Avāriju eksperts Irbītis: Cilvēkos mīt nāves kults

Oskar, jūs neesat policists, bet izskatās – strādājat ­policijas režīmā!

Gluži nē. Policistiem ir maiņu darbs, man maiņu nav – kamēr norit smago ceļu satiksmes negadījumu izpētes pilotprojekts, darbā esmu 24/7. Aktīvā pilotprojekta fāze notiek kopš maija, bet uz visiem smagajiem negadījumiem braucu no augusta, kad vienojāmies ar policijas vadību, ka mums par tiem ziņo. Policijas dežūrdaļai esmu sev telefonā uzlicis reti riebīgu zvana skaņu – tādu, ka uzreiz palecos vai naktī momentā pamostos un automātiski ķeros pēc pildspalvas. Tehnika, kas jāņem līdzi, vienmēr ir darba kārtībā, baterijas uzlādētas, degvielas bāka uzpildīta.

Darām līdzīgi kā somi, izvērtējot, konkrēto negadījumu un attālumu – vai un kad vērts izbraukt. Uz notikuma vietu uzreiz vērts braukt tad, ja varu līdz tai paspēt divās stundās – apmēram 170 kilometrus no Rīgas. Vidzemes virzienā – Madona, Ape, Jēkabpils, vēl Gulbene, Kurzemes virzienā uz Saldu paspēšu, bet uz Liepāju ne.

Citi lasa

Estere Jansone

Slimības

Psihiatre Bērziņa skaidro, kādēļ nevajadzētu aizrauties ar melatonīnu un miegazālēm

Veselība

Pasaules apceļotāja Bardeļa ģimene atklāj, kas noticis ar Kārli. Mēnesi pavadījis slimnīcā

Inese Mizovska

Personības

Pirmā saruna ar Timmas bijušo sievu Sanu Ošu: Tolaik neredzēju jēgu dzīvot…

Esmu daudzreiz cēlies un braucis arī naktī, piemēram, pērn, kad gāja bojā četri jaunieši Lizumā. Ja nevaru paspēt uzreiz, braucu ­nākamajā dienā.

Varbūt tas skan ciniski, bet, ja tumsā uz ceļa braucamās daļas nobraukts dzērājs, kur viss jau skaidrs uz vietas un policija pusstundas laikā visu novākusi, uzreiz, īpaši vēl naktī, nav vērts braukt, jo notikuma apstākļus varēs novērtēt arī nākamajā rītā. Bet, ja salikušies divi kravinieki vai ir vairāki cietušie – liels, būtisks negadījums –, braukšu arī tālāk par 170 km un arī naktī.

Policija tur jau ir. Ko jūs vērtējat ­notikuma vietā?

Policija izmeklē konkrēto negadījumu – noskaidro, kurš un ko pārkāpis, un virza procesu, lai par attiecīgo pārkāpumu vainīgais saņemtu atbilstošu sodu. Pilotprojekta pētnieku uzdevums ir izvērtēt visus faktorus, kas negadījumu varēja ietekmēt, piemēram, autovadītāja garastāvoklis. Pašlaik CSDD izstrādā likumdošanu, kas nākotnē reglamentēs šādu izpēti – līdzīgi kā Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un Igaunijā. Kamēr nav likumdošanas, projektam nevaram piesaistīt mediķi un psihologu. Gribētos, lai mūsu pētnieku grupā ir mediķis, kas, piemēram, noskaidro, kādus medikamentus lietojis autovadītājs, kādas viņam bijušas diagnozes, – izvērtē sensitīvo informāciju par cilvēka veselības stāvokli un pasaka, vai ir kādi faktori, kas varēja ietekmēt negadījumu. Uzvedības speciālistam savukārt būtu jāparunā ar darbabiedriem, radiniekiem, pašu autovadītāju. Varbūt bija strīds ģimenē? Varbūt šo cilvēku tikko atlaida no darba? Varbūt viņam ir pārslodze? Visi šie faktori var būt nozīmīgi! To nekad tādā apjomā nepētīs policija! Šobrīd informācijas daļa vēl ir nepietiekama, bet jau tagad varu teikt paldies žurnālistiem, kas labprāt padalās ar informāciju, ko uzzinājuši sarunās ar negadījuma lieciniekiem. Turklāt atšķirībā no policijas, turpinām pētīt negadījumus arī tad, ja tajā gājuši bojā visi iesaistītie.

