Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
●●●
Viņa ir unikāla. Viņai nemaz nav jārunā – pārdzīvojums ierakstīts klusumā un acu skatienā. Sāpīga mulsuma pilnas lielas acis filmas Ezera sonātes tuvplānos. Ārējs miers, bet iekšienē vētra. It kā nekas nenotiek, un vienlaikus notiek viss. Viņai piemīt īpaša aura, ko nevar nepamanīt pat nejaušs vērotājs. To sauc arī par personības pievilcību.
●●●
Citi lasa
Mēdz sacīt, ka tik liela mēroga aktrises, kāda ir Astrīda Kairiša, apaļi laimīgas nemaz nevar būt. Dubultā pārmiesošanās prasa upuri. Bet diez vai viņa būtu tik liela aktrise, ja dzīvotu lutināta. Vai tad viņa maz būtu īsti laimīga? Aktrise veiksmīgi izturējusi laikmeta spiedienu – publicitātes veidošanu. Daži teic – viņa ir nosargāta, un par to jāpateicas bijušajam vīram Dailes teātra režisoram Kārlim Auškāpam. Astrīda nesniedza intervijas, sevišķi par sevi… Par viņu nav rakstītas grāmatas. Par spožu atzīta arī klusējoša.
Astrīda Kairiša: «Kāds varbūt domā, ka esmu iedomīga, jo man ļoti nepatīk stāstīt par sevi lielai auditorijai. Patiesībā… Kad sveši cilvēki liek man atklāt savu dzīvi un domas, es uztraucos un mulstu.
Izrāde un loma ir kas pavisam cits, tā mani atbrīvo, publika zālē netraucē, ir it kā kaut kur ārā.»
Aktrise atceras viesošanos pārpildītā kinozālē Maskavā, kur ritējusi tikšanās ar Ezera sonātes uzņemšanas grupu. «Man uzdod jautājumu, bet mani negaidīti pārņēmis tāds uztraukums… Kamēr ceļos, lai atbildētu, stress no manām smadzenēm aizslaucījis jebkuru domu. Galvā absolūts tukšums. Un man nav drosmes pārprasīt, kāds bija jautājums. Tā es tur arī stāvēju – mēma un klusa. Zālē klusums, uz skatuves klusums. Un atkal apsēdos. Iedomājaties? Pieceļas te viena, notur zāli klusumā un atkal apsēžas. Man toreiz bija trīsdesmit pieci gadi. Kopš tās reizes attiecībās ar publiku ap sevi esmu izveidojusi aizsargfutrāli.»
●●●
Kairišas dzīve bijusi traka, salda, sāpīga un raiba. Astrīda atklāj, ka patiesībā, tēvam par prieku, viņa taisījusies kļūt par ārsti. Pat stājusies feldšeros, likusi eksāmenus un tikai tad aizrauta uz aktieriem un iekļuvusi slavenajā Dailes teātra 3. studijā. Šokēdama vecākus.
Teātra zinātniece Lilija Dzene, kura sešdesmitajos gados bija 3. studijas pasniedzēja, par Astrīdu ir sacījusi: iestājās centīga, sirsnīga, aktrises dotībām apveltīta meitene, diemžēl uz pārējo fona neizcēlās. Astrīda bijusi garš un liels bumbulis, ārkārtīgi bikla. Un dižo Dailes Smiļģi Kairiša nav interesējusi pilnīgi nemaz.
Tomēr visi jau toreiz pamanīja Kairišas fotogēniskumu. Viņu filmēja propagandas piesūcinātā filmā Pieviltie. Astrīdai bija jāspēlē jauna mūķenīte, kurai padomju vara atver acis. Nevainīgas, milzīgas acis mīlīgā un naivā sejiņā. Lai atceramies pavisam citādu Astrīdas spēlēto mūķeni, jau ar grēcīgu raksturu – blondo māsu Veroniku filmā par Rīgas sargiem velna kalpiem.
Trešās studijas nobeiguma pavasarī Dailes teātris štatā varējis paņemt tikai dažus. Lielam pulkam jauno aktieru, arī Astrīdai, nācies doties uz Liepāju. Viņas aktrises biogrāfija tā īsti sākās 1963. gadā ar pilnasinīgo Madaru Blaumaņa Salnā pavasarī Liepājas teātrī. Bumbulītis bija pārtapis sievietē, kura zina savu varu. Uzziedējis augums, kas iepriekš traucējis. Bija pamodusies aktrise valdniece. Viņas «pelēkie brunči šalkoja, baltā blūze mirdzēja». Recenzijās Astrīda bija centrālais apbrīnas objekts. Tāds bija sākums. Sekoja lomas, kurās Kairiša temperamentīgi atkodēja vīriešus, atbrīvojusies no visiem kompleksiem.
Un Liepājā reiz bija kāds maģisks vīrietis, neticami talantīgais aktieris Daumants Mīlgrāvis. Duetā ar viņu Kairiša atplēsa skatītāju dvēseles. Kad viņš nomira jauns, raudāja visa skatuves mākslas pasaule.
