Tieši tāpēc bieži domāju, ka Atmodas laiks ir nevis pagātne, bet nākotne – ļoti tāla un neaizsniedzama nākotne, kurā mums jānonāk, katram pārvērtējot pašam sevi.
Plašāku materiālu par tās dienas notikumiem lasiet žurnālā IEVA.
