Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
2
-
Pieminot aktieri, atceramies viņa interviju, 2013. gadā sniegtu žurnālam Privātā Dzīve.
1993. gadā Spēlmaņu nakts ceremonijā ARMANDS REINFELDS saņēma labākā aktiera balvu par lomu izrādē Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Jau daudzus gadus viņš nav spēlējis nevienā izrādē. Ilgu laiku viņa Latvijā nav bijis vispār. Taču nu viņš ir atpakaļ dzimtenē un cenšas noticēt, ka šī atgriešanās patiesi ir upe, kas lēni un mierīgi spēs viņu aizvest īstajā virzienā.
Meklējis laimi svešumā
Talantīgs, pašpārliecināts un ļoti pretrunīgs – tādu Armandu Reinfeldu reiz iepazina latviešu teātra un kino cienītāji. Viņš bija Jaunā Rīgas teātra zvaigzne, īsts 90. gadu vīrišķības simbols – skarbs un noslēpumains.
Nospēlējot vairākas kinolomas, arī Juri leģendārajā latviešu seriālā Likteņa līdumnieki, Armands valdzināja skatītājas un tika uzskatīts par vienu no iekārojamākajiem aktieriem Latvijā. Taču pretrunīgā daba neļāva būt mierā ar sevi un pasauli apkārt. Pirmo reizi Latviju aktieris pameta 2005. gadā, jo juta nepieciešamību izrauties no ierastās vides, attālināties no nevajadzīgajiem kārdinājumiem, kas viņu bija sagrābuši savā varā.
Kā toreiz sarunā ar PDz Armands pats atzina: «Krāsas bija sabiezējušas, es necīnījos ar savām atkarībām. Biju uz pašiznīcināšanās ceļa un dzīvoju pēc principa – jo sliktāk, jo labāk, ja brūk, lai brūk līdz galam.» Viņš esot pastrādājis LG rūpnīcā Anglijā, bet ilgi šo vienveidību izturēt nevarējis.
Pēc gada Armands, jau šķietami citāds nekā senāk, atgriezās, lai nospēlētu savu pēdējo kinolomu – ērgļu pārdevēju Annas Vidulejas režisētajā filmā Vogelfrei. Tad atkal nozuda citā virzienā – devās uz Spāniju. Bet 2009. gadā iegādājās biļeti uz aktieru sapņu zemi – ASV. «Kad aizbraucu no Latvijas, es vēl biju slavens. Arī vēlāk, kad devos uz ASV, man bija ilūzijas – Holivudā atradīšu savu laimi.
Breds Pits var, kāpēc es nevaru? Es, kurš Latvijā saņēmis balvu kā gada labākais aktieris!
Es ticēju sev, varbūt pārlieku. Taču tādu kā es Amerikā ir melnais tūkstotis. Kaut kāds aktieris no Latvijas? Nu un? Sprukstiņš numur 325!» PDz tagad atzīst Armands.
Amerikā dzinis muļķi
«Nekas īpašs man tur nespīdēja, bet aizbraucis jau biju… Jādzīvo,» tā Armands atceras ASV pavadītos gadus. Viņš uzturējies Losandželosā. «Apmetos pie vienas tantes. Viņa ir Amerikas latviete – kundze cienījamos gados. Kāpēc viņa mani pieņēma? 
Varbūt tāpēc, ka es mazliet atgādināju pašas dēlu, kurš ir vēl trakāks nekā es. Tagad arī viņa atbraukusi uz Latviju. Viņa man ir ļoti laba tante. Tikko pie viņas biju. Aizvedu mazliet malkas,» saka Armands.
Tāpat kā virtuālās sarunās pirms diviem gadiem, arī tagad viņš par dzīvi svešumā runā izvairīgi. Neko īpašu izslavētajā sapņu zemē neesot darījis, vienkārši baudījis dzīvi. «Dzinu muļķi. Braukāju apkārt, kaut ko fočēju, filmēju,» viņš saka. Par iztikas pelnīšanu galvu neesot lauzījis. «Man bija iekrājumi no Latvijas,» apgalvo Armands. «Pārdevu mašīnu, pārdevu savu dzīvokli Rīgas centrā. Kaut ko jau biju sapelnījis. Neko daudz es tur netērējos, arī tante palīdzēja, kaut kā izvilku,» viņš stāsta.
