Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ievas Stāsti» 2022. gada 9. numurā.
– Kā jutāties 24. februāra rītā, kad uzzinājāt, ka Krievijas armija iebrukusi Ukrainā?
– Man tas nebija negaidīti, jo pēc esošās informācijas viss uz to diemžēl virzījās. Tomēr tas bija ļoti bēdīgs mirklis, jo es saprotu, kas ir karš, kā tas var izvērsties, ko karš nozīmē gan militārpersonām, gan visiem citiem. Mana nākamā doma bija par to, ka bērniem, mazbērniem un mums visiem mierīgā dzīve ir beigusies. Mēs visi esam ierauti karā. Kaut fiziski nekarojam, bet psihiski, mentāli un arī ekonomiski karojam. Paldies Dievam, ka mums nav patiešām jākaro, taču karš tepat līdzās ir milzīgs spiediens un pārbaudījums. Vienlaikus man ir gandarījums un lepnums, ka mūsu sabiedrība spēja mobilizēties un ir gatava palīdzēt Ukrainai.
Ukraiņi ir tie, kas cīnās par mums visiem, lai apturētu šo vājprātu.
To izraisījis un turpina Krievijā valdošais noziedzīgais režīms, kas radījis sabiedrību un valsti, kura balstīta uz bandītu principiem un dzīvesveidu. 1981. gadā ASV prezidents Ronalds Reigans nosauca PSRS par ļaunuma impēriju. Tā ir balta patiesība, ka PSRS mantiniece Krievija joprojām ir ļaunuma impērija. Šobrīd bīstamākais ir tas, ka pie šādas lietu kārtības nav iespējams prognozēt, kas var notikt tālāk. Jo kara izraisītājiem pat īsti karu nevajag, viņiem ir vajadzīgs naids un vieta, kur šim milzu naidam izpausties. Bet naids Putinam ir pret visu to, kas nav tā, kā pie viņiem.
– Putins jau reālo dzīvi, kā dzīvo cilvēki, nepazīst!
– Viņam tas nav vajadzīgs, jo viņš jau jūtas kā mesija. Diemžēl Rietumu pasaule savā naivumā nereaģēja uz viņa izdarībām – karu Čečenijā, kam sekoja iebrukums Gruzijā, Donbasā, Krimas aneksija… Pa pirkstiem sists netika, un viņš turpināja, bet nožēla kā tāda Krievijā nav ne par ko. Sākot jau ar brutāli iznīcinātajiem idejiskiem pretiniekiem pēc boļševiku revolūcijas, represijās un gulagā nogalinātajiem – vai ir kāda nožēla bijusi?
– Tagad, uzzinot par Krievijas armijas zvērībām Ukrainā, jāatceras noklusētais par 2. pasaules kara izskaņu, kad sarkanarmieši izvaroja miljoniem vācu sieviešu.
– Jā, arī par to klusēja, kaut gan bija oficiāla pavēle trīs dienas Berlīnē darīt, ko vien grib. Nekādas nožēlas nebija toreiz, un nekādas nožēlas nav arī par tagad pastrādāto! Jo dzīve Krievijā ir balstīta uz bailēm un brutalitāti. Pēdējos gados pieņemtie likumi darbojas nežēlīgi: solis pa labi vai kreisi – «šāviens» bez brīdinājuma. Pateici taisnību: pirmajā reizē 15 diennaktis aresta, bet nākamajā reizē – krimināllieta, jo esi nodevis savu valsti.
Kādu valsti?! Bandītu valsti, kur pamatprincips ir nolaupīt, apmānīt, piesavināties un neturēt vārdu.
Tagad mums ar to ir jāsaskaras, un trakākais, ka liela daļa pasaules to vēl nav izpratusi, pat neapjēdz, ar ko tas mums draud. Visas darbības, ko savulaik PSRS un viņas mantiniece Krievija veikusi, ir saistītas ar to, lai pārņemtu kārtības noteikšanu pasaulē ar jebkādiem līdzekļiem.