Ko dod tas, ka tiek noskaidrota plašāka informācija?

Projektā secinātais ļaus spriest par nepieciešamajām izmaiņām likumdošanā. Zinot negadījumu cēloņus, var ātri mainīt noteikumus, uzreiz runāt par to ar sabiedrību. Jau tagad varam ātri reaģēt. Piemēram, rosināt Latvijas Valsts ceļiem, lai attiecīgajā posmā nopļauj zāli, pārbauda ceļazīmju redzamību vai novelk uz ceļa nepārtrauktu balto svītru. Ja mediķis konstatēs, ka parādās problēmas noguruma vai kādas specifiskas diagnozes dēļ, tam uzreiz varēs pievērst uzmanību. Ja konstatēsim kādu tipisku autovadītāju kļūdu, tam uzreiz pievērsīs uzmanību topošo šoferu apmācībā. Tas nav viena gada darbs – mēs sākam tikai tagad, somi šādā veidā negadījumus pēta kopš 1968. gada. Viņiem ir milzīga pieredze, un viņi pat var prognozēt, kādi negadījuma gaidāmi.

Kā to var prognozēt?

Arī mēs prognozējām, ka Latvijā šī ziema būs smaga gājējiem – sniega nav, tāpēc ir ļoti tumšs. Tā arī notika.

Decembrī uz Latvijas ceļiem gāja bojā tikai gājēji, pārsvarā ar ļoti līdzīgu scenāriju: cilvēks uz tumša ceļa bez atstarojošiem elementiem.

Šo mēnešu laikā esmu pamanījies divreiz nogrimt ar automašīnu – nenoblietētā meža ceļā un uz Daugavgrīvas šosejas Rīgā. Tumsā izskatījās, ka ceļa nomale ir noklāta šķembām, bet, uz tās uzbraucot, izrādījās – pamatīgi dubļi. Tas ir faktors, kāpēc gājējs pa nomali paiet nevar. Ja nav sala un ir šķīdonis, viņam nav, kur palikt, – ies pa brauktuvi! Tas nozīmē lielāku negadījumu risku, tāpēc par to uzreiz runājām medijos: mīļais gājēj, paņem lukturīti vai uzvelc vesti arī tad, ja esi gājējs tikai trīs minūtes! Un, vadītāj, rēķinies, ka gājējam var nebūt, kur iet, – viņš var būt uz brauktuves.Kādus policijas nevērtētus blakus ­faktorus jau esat saskatījis? Pagājušās vasaras negadījumos uz Liepājas, Ventspils un Vidzemes šosejas, kur bija iesaistīti vieglie un kravas mašīnas, redzējām vienojošo faktoru – apdzīšanas manevra uzsākšana pēdējā brīdī zonā, kur mainās Apdzīt atļauts un Apdzīt aizliegts.Tipisks piemērs ir no tilta nokritušais automobilis netālu no Valguma pasaules. Tur tieši pirms tilta ir ceļa līkums un ārējā tā pusē bija autobusa pietura. Braucot ar 90 km/h, cilvēks pēkšņi saprot, ka brauc pieturā, parauj stūri, un mašīnu sanes. Pētot negadījuma vietu ar dronu, redzēju, cik daudzi šoferi labajā malā iebrauca par tālu. Tur tagad izmainīta satiksmes organizācija – noteikts ātruma samazinājums uz 70 km/h un novilkta baltā līnija. 