Arī Amerikā cīņa ar sevi un atkarībām vēl nebija galā. «Šad tad mēdzu paņemt viskiju, iekāpt autobusā un ar kādu tūristu grupu aizbraucu uz Lielo Kanjonu. Pafotografēju, braucu atpakaļ, izkāpu. Tūristi izklīda, bet es tur paliku viens uz ielas ar savu viskija pudeli. Reiz gadījās to viskiju iedzert par daudz un es zaudēju samaņu.
Attapos slimnīcā, un atklājās, ka man ir radušās nopietnas veselības problēmas. Ārsts teica – ja gribi dzīvot, tāda dzeršana jāaizmirst,» atklāti stāsta Reinfelds. «Tas gan nenozīmē, ka vairs nekad neiedzeru. Iedzeru reizēm, taču es noteikti zinu, ko nevaru dzert. Pirmkārt, šampanieti. Esmu aizmirsis, kā tas garšo. Reizēm mazās devās iedzeru to pašu viskiju,» tā Armands.
Dzīvo Siguldā un meklē jaunas iespējas
Latvijā viņš atgriezies klusi, nemanāmi, bez lielām ambīcijām un plāniem. Kādu laiku dzīvojis ģimenes mājā Ropažos, apdarījis mājas darbus. «Nezinu, vai viņi mani gaidīja. Kad braucu prom, es par to nedomāju – vai mani kāds gaidīs atpakaļ,» saka Armands. Kad bijis ASV, ar tuviniekiem neesot uzturējis tikpat kā nekādus kontaktus. «Mēs šķīrāmies neitrāli. Kad viņi uzzināja, ka atgriežos, teica – prom tevi nedzīsim, istaba Ropažu mājā ir, ēst iedosim. Taču tev būs jāmeklē darbs, kaut kā jādzīvo pašam,» Armands atklāti stāsta.
Pēc pāris mēnešiem no dzīves aizgāja tētis un ģimene nolēma māju pārdot. Mamma pārcēlās uz Rīgu un iegādājās arī divistabu dzīvokli Siguldā, kuru Armands sauc par mājām. «Forša vieta. Tikai 50 kilometru no Rīgas. Man tur patīk. Dzīvoju blokmājā – bijušajā strādnieku pilsētiņā. Pagaidām dzīvoklis pieder manai mātei, viņa arī maksā īri. Mana māte ir grāmatvede – stingra sieviete. Teica – kamēr nenostāšos uz kājām, par dzīvokli atbildēs viņa. Ar pārējo es kaut kā tieku galā. Nekādu lielo tēriņu man nav,» saka Armands.
«Tagad esmu viens pret vienu ar Siguldas dzīvokļa sienu,» pasmaida Reinfelds. «Tāpēc trakoju – gribu strādāt, gribu kaut ko darīt,» viņš saka. «Mostos ap sešiem no rīta un rakstu neskaitāmas vēstules, meklēju iespējas. Atbilžu nav daudz, bet tās, kas ir, man devušas vismaz kaut kādas cerības,» uzskata Armands. Esot atgādinājis par sevi režisoram Valdim Lūriņam, kas solījies piedomāt par viņu nākotnē, sazinājies ar režisori Gaļinu Poliščuku, bijis Siguldas radio, lai vaicātu par iespējām ierunāt reklāmas.