Lai pavērtējam visu, kas darīts pēc PSRS sabrukšanas. Visa Eiropa – kurš vairāk, kurš mazāk – tika uzlikta uz Krievijas energoadatas. Tikai karš lika attapties, kaut visi joprojām nespēj atjēgties. Kremļa režīmu vada impēriskā ideja, un te mēs nonākam līdz interesantam koridoram. Kas ir Krievijas kvēlākie atbalstītāji Eiropā? Serbija. Kā līdz Serbijai nonākt? Caur Ukrainu, ko bija plānots vienkārši iekarot, un Ungāriju, kur pie varas Orbāns, kurš nodevis savu valsti un savas valsts vēsturi. Mēs taču zinām, cik nežēlīgi Ungāriju dumpja laikā apspieda krievu tanki! Tā ka mums jāsaprot, ka vēl nekas nav beidzies. Skaidri varam pateikt, ka sākušās iesildīšanās operācijas, kuras nenotiek Ukrainā. Tā sasaite ir tieši redzama, piemēram, Serbijā ar aktivitātēm Krievijas atbalstam. Citādi ir ar «Islāma valsts» paziņojumu, ka tā uzbrūk Eiropai. Mēs nevaram tieši norādīt, ka tas ir Krievijas aģentūras darbs, bet pēkšņi tieši tagad Zviedrijā, Linšēpingā, sāk dedzināt Korānu. Vācijā notiek prokrieviskas demonstrācijas, nezinām, kas var uzplaukt citur. Tās ir iesildīšanās operācijas, kas tradicionāli pavada vai ir kā priekšdarbi Krievijas militārajiem un militārpolitiskajiem pasākumiem. Tas ir aģentūras darbs, tie ir gulošie aģenti, kas tiek piecelti. Mums arī ar to jārēķinās. Kādreiz skatījāmies uz Latviju un gandrīz lepni teicām, ka esam kā Šveice, kur visi izlūki tiekas. Jā, tā ir balta patiesība, ka viņi te tiekas un apmainās ar informāciju, bet šim teikumam ir arī otra daļa – mums ir daudzi šo cilvēku iesaistīti un iekapsulēti aģenti. Kad un kā viņi tiek aktivizēti? Tas notiek, ar to mums jārēķinās. Mūsu iesildīšanās operācija ir Uzvaras laukums un piemineklis, un tas, kas tur notiks 9. maijā.
– Vai arī mēs, tāpat kā Rietumi, neesam bijuši pārāk piekāpīgi, lai tikai nenokaitinātu, neaizvainotu, neizraisītu konfliktu?
– Bet mēs jau esam Rietumi! Kaut gan, atšķirībā no rietumniekiem, mēs ļoti labi saprotam, kāds ir mūsu lielais kaimiņš, tomēr mēs esam arī labticīgi cilvēki.
Vēl mēs esam piesardzīgi – varbūt to var saukt par politisku gudrību vai viltību? – neizaicināt, kad pats vēl neesi īsti gatavs mesties cīņā vai arī tev nav stipru un saprotošu draugu aiz muguras.
– Televīzijas intervijā teicāt, ka Ukrainas armija ir pirmajā trijniekā pasaulē. Bet vai domājāt, ka par stipro uzskatītā Krievijas armija, izrādās, ir milzis uz māla kājām?
– Godīgi teikšu – nedomāju, ka ir tik traki. Jā, bija informācija, ka Krievijas armijā ir problēmas, bet, ka tādos apjomos un līmenī – nē. Man kā bijušajam Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājam nebūtu piedienīgi slavēt māti korupciju, bet šinī ziņā es būtu ar mieru viņai roku nobučot! To kaitējumu, ko korupcija nodarījusi šai resursu ziņā milzīgi bagātajai valstij ir grūti aptvert, un vēl viņi nav paspējuši to visu izzagt. Tas nav prātam aptverami! Ja visi tie līdzekļi, kas bija paredzēti armijai, būtu nonākuši tur, kur tiem vajadzēja nonākt, tad diemžēl šis paša iedomātais mesija būtu spējīgs mainīt pasaules kārtību. Šobrīd neredzu, ka viņam tas varētu izdoties. Jo ne tikai Krievijas armijā, bet visā valstī viss ir tik sabrucis…Taču svarīgs ir jautājums – ar cik sīkstiem māliem cilvēku galvās ir sacementēta šī vājprātīgā ticība un naids, apvainotība uz visu pārējo pasauli? Tauta ir pārvērsta pūlī, un pūlis jau saka, ko vēlas. Tagad ir tik ātri jāskrien pa priekšu pūlim, lai tas līderi nepanāk un nesabradā. Grūti pateikt, cik ātri ir gatavs skriet Vladimirs Vladimirovičs Putins un šis pūlis, kas skrien aiz viņa ar domu, ka pasaulē vajadzētu ieviest krievu kārtību.