 Jūs strādājat ar dronu!Esmu šo tehnoloģiju entuziasts. Drons man līdzi ir vienmēr – aprīkots ar nakts redzamību, termokameru un lāzermēru. Reizēm nav nepieciešams detalizēti mērīt ceļu – paceļot gaisā dronu, viss ērti pārliekams datorā. Gatavojoties šim projektam, kāds somu draugs teica: drons ir superīga manta, bet norvēģis – tas nekam neder, vajag lāzerskeneri! Drīz sapratu, kāpēc viedokļi ir tik atšķirīgi, – Norvēģijā uz lielajām šosejām ir ļoti daudz tuneļu, un drons tur ir bezjēdzīgs, bet somiem, tāpat kā mums, klaji lauki – brīvi var lidot.Mums ir arī nakts redzamības kamera, binoklis ar tālmēru, laba videokamera, fotoaparāts. Pat tumšākajā naktī un intensīvas miglas laikā, kāda bija Lizuma gadījumā, izmantojot termokameru, uz ceļa redzamas visas pēdas, pamainot parametrus, var atšķirt, kuras ir svaigas, kuras vecas. Man ir liela pieredze. 2000. gada 17. aprīlī sāku strādāt Latvijas tiesu zinātniski pētnieciskajā laboratorijā, kas tagad ir Valsts tiesu ekspertīžu birojs. 19 gadus nostrādāju kā tiesu eksperts, paralēli – darbs apdrošināšanas sabiedrības Balta drošības dienestā, kur arī pētīju ceļu satiksmes negadījumus. Esmu bijis arī bankas IT drošības eksperts, 25 gadus strādāju par pasniedzēju RTU – mācu automobiļu mehāniku, izmēģināšanu un satiksmes drošību. Pētījuma periodā esmu devies uz 67 negadījuma vietām, bet kopumā karjeras laikā esmu izpētījis vairāk nekā 3000 ceļu satiksmes negadījumu. Tomēr katrs negadījums ir unikāls.Angliski manai profesijai ir speciāls nosaukums – negadījumu rekonstruētājs. Tātad rekonstruēt gan cilvēciskos, gan tehniskos faktorus. Priecājos, ka mana pieredze, strādājot dažādās darbavietās, ļāvusi sagatavoties  tieši tam darbam, ko daru šobrīd.Kāds ir mēģinājis jūs uzpirkt? Strādājot kā tiesu ekspertam, regulāri saskāros ar advokātu draudiem, mājieniem kaut ko sarunāt un mēģinājumiem ietekmēt. Advokāts vienmēr mēģinās uztaustīt eksperta vājās vietas. Piemēram, uz viņu kliedzot. Mazāk noturīgais domās: pie velna – labāk neko neteikšu, lai viņš uz mani nebrēc! Ja cilvēks nav sagatavots, tas ir ļoti būtisks pārbaudījums, jo tiesu ētika un kultūra Latvijā klibo.Paņemot pat tikai vienreiz, eksperts zaudē uzticamību un sevi degradē, jo šī informācija ātri izplatīsies. Ietekmētos var ātri pamanīt.Šur tur interneta ierakstos lasāmi pārmetumi: kas tad Irbītis par ekspertu, ja pats sodīts par braukšanu reibumā!Jaunībā noteikti nebiju svētais – deviņdesmitie gadi bija vētraini, un ar savu negatīvo pieredzi nelepojos. Visādas epizodes dzīvē bijušas – bez tiesībām braucis, no policijas mucis. Priecājos, ka esmu dzīvs.Esmu pieradis pie dažādiem mēģinājumiem mani diskreditēt, tāpēc komentārus vairs nelasu un tviteri neizmantoju. Ne tikai Latvijā ir ierasta prakse sabiedrību ņemt uz to, ka visi ir muļķi, arī Irbītis – eksperta statuss tiek nonivelēts līdz ļoti zemam līmenim. Agrāk ņēma vērā bārdaino onkuli ar brillēm, kas apēdis pudu sāls akadēmiskajā vidē, bet tagad lielākie eksperti ir Anniņa un Jānītis no jūtūba. Katrs uzskata, ka viņam ir tiesības uzdoties par satiksmes ekspertu, ja ir pāris gadu nobraucis pie stūres.Latvijā par dzērājšoferu problēmu runājam un runājam, bet ir sajūta, ka nekas nemainās, – joprojām dzer un brauc. Uzprasiet jebkuram, kas ir skaidrā: brauksi dzērumā? Tikai kāds atsaldētais sacīs jā, visi pārējie teiks, ka nē – nekad mūžā. Bet tad, kad būs ribās četri aliņi, ielies piekto un brauks. Lēmums par braukšanu dzērumā tiek pieņemts dzērumā.Ļoti liela nozīme ir sabiedrības attieksmei. Diemžēl joprojām uzskata, ka vienu jau drīkst, tāpēc daudzus šoferus aiztur ar mazām promilēm. Mums jāizskauž šis priekšstats! Manuprāt, visiem autovadītājiem būtu jāsamazina pieļaujamo promiļu daudzums no 0,5 uz 0,2 promilēm. Turklāt līdzcilvēki vēl uzkūda: mīkstais esi, nevari?! Redzēti sociālo tīklu video, kur policists noķēris šoferi dzērumā, bet pasažieri ņirdz: kas – nevarēji aizbēgt? Kamēr sabiedrības attieksme būs tāda un pasažieri nebūs līdzatbildīgi, nekas nemainīsies.Jāsoda arī pasažieri?Somi šai jautājumā ja ne suni, tad ziemeļbriedi noteikti ir apēduši. Viņiem par bēgšanu no policijas šoferi var aizturēt uz 10 diennaktīm, bet pasažieri – uz vienu. Pasažieri soda arī citos smagos pārkāpumos – par šofera braukšanu smagā reibumā, ļoti lielu ātruma pārsniegšanu.