Tikai ar Alvi Hermani, kas savulaik viņam uzticējis spožākās lomas, satikties nevarot. «Es gan aizgāju pie Hermaņa, bet viņš pat negribēja ar mani runāt. Protams, es zinu, ka viņam ir baigais raksturs. Acīmredzot viņš uzskata – ja pateicu, ka aizeju, tātad tā arī ir – es aizgāju,» viņš stāsta. «Loģiski, ka neiedomājos – atgriezīšos pēc tik daudziem gadiem, aiziešu uz Jauno Rīgas teātri un prasīšu, kur ir mans lomu saraksts. Var jau būt, ka savulaik pārāk lielīgi no šejienes aizbraucu. Man neko nevajadzēja. Kas tad ir mazā Latvija? Mani gaida lielā Holivuda! Man kurpes bija visglaunākās, deguns visaugstāk. Iekāpu lidmašīnā un prom,» atzīstas Reinfelds.
Aizbraucis un atgriezies sieviešu dēļ
Īpašu lomu Armanda dzīvē allaž spēlējušas sievietes. Pirms daudziem gadiem postoša atkarība mijās ar neatrisinātām attiecību problēmām. Toreiz viņš par savu dzīves mīlestību sauca aktrisi Maiju Doveiku, taču šīs jūtas nevienam no viņiem neatnesa laimi. Tas arī veicinājis Armanda aizbraukšanu no Latvijas.
Arī atgriešanos dzimtenē dramatiski ietekmēja sieviete. Armands Amerikā nebija viens. Ilgāku laiku viņam blakus bija meitene no Latvijas. «Mēs iepazināmies Latvijā, un viņa atskrēja pie manis uz Ameriku. Jauniņa meitene.
Ko viņa manī atrada? Toreiz arī es vēl biju diezgan jauns un smuks,» pasmaida Armands.
Latviešu modele Ieva viņu iemīlējusi kā aktieri, Armands neiebildis pret kompāniju svešumā. «Kurš vīrietis būs pret to, ka jauna, simpātiska sieviete grib būt kopā ar viņu? Sākumā dzīvojām katrs savā amerikāņu ģimenē, bet pēc tam kopā. Viņa arī tagad ir Amerikā un, cik sapratu, domā tur palikt,» saka viņš.
Šodien par pagātnē palikušajām attiecībām Armands vairs nevēlas runāt. Pateicoties tām, viņa dzīve Amerikā beidzās. Greizsirdības uzplūdā Armands piedraudējis savai draudzenei, bet viņa nekavējoties izsaukusi policiju. Ar meitenes teikto bijis pietiekami, lai stingrie Amerikas likumi Armandu uz pāris mēnešiem izolētu no sabiedrības. Viņam bija jāatgriežas dzimtenē bez iespējām atjaunot vīzu tuvākajos 15 gados.
Tagad viņa sirds esot brīva. «Taču man joprojām patīk meitenes. Man ir draudzene – lai gan tikai draudzene. Nekāds love story mums nav,» saka Armands. «Protams, es gribētu sastapt sievieti, kas man būtu īpaša. Es taču esmu dzīvs cilvēks! Turklāt man patīk mīlēt un tad – mīlēties,» viņš piebilst. Sapņa par ģimeni gan viņam neesot: «Bērni? Tādu man, par laimi, oficiāli nav, un nezinu, vai kādreiz būs. Protams, paņemt pie rokas un pastaigāties – tas ir viens, bet ņemties ar tiem katru dienu… Nu, nē!» Taču no saistībām ar sievieti, kurai ir bērns, viņam gan neesot bail. «Man tā jau ir bijis. Savulaik apprecējos ar aktrisi Ilzi Rūdolfu, kas tagad ir Kristovska. Viņas pirmais vīrs bija aktieris Jānis Reinis, un no šīs laulības viņiem ir meita Ieva. Man nebija grūti to pieņemt,» saka Reinfelds.