– Savulaik Vinstons Čērčils teicis, ka Ziemas karā Somija parādīja, ko var izdarīt brīvi cilvēki. Tagad to varam attiecināt uz ukraiņiem, jo viņi, dzīvojot neatkarīgā valstī, arī kļuvuši par brīviem cilvēkiem.
– Pilnīgi precīzi! Tikai brīvi cilvēki spēj sevi aizstāvēt. Tagad kaujas laukā var redzēt, kas ir kas.
Šis ir smags pārbaudījumu laiks vērtībām. Ja nav vērtību, tad nav atspēriena punkta, uz kā balstīties, kā tālāk rīkoties.
Ja vērtības ir tādas, kā Krievijas sabiedrībai, tad mēs redzam, kur tas ved. Tas ir sabiedrības spogulis, kur redzam visu – izvarošanu, spīdzināšanu, pazemošanu. Es negribētu tādus karavīrus, kas rīkojas tā, kā krievu karaspēks Ukrainā. Taču katram komandierim ir jāuzņemas atbildība, ka viņam ir tādi karavīri. Kā tie cilvēki tur jūtas? Viņiem vieglāk ir nepretoties, jo viss ir tā uzbūvēts – jebkura tava pretestība noved pie situācijas, ka tu raksti testamentu. Atteikties iet karot ir milzīga drosme, jo pēc likumdošanas Krievijā tas nozīmē taisnu ceļu uz cietumu, un to, kas tur notiek cietumos, mēs arī zinām.
– Jūs savulaik aizgājāt no Nacionālo bruņoto spēku komandiera amata pēc tam, kad kopā ar leģionāriem 16. martā nolikāt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Tā jau arī nebija vienkārša izvēle?
– Negribu pie tās situācijas īpaši kavēties, vien varu teikt, ka tur es apliecināju savas vērtības. Kā virsniekam un komandierim man savi karavīri vienmēr bijuši pirmajā vietā. Tad jau tu neesi komandieris, ja no viņiem novērsies.
– Tagad visi skeptiķi sapratuši, ka mums nepieciešama armija, gudra un moderna armija.
– Ja mums ir sava valsts, tad jābūt visiem valsts atribūtiem, kas pienākas, arī armijai. Tiesa, ir dažas valstis, kam nav armijas, bet tās ir NATO bāzes noliktavas, līdz ar to tās sargā NATO.
Man prātā un sirdī iekrita metropolīta Zbigņeva Stankeviča atbilde uz jautājumu, kāpēc Dievs nepārtrauc šo karu. Metropolīts teica – Dievs mums ir devis šo zemi un atdevis atbildību par to, ko šeit darām. Nav Viņa varā šos notikumus mainīt, to varam tikai mēs. Mēs neesam atbildīgi rīkojušies, mēs neiebildām, kad Krievija rīkojās neatbilstoši pasaules lietu kārtībai. Mēs pieļāvām šo kļūdu, bet tagad mums jādara viss, lai nākotnē šādu iespēju izslēgtu.