Domāju, ka arī pie mums gadījumos, kad šoferim iestājas kriminālatbildība, par nozieguma atbalstīšanu būtu jāsoda arī pasažieris.

Došanās uz notikuma vietu jūs skar arī emocionāli?

Ne visi var darīt šo darbu, jo avārijas vietā ir gan asinis, gan, godīgi, mēdz būt arī zarnas pa ceļu. Melošu, ja teikšu, ka tas neatstāj nekādu iespaidu. Ekspertam jābūt psiholoģiski labi sagatavotam. Vispirms jāsaprot, ka tas ir darbs, – kādam tas jādara, kādam jāizpēta. Esmu sapratis un pieņēmis, ka miris cilvēks ir tikai miris cilvēks.

Bet tur ir arī tuvinieki…

Tas ir smagākais aspekts. Mana pieredze liecina, ka tuviniekiem nevajadzētu braukt uz negadījuma vietu, kamēr nav likvidētas tā sekas. Tobrīd tur jābūt tikai mediķiem, policistiem, glābējiem un ekspertiem – ļaujiet viņiem strādāt. Saprotu, ka tuvinieks grib būt klāt, redzēt, bet – nevajag. Saglabājiet labās atmiņas par cilvēku, jo skats avārijas vietā mēdz būt neiedomājami traģisks – sveces un puķes lieciet pēc tam. Turklāt negadījuma vietā vajadzētu būt psihologam, jo ne policists, ne satiksmes drošības eksperts nezina, kā mierināt ­tuviniekus.

Vēl jau ir garāmbraucēji, kas fotogrāfē.

Jā, mobilie reportieri ir ļoti izplatīta sērga. Cilvēkiem gribas redzēt, piedzīvot šausmas, kas notikušas. Aicinu – ja nevari vai negribi sniegt palīdzību, brauc garām! Pozitīvi, ka reizēm laikā, kad notiek glābšanas darbi un kāds no policijas ekipāžas ir mazliet brīvs, mobilos reportierus lasa ārā no satiksmes. Ja vadītājs braucot lieto mobilo telefonu, viņš pārkāpj likumu. Negadījuma vietās esmu redzējis – policija strādā ar ļoti smagu negadījumu, bet 200 metru tālāk divi formē saskaņoto paziņojumu, jo pirmais mobilais reportieris labāka kadra dēļ ir piebremzējis, bet aiz muguras braucošais to nav pamanījis.

Turklāt ziņkārīgie izmīda pēdas, sevišķi ziemā, sniegā, uz zemes ceļiem – negadījumu vairs nevar izpētīt. Reiz negadījuma vietā skatos – viens stiepj projām avarējušās automašīnas buferi. Ko tu ar to darīsi? Suvenīrs! Kur liksi? Nezinu, bet man vajag.

Cilvēkos mīt nāves kults, viņiem vajag piesaisti notikuma vietai – re, man no turienes ir lauska vai vēl kas…