Skatuves sajūta neesot zudusi
Armands tic – arī pēc desmit gadu pauzes viņš uz skatuves aktieriski varētu izdarīt tikpat daudz kā savos ziedu laikos. «Dodiet man zirgu, un es zināšu, kā uzkāpt seglos. Citādi nemaz nedrīkstu domāt! Man nebūtu bail. Publiska telpa mani neparalizē,» viņš saka. Lai arī šajā profesijā darbu atrast nenākas viegli, Armands spītīgi paliek pie sava – neko citu darīt viņš tagad neesot gatavs. «Tas tāpēc, ka es esmu aktieris! Es izmācījos par aktieri, un tas nemaz nebija tik viegli. Un ne jau visus pēc studijām pieņēma teātrī. Taču kursā mani uzskatīja par vienu no labākajiem un es tur biju – sākumā Nacionālajā teātrī, tad Jaunajā Rīgas teātrī. Es tam biju piemērots,» viņš atgādina. «Režisori man ticēja. Teica – ej, dari, pierādi! Un es gāju un nečīkstēju. Man ar pašapziņu viss bija kārtībā. Kas bija pēc tam? Pēc tam es plītēju un braukāju pa pasauli,» piebilst Armands.
Spēlēt teātrī – tas esot viņa kvēlākais sapnis. «Esmu spēlējis arī kino, taču teātris – tas ir kas īpašs. Teātrī vari izlikt visu savu dzīvi un just, ka skatuve elpo tev līdzi.
Tā ir kolosāla sajūta – apzināties, ka skatītājs savienojas ar tevi. Tas ir daudz vairāk nekā seksuālā bauda.
Ja nekas nesanāks, būs grūti ar to sadzīvot. Būs jāiet krāsot sienas, taisīt remontus dzīvokļos. Krāsas jaukt protu, tapetes līmēt arī. Taču līdz šim tādu domu vēl sevī neesmu ielaidis. Kamēr man visi nav pateikuši nē, es pie tā turēšos. Būšu priecīgs, ja varēšu ierunāt kādu reklāmu. Var jau būt, kāds domā – rimsties, nekā vairs nebūs! Es pats vēl tā nedomāju. Aktiera darbs ir bijis mans dzīves piepildījums, tikai tā es sevi esmu spējis izteikt. Man pietrūkst izpausmes, jo to es protu tikai caur lomu. Tur starp rindām es varu pateikt to, ko aci pret aci nespētu nekad,» saka Armands.
Kontaktu ar bijušajiem kolēģiem viņš gan atjaunot necenšas. «Varbūt tāpēc, ka man ir bail. Bail, ka satikšu un man pajautās – cik daudz tu Amerikā ar savu lielību izdarīji? Un man būs godīgi jāatbild – es iekritu tajā upē un neizdarīju neko. Ja man jautās – kas tu šodien esi –, man būs neērti pateikt – nekas,» viņš saka. Tomēr teātrī beidzamajā laikā esot bijis – redzējis kādu izrādi Dailē. «Man nebija sajūta, ka šodien teātrī kaut kas ir būtiski mainījies. Tajā izrādē spēlēja Ķesteris. Esam uz ielas sasveicinājušies, bet runājuši – ne,» viņš saka.
Trenējot ķermeni un garu
«Mani atceras tad, kad pa televizoru kārtējo reizi rāda Likteņa līdumniekus. Pasveicina uz ielas, saka – redz, kur tas aktieris! Bijušais aktieris, es domāju… Un tomēr tas nav nepatīkami,» atzīstas Armands. Skatoties uz sevi ekrānā, par aizgājušo laiku viņš neskumst. «Par sevi filmās nekad neesmu kaifojis. Ja gribētu pakaifot, varētu paskatīties spogulī. Taču kauns par padarīto man arī nav. Protams, kad redzi sevi tādu – 20 gadus jaunāku –, tu saproti, kas šodien būtu jāizdara. Piemēram, jātiek vaļā no tukluma. To es nevaru izturēt! Ja man šodien piedāvātu kāpt uz skatuves un spēlēt izrādē Tumšie brieži, nezinu, kā man būtu jāievelk vēders, lai būtu formā. Jo vecāks kļūsti, jo grūtāk,» viņš saka.