Mēs esam vienīgie, kas var šo valsti celt un sargāt. Man gribas citēt Goldu Meiru, Izraēlas piekto premjerministri, ka jebkuru valsti, neatkarīgi no tās teritorijas izmēra, var padarīt par dižu, tādu, kurā vēlas atgriezties viņas dēli un meitas, par tādu, no kuras dodas prom tikai atvaļinājumā, par tādu, kur ir drošības sajūta un nav bailes par savu nākotni. Tāpēc jāizdara tikai divas lietas. Pirmā: korupcija jāpasludina par valsts nodevību un visi korumpanti par valsts nodevējiem līdz septītajai paaudzei. Otrā: trīs profesijas jāpasludina par pašām cienījamākajām un vajadzīgākajām – karavīri, skolotāji un ārsti. Attiecīgi par to viņiem jāmaksā.
Un tad mums visiem ir jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā, jo neviens, izņemot jūs pašus, jūs nepabaros, neaizsargās un nevienam, izņemot jūs, šī valsts nav vajadzīga.
Kad tas kļūs par ikdienu, tad mēs būsim vareni un diženi.
Tas ir ļoti grūti izpildāms, bet iespējams. Pat ja uz to tikai tiecas mērķtiecīgi un neatlaidīgi, rezultāti būs. Lai kādos blokos un savienībās mēs esam, šī valsts ir mūsu. Mēs esam tie, kuri viņai ir vajadzīgi, un viņa mums ir vajadzīga. Ja kādam šī valsts nav vajadzīga, lai brauc uz to, kas viņam vajadzīga.
Kara sākumā man daudzi jautāja, ko tagad darīt. Jo cilvēkam visbriesmīgākā ir neziņa. Pirmām kārtām, jāspēj pasargāt sevi un aizsargāt savus tuvākos, taču ne jau ar ieročiem rokās, bet gan nodrošināt dzīvotspēju un izdzīvošanu. Ir jābūt avārijas somai. Ja tev ir problēmas ar veselību, lai ir medikamentu rezerve. Lai nenotiek tā, ka izej pa durvīm un viss beidzas. Jānodrošinās, ka vari sev un vēl citiem palīdzēt, un arī saprast, kā tas notiks. Pašlaik to ļoti intensīvi dara pašvaldības – civilās aizsardzības resursi tiek pārskatīti un pārvērtēti. Būs apmācības, tajās jāpiedalās, jo tas ir pašu interesēs.
– Laikam jau daudzi no mums, karam sākoties, attapās, ka esam mierīgi snauduši…
– Atkal atgriežos pie metropolīta teiktā – mums uzticēja. Mēs paši esam atbildīgi par savu dzīvi un arī valsti. Nevis Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests mani aiznesīs ar visu gultu uz drošāku vietu, nē, es to izdarīšu pats, bet viņi nāks palīgā, ja es netikšu galā.
Tagad daudzi piesakās Zemessardzē, un tas ir ļoti prātīgi darīts. Mums ir jāaudzē valsts aizsardzības spējas atbilstoši visaptverošai aizsardzībai, kā arī lai nodrošinātu valstij svarīgu infrastruktūras objektu dzīvotspēju krīzes situācijā un apdraudējuma laikā.
– Vienkārši sakot, lai aizvien vairāk ir cilvēku, kas ārkārtējā situācijā prot rīkoties, nevis krīt panikā.
– Protams.
– Vai cilvēkiem, kas saista savu dzīvi ar armiju, tā ir karjera, dzīvesveids vai kas cits?
– Grūti pateikt… Tā ir pārliecība. Mani tas vienmēr ir saistījis. Zēna gados tā bija skaista forma, stalta stāja, protams, ieroči, kad pēdas svīst un lūpa trīc, puikam tos paņemot rokās.
Par sevi varu teikt, ka tas ir dzīvesveids. Tā ir disciplīna, kā tu spēj organizēt savu ikdienu, visu laiku sekot līdzi tam, kas notiek apkārt, jebkurā brīdī būt gatavam redzēt trīs četrus gājienus uz priekšu.
Cits varbūt teiks, ka esmu paranoiķis, bet, ieejot teātrī un apsēžoties, vienmēr novērtēju, kur ir izeja, līdz turienei ir tik soļi, ja ko vajadzēs, es varētu darīt to, kur ir ugunsdzēšamais aparāts…
Piedodiet, es citādi nevaru! Ir jābūt gatavam rīkoties, ja kādam ir slikti – jāpalīdz. Domāju, ka lielākajam vairumam no tiem, kas piesakās armijā un Zemessardzē, ir šāda viņu personības sadaļa, kas to liek darīt.