Vēl viens tipisks piemērs – pērn bojāgājušais motociklists uz Vanšu tilta. Cilvēka ķermenis atrodas šķērsām uz gājēju ietves. Policija uzlikusi lentes, bet daži mēģina apiet to vietu. Kurš prātīgāks, pa tilta apakšu aiziet uz otru tilta pusi. Uzrodas jauniešu bariņš, kas policistiem brauc augumā: kāpēc nerūpējaties par gājēju drošību? Kāpēc neesat norobežojuši atsevišķu joslu, slēguši satiksmi, lai mēs varētu staigāt? Tajā brīdī policisti saka: riņķī griezties – 20 metru attālumā ir kāpnes, kāpiet lejā un ejiet tālāk droši! Daudziem cilvēkiem ir tiesības, bet pienākumu tik maz…Pēc Vanšu tilta gadījuma bija publiskots aizmugurē braucošā transportlīdzekļa video reģistratora ieraksts – avārijas brīdis. Tas ir pieņemami? Kamēr tas ir bezpersoniski – šāds materiāls ir pamācošs, varbūt kāds aizdomāsies. Ne velti saka, ka gudrie mācās no citu kļūdām. Tas liek padomāt. Pagājušā gada pieredze uzskatāmi liecina – trīs, četri smagi negadījumi ar bojāgājušajiem, tad divas nedēļas klusums. Ilgākais periods – 17 dienas bez neviena bojāgājušā. Tad atkal – trīs, četri bojāgājušie un atkal klusuma periods.Kā to izskaidrot?Mediji saceļ traci – vismaz daļa cilvēku aizdomājas, bet tad aizmirstas. Seko nākamais notikums, visi atkal sarosās un tad atkal nomierinās. Vajadzētu būt tā, ka zināma spriedze tomēr tiek uzturēta ar citiem paņēmieniem. Par negadījumiem jārunā, sabiedrībai jādod iespēja mācīties no citu kļūdām.Pats esat iekļuvis autoavārijās?Nelielās. Esmu pieskāries otrai mašīnai, iebraucot apļveida krustojumā – priekšā braucošais sāk kustību, skatos, vai kāds netuvojas pa apli, un tajā brīdī priekšā braucošais nomet pa mēmajiem. Reiz stāvlaukumā, braucot atpakaļgaitā, nepamanīju stabu. Pēdējos gados gan nekas nav gadījies.Cik soda punktu jums ir?Nulle. Nekad nav bijuši. Pat nav dzēsti. Turklāt strādāju ar tiem, kuri savākuši, piemēram, astoņus soda punktus. Vienreiz rēķināju, cik citiem esmu nodzēsis soda punktu – 10 000! No 2004. gada katru sestdienu ir grupa vidēji ar 35 cilvēkiem. Cik tautas izgājis cauri!Viņi atgriežas?Pēdējā laikā vairs ne. Bet ir bijušas situācijas, kad cilvēks vēlreiz savāc to pašu punktu skaitu. Agrāk policija uzlika sodu par lielāko pārkāpumu vienā apturēšanas reizē, tagad – par visiem konstatētajiem pārkāpumiem. Kāds bēdzējs bija savācis uzreiz vairāk nekā 30 soda punktus daudzās secīgās epizodēs – policisti skatās video ierakstu: šai zīmei garām, tad neatļauts pagrieziens…Ap 2004. gadu strādāju grupās, kurās bija vairāk nekā simt cilvēku, šobrīd jau vairākus gadus strādājam ar 30–40 cilvēkiem. Tas liecina par policijas trūkumu. Pārkāpēji vienkārši nav noķerti – policija nestrādā pietiekami efektīvi, jo trūkst darbinieku un ekipāžu uz ceļiem. Ja atnāk kārtējais rēķins par ātruma pārsniegšanu, cilvēks samaksā un tāpat brauc tālāk. Toties pārrunas ar policistu būtu kas cits. Noķer – dod šurp tiesības! Policists tās paņem un aiziet uz auto – jau tās desmit minūtes braucējam ir soda laiks. Tas reāli strādā. Igauņi uzkāpa uz šā grābekļa. Viņiem arī tika likvidēta ceļu policija, tagad igauņi to atjauno.Vienmēr esmu uzsvēris: pirms ņemties ar sodu palielināšanu, uz ceļiem vajag atpakaļ policiju – kādu, kas piemēro sodu. Neviens robots, radars nevar pieķert bīstamu apdzīšanu, tam vajadzīgs policists. Viņš sev palīgos var ņemt dronu. Trakais vadītājs neskatās debesīs, vai kāds viņu nevēro. Policists ar dronu nofiksē un bīstamo braucēju pēc puskilometra aptur – tas strādā.Vai tiesa, ka jums kā pētniekiem nav ļauts iepazīties ar krimināllietu ­materiāliem, kurās ir liecinieku liecības, ­shēmas, tehniskās ekspertīzes, medicīnas ­slēdzieni?Jā, mēs šai informācijai klāt netiekam. Šobrīd strādājam pie likumdošanas, lai, līdzīgi kā