«Fiziskais spēks man vēl ir, stipri sevi nekritizēju. Vienīgais jautājums – kā nomest riepu,» smej Armands. «Amerikā tiku pie paraduma labi paēst. Hamburgeri, maize, desas, treknās majonēzes un kečupi tam visam pa virsu. Kas vēl labāks var būt? Tikai pēc laika attopies, ka jostu grūti savilkt,» viņš saka. «Tagad vairs nekādas bulciņas neēdu. Cenšos katru rītu skriet. Arī šodien skrēju. Man ir savs maršruts – no Siguldas līdz Krimuldai. Pieci kilometri turp, pieci atpakaļ. Nav viegli.
Vēl labs vingrinājums aktiermeistarībai ir malkas ciršana.
Nesen pieteicos kaimiņiem, ka gribu saskaldīt viņu malku,» viņš saka.
«Katru dienu trenēju dikciju – pildu runas vingrinājumus. Ja man piezvanīs un teiks – nāc, dari –, jābūt gatavam,» saka Armands. Taču pagaidām viņš īsina laiku un baro dvēseli, apmeklējot bibliotēku. «Lasu grāmatas. Beidzamā, kas mani aizķēra, bija romāns angļu valodā – Neiznīcināmie. Tur stāstīts par tādu vīru kā es – viņš daudz ko pazaudējis, audzinājis raksturu, sācis visu no nulles. Varbūt tāpēc es tik dziļi šajā grāmatā iestigu,» prāto Armands. «Vai es varētu kādreiz uzrakstīt savu dzīvesstāstu? Nezinu. Es gan rakstu dienasgrāmatu, taču manī vēl nav tādas iedomības un nekaunības, lai kādam to piedāvātu kā literatūru.»
Reinfeldam pēc PDz intervijas uzrodas dēls
Uzreiz pēc šīs intervijas, kurā aktieris apgalvoja – oficiāli bērnu viņam neesot un viņš nekad neesot sapņojis par pēcnācējiem. Izrādās – aktierim ir 22 gadus vecs dēls, kuru viņš spītīgi atteicies atzīt.
PDz piezvanīja kāda lasītāja un pauda sašutumu par to, ka Reinfelds noklusējis svarīgu faktu no savas dzīves. Viņa atklāja, ka aktierim ir dēls. PDz izdevās uzmeklēt Reinfelda dēla māti Lieni. «Jā, man ir dēls Ēriks, kura bioloģiskais tēvs ir Reinfelds,» viņa apliecināja. «Es zināju, ka agri vai vēlu tas nāks atklātībā. Patiesībā jau toreiz – pirms 22 gadiem – vairāki cilvēki no teātra aprindām zināja, ka Reinfeldam ir dēls,» atklāja Liene. «Taču gluži nepatiesību žurnālam viņš nav teicis – oficiāli Armandam bērnu patiešām nav. Viņš vēl aizvien ir pārāk gļēvs, lai atzītu dēlu. Ar varu taisīt DNS testu jau nevienu nespiedīs,» viņa sarūgtināti nosaka. Liene un Armands iepazinušies Rīgas Kinostudijā, strādājot pie režisora Imanta Krenberga filmas Cilpā.
«Reinfelds bija aktieris, es – klapīte,» atceras Liene. Laikā, kad jaunie cilvēki ļāvušies kaislībai, Reinfelds bija precējies ar aktrisi Ilzi Rūdolfu, tāpēc ziņa, ka Liene gaida bērnu, viņu pamatīgi nobiedējusi. «Viņš baidījās, ka nelikšu viņu mierā, lūgšu precēt un uzņemties atbildību par bērnu, varbūt prasīšu naudu. Kad filmēšanas laiks gāja uz beigām, mums tomēr izdevās atklāti izrunāties,» viņa pastāstīja. «Es viņu sapratu. Precēts vīrietis un populārs aktieris, kuram tolaik karjera gāja tikai uz augšu, un te pēkšņi – tāda lieta! Viņš arī baidījās, ko par viņu domās mani radi – kinoaprindās zināmi cilvēki. Teicu Armandam, ka viņš var dzīvot un gulēt mierīgi. Viņa dzīvē nejaukšos, un arī mani radi viņam neko nepārmetīs. Nevienā brīdī necerēju, ka manis vai bērna dēļ viņš šķirsies no slavenas aktrises,» Liene atzinās.