– Jums bija 37 gadi, kad krasi mainījāt dzīvi – aizgājāt no darba skolā un iestājāties Zemessardzē. Kāpēc?
– Jau mācoties Rencēnu astoņgadīgajā skolā, mēs ar draugu bijām ieinteresēti militārās lietās un interesējāmies, kā varētu iestāties kara skolā. Vecāki neiebilda, kaut gan tikai tagad es saprotu, ko viņi, to redzot, pārdzīvoja. Mani sapņi bija saistīti ar jūrskolu, bet šo iespēju man liedza, zinot manas ģimenes vēsturi. Mana māte bija turīgu saimnieku meita. Viņas tēvu, «Ziemeļu» saimnieku no Rankas pagasta, pēc kara par nodokļu nemaksāšanu ielika cietumā. Uz izvešanas laiku viņš jau bija iznācis no cietuma, bet aizgājis Lubānas klānos pie mežabrāļiem. Ģimeni neizsūtīja, pateicoties cilvēkiem, kuri kalpoja padomju varai, bet palika cilvēki. Taču mammas māsu, manu krustmāti, izslēdza no augstskolas. Saimniecību un māju, protams, padomju vara atņēma. Savukārt mans tēvs dabūja izkaroties visās armijās – Latvijas, vācu un padomju, atgriezās mājās ar ievainojumiem. Viņa sarkanarmieša grāmatiņa arī mūs glāba.
Lai gan mani biogrāfijas dēļ nelaida jūrā un arī gaisa desantspēkos, taču piedāvāja mācīties Ļeņingradas Augstākajā pretgaisa aizsardzības kara skolā, kas gatavoja politdarbiniekus valsts pretgaisa aizsardzības sistēmai.
– Cik savādi! Tur taču vajadzēja īpaši uzticīgus cilvēkus.
– Jā, savādi, nezinu, kas par aprēķinu tur bija. Mani laikam Tas Kungs ar savu roku vadīja, un es atteicos. Toties tad, kad man radās iespēja uzvilkt formastērpu un kalpot savai zemei, es iestājos Zemessardzē. Bauskas 53. bataljonā sāku kā ierindas zemessargs. Es biju gatavs šai pārmaiņai – no skolotāja pārtapt par karavīru. Izpratni par militārajām lietām man bija devis dienests padomju armijā, kur izgāju seržantu skolu.
Es uzskatu – ja neesi dienējis kā karavīrs, tu nedrīksti komandēt karavīrus, jo nezini to dzīvi, neesi to maizi ēdis, gulējis dubļos un pildījis uzdevumus no pašas apakšas.
Kļūstot par zemessargu, man sapratni, kas tas ir, deva gan dienests padomju bruņotajos spēkos, gan mācības Valsts Fiziskās kultūras institūtā, kura priekšā es vienmēr noņemu cepuri. Institūtā, kas tagad ir Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, mums bija izcili pedagogi. Mācoties par skolotāju un treneri, ir jāspēj definēt mērķi, uzdevumus un ceļu, kā to sasniegt. Kad priekšā stāv klase vai komanda, jāspēj viņus mobilizēt un, dodot precīzus uzdevumus, panākt to izpildi. Tieši tāpat jārīkojas komandierim, tur nav atšķirības!
– Cik gadus jūs esat laulībā?
– Pilnus 44 gadus.
– Kāda ir jūsu kopdzīves recepte?
– Cieņa pret otru. Protams, mīlestība un cieņa, citas receptes jau laikam nav. Nav jau tā, ka mums viss bijis un ir tikai rozā mākoņos.
– Taču jūs abi esat katrs savu karjeru izveidojuši: jūs bijāt Nacionālo bruņoto spēku komandieris, tikāt ievēlēts trijās Saeimās par deputātu, savukārt Ināra ir ģimenes ārste, turklāt ne pilsētā, bet laukos. Tā ka jūsu ģimenes modelī sieva nepakārtoja visu dzīvi jums.