Lilija Dzene uzskatīja, ka Mīlgrāvī Astrīda bija satikusi pirmo ideālo partneri. Burvīgāko, kāds viņai bijis.
Tas viņu pacēlis ne vien kā aktrisi, bet arī kā sievieti. Abiem ideāli saskanējis it viss. «Iespējams, bija arī cilvēciska tuvība. Bet…» Tās ir tik smalkas lietas, par ko var runāt tikai pēc daudziem gadiem.
«Jā, viņš tiešām bija cilvēks, kurš manā labā liktu roku ugunī…» mūsu sarunā sacīja Astrīda un piebilda: «Viņa klātbūtnē man bija paļāvības sajūta: nekas slikts nevar notikt. Viņš ļoti par mani rūpējās. Kad devos strādāt uz Rīgu, viņš drīz pēc tam strauji saslima.»
●●●
1968. gadā Astrīdu Kairišu savā trupā aicināja Nacionālais drāmas teātris. Tā bija Zanes loma Raiņa Pūt, vējiņos. Kairišas partneris bija šarmantais Ģirts Jakovļevs, un ar vienu rāvienu viņš kļuva par Astrīdas ideālo skatuves partneri. Abu saprašanās – cieņas un pateicības pilna. Un tas ir kas spēcīgāks par kaisli, daudz pārāks par mīlestību. Jā, un publika bieži viņus salaulāja. Bet tieši tāpat – arī ar Uldi Dumpi. Astrīda un divi viņas vīrieši. Dumpis, Jakovļevs un Kairiša – trīs draugi, trīs spīdekļi, un pat Triju Zvaigžņu ordenis viņiem pasniegts reizē.
Ģirts Jakovļevs: «Teātrī uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt cilvēkus, ar kuriem varu būt pilnīgi atklāts. Astrīda ir viena no viņiem. Sievišķības iemiesojums, draudzīga, jūtīga.» Mīlestības aura bijusi Astrīdas un Ģirta duetam slavenajā Jaunušana režisētajā Blaumaņa lugā Skroderdienas Silmačos. Visspožākā Antonija, kāda latviešiem bijusi, un visspožākais klusi mīlošais Dūdars.
Bet ir kādas izrādes aina, kas daudziem septiņdesmito gadu nogales teātra skatītājiem ir svēta. Tā ir atzīšanās mīlestībā no Jona Druces lugas Zemes un saules vārdā. Ģirta un Astrīdas spēlētie varoņi stāv, reibuši jūtās un tikko novāktu aivu smaržā. Skan smeldzīgi kaislīga melodija, varoņu tuvība un saplūsme… Un vārdi – par mazo aivas sēkliņu, kas izaugs līdz smaržīgam auglim. Šķitis, ka gaiss reāli smaržo pēc aivām. Tādas izjūtas radījusi Astrīdas un Ģirta saspēle, atstādama neaizmirstamu nospiedumu katrā, kurš tobrīd bijis zālē.
●●●
Savās kinolomās viņa ir neaizmirstama. Ar nepateikto. Un nepateiktais ir tik pievilcīgs. Līdzīga sajūta rodas, skatoties uz franču aktrisi Izabellu Ipēru. Astrīda ir tikpat neatšifrējama. Pēc viņas ir jāslāpst. Un šī sinemātiskā seja ar neizskaidrojamo noslēpumu! Pēc lomām kino Astrīdu publika pazīst visplašāk. Ieva Tauriņdejā, Zane Pūt, vējiņos, Justīne Trīs minūšu lidojumā.
Kad skan Paula melodija Kad mīla atnāk... no Oļģerta Dunkera filmas Tauriņdeja, skan igauņa Bruno Ojas dziedātie leģendārie vārdi, atmiņā ieplūst skats, kur Kairišas un Ojas varoņi pastaigājas Tūjas jūrmalā, ceļ smilšu pilis. Ievai mugurā balts mētelis, gaiša lente ap matiem. Harijs lec no akmens un paslīd ūdenī. Abi divatā nes siekstu, lai iekurtu uguni. Astrīda izliek žāvēties Harija drēbes. Un viņš ierauga, ka pirmoreiz mūžā kāds par viņu rūpējas. Tomēr Ievas skatiens rada šaubas, vai stāstam būs laimīgas beigas.
Pāri visam, protams, ir Lauras acis un tā netveramā kustība, viegli atglaužot matus no sejas… Cilinska filma Ezera sonāte. Režisors bijis kā uzburts uz romānu Aka, un viņam padomā bijusi vienīgi aktrise Astrīda Kairiša.
●●●
Vai tu negribi vai gribi, būs tev akāciju palags… Vai tu negribi vai gribi, būs tev manas vēsās rokas un uz katras tavas bēdas viena zaļa kļavas lapa… Tie ir vārdi no Imanta Kalniņa dziesmas, ko Kairiša reiz dziedāja Liliomā. Neaizmirstami maģiski skanēja Astrīdas balss, no skatuves plūda tāds maigums. Vēlāk to dēvēja par Kairišas sievišķās mīlestības esenci, un dažs sacīja: tā šī sieviete mīl arī dzīvē – saudzējot, paļaujoties, upurējoties, glabājot noslēpumu…