Kad dēlam jau bija deviņi mēneši, Liene, draudzenes pierunāta, tomēr informēja Reinfelda vecākus par mazdēla esamību. «Ziemassvētkos viņiem nosūtīju apsveikumu un pievienoju Ērika fotogrāfiju. Ne jau aiz ļauna prāta, vienkārši gribēju, lai zina – kaut kur uz pasaules viņiem ir mazbērns. Armands pēc tam man paziņoja, ka tēvs teicis – lai tikai šī sieviete parādās pie viņu namdurvīm, nolaidīšot pa trepēm ar visu bērnu… Esmu daudz domājusi – kā būtu, ja šodien man kāda meitene atsūtītu šādu vēstuli? Es noteikti nevienam nedraudētu. Vienmēr savam dēlam esmu mācījusi, ka jebkurā situācijā jāuzņemas atbildība par savu rīcību. Ēriks arī zina – ja viņš netīšām tiks pie bērna, viņš to nedrīkstēs pamest likteņa varā,» uzskata Liene.
Pēc tam viņas un Armanda kontakts pārtrūcis pavisam. «Tikai pirms gada (2012. gadā. – Red.) viņš man atrakstīja Facebook. Iespējams, nemaz īsti nesaprata, kam raksta… Par pagātni neatgādināju. Tikai kādā no sarakstēm pieminēju, ka esam jaunībā tikušies,» atminējās Liene. «Vienīgais, ko es no Armanda vēl aizvien vēlos sagaidīt – lai atzīst, ka viņam ir bērns. Armandam jāiemācās beidzot paskatīties patiesībai acīs, atzīt savas kļūdas. Tikai tad viņam veiksies gan personīgajā dzīvē, gan darbos. To es viņam no sirds novēlu,» Liene uzskata. «Es nevienu mirkli neesmu nožēlojusi to, ka man ir dēls no Armanda. Viņš bija šarmants, ar viņu bija interesanti pavadīt laiku. Viņš prata skaisti aplidot un izteikt dievīgus komplimentus. Man tas patika!»
Kad PDz sazinājās ar Reinfeldu, viņš sacīja, ka pirms daudziem gadiem kāda sieviete uz teātri viņam atsūtījusi ziņu par bērna piedzimšanu, taču viņš nav vēlējies uzmeklēt nedz dēla māti, nedz pašu bērnu. «Vai tad visiem jaunības grēkiem izsekosi?» aktieris retoriski vaicāja. «Ja viņa to vēlējās, tad tas arī notika. Personīgi es vēstuli par bērna piedzimšanu no viņas neesmu saņēmis,» viņš teica. Vaicāts, vai pašam nekad nav gribējies iepazīties ar savu atvasi, Reinfelds paziņoja – neesot zinājis, kur viņu meklēt. Aktieris gan pauda apņēmību tuvākajā laikā par Ēriku uzzināt ko vairāk.
Savukārt Reinfelda dēls zina, kas ir viņa tēvs, taču komentēt šo situāciju nevēlējās. «Puisis ir izaudzis. Patiesību par tēvu zina, taču nekas vairāk par šo cilvēku viņu neinteresē. Ēriks negrib, lai bioloģiskais tēvs viņa dzīvē uzrastos tikai tad, kad viss būs salaists dēlī un Reinfelds pēkšņi attapsies, ka dēls ir viņa pēdējais salmiņš,» sacīja Liene.
Ēriks vizuāli ļoti līdzinās reiz tik slavenajam aktierim. Jaunietis studē, dejo tautasdejas. Viņš sapņo kļūt par televīzijas raidījumu vadītāju, bet pagaidām naudu pelna, strādājot par bārmeni kādā Vecrīgas krogā. «Man ir skaists, talantīgs un gudrs dēls, ar kuru es patiešām lepojos. No sava tēva Ēriks mantojis harismu un talantu,» atzina Liene.