– Es savai otrai pusītei tādu variantu nenovēlēju! Viņai bija vēlme un iespējas realizēt savu karjeru. Protams, tas nebija vienkārši, un, atskatoties atpakaļ, jāsaka – jā, tur ir gan Ināras varonība, gan neticamā spēja visu izdarīt. Kaut vai tāds piemērs: uzreiz pēc neatkarības atgūšanas, pirmajos Zemessardzes gados, mūsu daudzdzīvokļu mājas jumts bija pilns ar antenām, un dzīvoklī bija dzirdams viss aktuālais, kas notika. Ne vienmēr tās bija vienkāršas situācijām… Tādā režīmā dzīvojot, bija jābūt milzīgai drosmei, spējai savaldīties un vienmēr padomāt par bērniem. Sievai esmu bezgala pateicīgs, ka man ir tādi bērni izauguši, jo cik tad es biju mājās? Ināra visu laiku strādāja par ārsti, tur jau arī problēmu netrūka, un kā komandiera kundzei viņai bija arī savi pienākumi, kas jāpilda.
– Vai tagad esat pensionārs, kas gaida ciemos bērnus un mazbērnus?
– Jā, arī sieva vairs nestrādā. Mana vājība ir medības, Inārai – šūšana. Viņa visu mūžu aizrāvusies ar šūšanu, izšūšanu, tagad sirdslieta ir darbi pečvorka tehnikā. Mēs viens otru respektējam – es eju uz garāžu vai braucu uz mežu, viņa pie saviem izšuvumiem.
Var teikt, ka bērni pārņēmuši mūsu intereses. Meita gan nekļuva par mediķi kā mamma, bet viņas abas man ir lielas mākslinieces. Ginta pabeidza mākslas skolā ādas apstrādi, Tehniskajā universitātē izstudēja dizainu un tagad ar to nodarbojas. Dēls pabeidza Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju, divas karaskolas Zviedrijā, vēl citus virsnieku kursus un turpina dienestu mūsu armijā. Māris drīz būs atdienējis jau 25 gadus.
Mums ir seši mazbērni – trīs meitenes un trīs puikas, vecākajai mazmeitai Melānijai augustā būs 20 gadi, jaunākajam mazdēlam Hugo – četri ar pusi gadi. Cik vien iespējams, esam kopā. Katru reizi, kad viņi ierodas «Ziemeļos», tiek pieprasītas šaušanas apmācības. Ar pneimatisko ieroci, protams.
Tagad par karu arī bērni izjūt lielu spiedienu, nav tā, ka viņi mierīgi dzīvo savā pasaulē un telefonos. Sevišķi jau mazāko bērnu uztverē dzīvē ir stingra kārtība – melns un balts, labais un ļaunais –, un nu viņi uzdod jautājumus, jo ir apjukuši. Tiekoties ar mazbērniem un sarunājoties, redzu, ka skolās un arī pirmskolas iestādēs viņiem prot paskaidrot, kas notiek, un reizumis pat jābrīnās par bērnu uztveres nopietnību.
Lai kā mums pašiem iekšā nevārītos, svarīgi, ka, runājot par karu, cilvēki netiek dalīti labajos un sliktajos pēc nacionālajām pazīmēm.
– Bērni jau bija izauguši, kad saņēmāties un uzcēlāt māju!
– Jā, bija gan ļoti liela vēlme, gan dūša to izdarīt. Man gribējās tradīciju saglabāt, un mājai tika dots manas mammas dzimtas mājas nosaukums «Ziemeļi». Rankas pagastā tā bija vecsaimniecība, jauno māju uzcēla 1929. gadā, saņēma Ulmaņa prēmiju par saimniecības iekopšanu. Ņemot vērā padomju laika kūleņus, māja tika atņemta. Tāpēc tagad «Ziemeļi» ir Īslīces pagastā, un birzīte arī ir iestādīta.
– Var teikt, ka dzīve ir izdevusies.
– Sūdzēties nav par ko un arī nedrīkstu, paša veidota dzīve vien ir.