somiem, mums ļautu ar materiāliem iepazīties. Man neinteresē detalizētas liecības, kas var skart specifiskus konfidenciālus  aspektus, bet gan materiāls, ko policija noformējusi vēl pat pirms krimināllietas ierosināšanas, – ceļu satiksmes negadījuma reģistrēšanas protokols, pievienotās fotogrāfijas, primārie vadītāju paskaidrojumi un tiesu mediķu atzinumi par traumām. Ja nepaspēju uz negadījuma vietu, tad man šī informācija ir zudusi. Lai cik materiāls būtu kvalitatīvs vai nekvalitatīvs, man tas ārkārtīgi daudz nozīmē negadījuma izpētē.Kāpēc ceļu satiksmes ziņā Latvija Eiropas Savienībā izskatās tik slikti?Pirmkārt, vēsturiskais fons. Latvijas teritorijā ceļu satiksmes negadījumu statistiku pirmoreiz apkopoja 1991. gadā. Jau toreiz satiksmes drošība, rēķinot gan uz iedzīvotāju skaitu, gan transportlīdzekļu skaitu, Baltijas valstīs un Polijā bija ļoti sliktā stāvoklī, bet Latvija bija absolūtā pīķī ar lielāko bojāgājušo skaitu.Mums bija salīdzinoši liels auto tīkls un diezgan mīksta attieksme pret pārkāpumiem Padomju Savienības laikā – šīs tradīcijas vilkās līdzi. Jau 90. gados par igauņiem teica: tur nikna policija. Mums tā nebija. Leišiem arī nebija.Lietuviešiem vēl nesen bija sliktāka statistika nekā mums. Viņi laikus uzsāka krasas izmaiņas ceļu infrastruktūrā – pirmie uzstādīja vidējā ātruma kontroles ierīces. Lietuviešu policijas štats ir daudz labāk ekipēts. Mēs mazliet nogulējām. Pēdējos gadus bijām labi pastrādājuši ar cirvi, bet aizmirsām, ka vajag pieēvelēt un pieslīpēt ar smilšpapīru.Beidzot pētām un meklējam kopsakarības, lai saprastu, kurā virzienā jāiet un par ko jārunā, piesaistām starptautiskos auditorus un skatāmies daudz plašāk. Vēl mūs ļoti iegāž tas, ka igauņiem krimināllietas ir digitalizētas, līdz ar to pētījumu iespējas ir daudz efektīvākas.Kā ir tagad Latvijā? Viss ir papīrā un ielikts lietā vai atrodas kaut kur arhīvā, labākajā gadījumā ir skanētie materiāli. Ja būtu pieeja krimināllietas materiāliem, tad vispirms sazvanītu attiecīgo izmeklētāju, noskaidrotu, kad viņam ir iespēja mani pieņemt, brauktu, šķirstītu lietas materiālus, kaut ko mēģinātu atrast. Ja vajag pieeju kādai lietai Igaunijā, ar paroli pieslēdzies, paskaties, ko vajag. Tas ir viens no šķēršļiem, kāpēc līdz šim nevarējām ātri reaģēt un izpētīt negadījumus ietekmējošos faktorus. Tikai šobrīd sākam runāt par iespēju Latvijā lietas digitalizēt.Ja skatāmies kopējo statistiku, Eiropā negadījumu skaits iet uz leju. Bet pēdējā laikā 7 % pieaugums ir profesionālajiem autovadītājiem – kravinieki, autobusi. Nesaku, ka viņi vainīgi negadījumu izraisīšanā, bet arī Latvijā šo transportlīdzekļu iesaistes procents jūtami kāpj. Profesionālie autovadītāji strauji noveco, jaunie šajā profesijā neiet. Ne velti šobrīd ir atvieglota autovadītāja apliecības iegūšana – no B kategorijas pa taisno uz autobusu. Tas darīts, lai piesaistītu jaunos cilvēkus, lai nerastos situācija, ka veci, slimi ir visi profesionālie autovadītāji.90. gados statistikā norādīja tautības pa noziegumu, negadījumu veidiem. Cittautieši dominēja slepkavībās, smagajos noziegumos, bet latvieši bija līderi ceļu satiksmes negadījumos. Nacionālās īpatnības. Latvietim ļoti patīk braukt ar mašīnu un motociklu.Citiem arī patīk!Citiem vairāk patīk dzert un tusēt uz vietas. Mēs esam dzimuši sportisti. Paskatieties, cik daudzi fano par ralliju, pirmo formulu, driftu, rallijkrosu! Cittautieši viens otram pa muti sados, bet latvietis sēdīsies mašīnā un izlādēs agresiju. Tā ir mūsu īpatnība. Mums patīk braukt gan ikdienā, gan aizbraukt pie Pētera. Noskaņojums sabiedrībā spoguļojas satiksmē. Daudziem satiksmes negadījumiem fonā ir strīdi ģimenē, darbavietā, dažādas problēmas. Bieži pirms tam vēl drosmei jāieņem. 

