Rīga +15°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Policijas dežūrdaļai esmu sev telefonā uzlicis reti riebīgu zvana skaņu – tādu, ka uzreiz palecos vai naktī momentā pamostos un automātiski ķeros pēc pildspalvas. Tehnika, kas jāņem līdzi, vienmēr ir darba kārtībā, baterijas uzlādētas, degvielas bāka uzpildīta,» stāsta avāriju eksperts Oskars Irbītis. «Uz notikuma vietu uzreiz vērts braukt tad, ja varu līdz tai paspēt divās stundās – apmēram 170 kilometrus no Rīgas. Vidzemes virzienā – Madona, Ape, Jēkabpils, vēl Gulbene, Kurzemes virzienā uz Saldu paspēšu, bet uz Liepāju ne.
Esmu daudzreiz cēlies un braucis arī naktī, piemēram, pērn, kad gāja bojā četri jaunieši Lizumā.
Ja nevaru paspēt uzreiz, braucu nākamajā dienā,» savu ikdienu apraksta Irbītis.
«Drons man līdzi ir vienmēr – aprīkots ar nakts redzamību, termokameru un lāzermēru. Reizēm nav nepieciešams detalizēti mērīt ceļu – paceļot gaisā dronu, viss ērti pārliekams datorā. (..) Mums ir arī nakts redzamības kamera, binoklis ar tālmēru, laba videokamera, fotoaparāts. Pat tumšākajā naktī un intensīvas miglas laikā, kāda bija Lizuma gadījumā, izmantojot termokameru, uz ceļa redzamas visas pēdas, pamainot parametrus, var atšķirt, kuras ir svaigas, kuras vecas,» skaidro avāriju eksperts. «Angliski manai profesijai ir speciāls nosaukums – negadījumu rekonstruētājs. Tātad rekonstruēt gan cilvēciskos, gan tehniskos faktorus,» skaidro Irbītis.
Savā darba ikdienā viņš redzējis daudz šausmu.
«Ne visi var darīt šo darbu, jo avārijas vietā ir gan asinis, gan, godīgi, mēdz būt arī zarnas pa ceļu.
Melošu, ja teikšu, ka tas neatstāj nekādu iespaidu. Ekspertam jābūt psiholoģiski labi sagatavotam. Vispirms jāsaprot, ka tas ir darbs, – kādam tas jādara, kādam jāizpēta. Esmu sapratis un pieņēmis, ka miris cilvēks ir tikai miris cilvēks,» atklāts ir viņš. Smagāk ir, ja avārijas vietā ierodas bojā gājušo tuvinieki. «Mana pieredze liecina, ka tuviniekiem nevajadzētu braukt uz negadījuma vietu, kamēr nav likvidētas tā sekas. Tobrīd tur jābūt tikai mediķiem, policistiem, glābējiem un ekspertiem – ļaujiet viņiem strādāt. Saprotu, ka tuvinieks grib būt klāt, redzēt, bet – nevajag. Saglabājiet labās atmiņas par cilvēku, jo skats avārijas vietā mēdz būt neiedomājami traģisks – sveces un puķes lieciet pēc tam. Turklāt negadījuma vietā vajadzētu būt psihologam, jo ne policists, ne satiksmes drošības eksperts nezina, kā mierināt tuviniekus,» rosina Irbītis.
Savukārt tie, kas steidz iemūžināt nelaimes sekas savos mobilajos telefonos, mēdz ļoti traucēt.
«Cilvēkiem gribas redzēt, piedzīvot šausmas, kas notikušas.
Aicinu – ja nevari vai negribi sniegt palīdzību, brauc garām! Pozitīvi, ka reizēm laikā, kad notiek glābšanas darbi un kāds no policijas ekipāžas ir mazliet brīvs, mobilos reportierus lasa ārā no satiksmes. Ja vadītājs braucot lieto mobilo telefonu, viņš pārkāpj likumu. (..) Turklāt ziņkārīgie izmīda pēdas, sevišķi ziemā, sniegā, uz zemes ceļiem – negadījumu vairs nevar izpētīt. Reiz negadījuma vietā skatos – viens stiepj projām avarējušās automašīnas buferi. Ko tu ar to darīsi? Suvenīrs! Kur liksi? Nezinu, bet man vajag. Cilvēkos mīt nāves kults, viņiem vajag piesaisti notikuma vietai – re, man no turienes ir lauska vai vēl kas…»