 Mums nesen parādījās jauns transportlīdzeklis – skrejriteņi!Es pats daudz braucu arī ar elektrisko skrejriteni. Superīgs transportlīdzeklis pilsētvidei – aizvieto braukšanu ar savu mašīnu, ir lielākais konkurents sabiedriskajam transportam un veselīgam dzīvesveidam – to izvēlas brīdī, kad ir slinkums kaut kur iet. Skrejriteni izvēlas arī steidzīgie, un tas samazina risku satiksmei kopumā: cilvēks nebrauc ar auto – labāk lai viņš steidzas tā.Pašlaik Latvijā notiek paliels pētījums par ceļu satiksmes negadījumiem, kuros ­iesaistīti skrejriteņi. Atbildes ir anonīmas, tāpēc sakām: stāstiet, kā bija – kā tas notika, kāpēc nokritāt! Biji pālī, nemācēji vadīt vai kas cits – sakiet! Vienīgais identifikators ir dzimums un vecums, nozīmes nav pat datumam. Aptaujā ir vairāki kuriozi. Piemēram, Jūrmalā un Liepājā skrejriteņu vadītāji nokrituši tādēļ, ka viņiem uzbrukušas kaijas – sākušas pikēt.

Rīgā lielākā ar skrejriteni nokritušo vīriešu problēma ir braukšana pālī pa Vecrīgu, sieviešu – aizskatīšanās skatlogā.

Nesen biju Somijā, pa Helsinkiem braucu tikai ar nomas skrejriteni. Tur skrejriteņiem ir citāda konstrukcija – priekšpusē ir speciāls telefona turētājs ar bezvadu lādētāju, savukārt Latvijā, kamēr lūr navigācijā, turot telefonu rokās, tikmēr ir uz gurķa. Turklāt Somijas skrejriteņu lietotnes navigācijā ar karti rāda vienīgi tos ceļus, pa kuriem drīkst pārvietoties ar skrejriteni – maģistrālo ielu, ceļu, kur ar skrejriteni nedrīkst braukt vai kur notiek remontdarbi, kartē nemaz nav. Somijā ir labāka ceļu infrastruktūra, turklāt skrejriteņa priekšējais rats ir daudz lielāks un ar amortizatoriem – viņiem vadītāji krīt daudz mazāk. Pie mums krīt, mēģinot ar mazu riepiņu uzbraukt uz apmales vai ­iebraucot bedrē.

Uz ceļiem ir melnie punkti. Vai ir arī melnās dienas?

Glābšanas dienesti viennozīmīgi apgalvo, ka ir. Vai tas būtu saistīts ar mēness fāzēm vai ko tamlīdzīgu – īsti nē. Minimālu sakarību varbūt var saskatīt mēness apgaismojuma intensitātē, kad kontrasts uz ceļa ir mazāks – piemēram, mežā braucot, iespējas pamanīt šķērsli ir mazākas, kad mēness spīd spoži un mežmalā tumšas ēnas. Piemēram, uz Daugavgrīvas šosejas ceļā uz Bolderāju naktī, sevišķi slapjā laikā, ceļš ir pilnībā tumšs, bet apkārtējo uzņēmumu teritorijas ir izgaismotas kā filmēšanas laukums, tāpēc vadītājs neredz, kas notiek uz ceļa.

Satiksme nav nekas atrauts no ikdienas dzīves. Ja sabiedrība ir uzvilkusies, gaisā virmo kas ļoti negatīvs, tas tiešā veidā atspoguļojas satiksmē. 

Vai esat pētījis vīriešus, kuri pa taisno ar auto iebrauc Daugavā?

Pārsvarā šie gadījumi ir ar ļoti racionālu skaidrojumu. Veselības problēmas, apreibinošās vielas – grūti vadīt automobili, ja blakus sēdošais krāsainais pūķis dod ­nepareizus padomus.

Protams, satiksmē ir arī pašnāvības ­gadījumi. Skandināvi uzskata, ka pat līdz 10 procentiem. Ir nāves gadījumi pirms ­negadījuma – sirds, infarkts, insults.

Vai ir kāda avārija, kas jums joprojām neliek mieru?

Drīzāk nebeidzu brīnīties par cilvēku neloģiskumu. Piemēram, aizsprādzē drošības jostu sev aiz muguras, lai nepīkst! Kas tā par dumju iedomu, kā josta traucē? Tā reāli pasargā dzīvību! Sevišķi modernajos automobiļos, kur drošības josta darbojas kopā ar drošības spilvenu.

Vēl nespēju saprast, kas notiek jauno vecāku galvās, braukšanas laikā ļaujot bērnam pārvietoties pa automobili. Esmu redzējis tik daudz traģisku negadījumu, kur bērns vienkārši izsmērēts pa salonu! Vienīgā drošā vieta, kur bērnam atrasties, ir specializētais sēdeklītis. Bērna anatomija ir pilnīgi citāda nekā pieaugušam cilvēkam – muskuļi, skriemeļi vēl nav ­nobrieduši, ir citas proporcijas.

Ārkārtīgi daudz esmu redzējis, ka cilvēki aizsardzībai uz paneļa liek svētbildes. To, ka blakus ir smuks uzraksts Airbag, neizlasa – svētbilde uzlīmēta pa virsu. Kad baltais maiss vērsies vaļā, svētbilde būs starp acīm! Tāpat esmu redzējis stūres, kas izrotātas ar karmiski pozitīviem akmeņiem. Brīdī, kad Airbag atveras, tie pārvēršas par šķembu granātu, un mediķis pozitīvos akmeņus skrubina ārā no šofera pieres. Mistiskā domāšana ir nonsenss! Nezinu, kāpēc dažiem tā stāv pāri racionālajai.

Ja Latvijā uz ceļiem būtu ļoti laba ­situācija, jūs paliktu bez darba.

Nulles vīzija – lai nebūtu neviena bojā gājušā vai smagi cietušā – ir utopija. Cilvēks var kļūdīties. Jā, vajag ierobežot visus trakos, bet jāmeklē iespējas, lai kļūdas nenovestu pie traģiskām sekām. Tā ir viena no būtiskām filozofijām – infrastruktūra, kas piedod kļūdas un transportlīdzekļu vadītāji, kas labo kļūdas. Rīga nekad nebūs gatava, un satiksme tomēr nekad nebūs droša. Tāpēc gan man, gan pat manam dēlam, kad viņš izaugs, satiksmes drošībā darbs diemžēl vienmēr būs. 

Jaunajiem satiksmes drošības speciālistiem būtu jābūt sagatavotiem. Tikmēr, iespējams, to speciālistu skaits Latvijā nākotnē diemžēl kritīsies– augstskolās automobilistu specialitātei pienācis noriets.

Salīdzinot ar citām valstīm, nauda ko šobrīd ieguldām satiksmes drošības uzlabošanā, ir niecīga. Darbs ir sarežģīts, grūts, bet Latvijā unikāls – meklējam savu taciņu. Sākuma skatījāmies uz somiem, viņiem ir perfekti izstrādāta metodika, kā negadījuma vietā jārīkojas, bet mums ir sava specifika un pārņemt somu pieredzi viens pret vienu nevaram. Mēs sistēmu veidojam pilnīgi no jauna, tāpēc ir liela iespēja izveidot tieši tādu, kā vajag tieši Latvijas situācijai. Ja mūsu darbošanās rezultātā kaut par vienu līķi uz ceļiem būs mazāk, dzīve nebūs ­nodzīvota velti.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «GANDRĪZ PRATINĀŠANA» saturu atbild Žurnāls Santa.