Asiņainā māsu Hačaturjanu lieta: Kā trīs meitas nogalināja tēvu, un kāpēc viņas tagad var attaisnot

Uzbrukušas guļošam

Mihails Hačaturjans dzīvoja kopā ar savām trijām meitām – Kristīni, Angelīnu un Mariju – 19, 18 un 17 gadus vecām. Meitas viņš pēdējos gados audzinājis viens un lielā stingrībā. Viņas ar bijību izturējušās pret tēvu. Tāpēc asiņainie notikumi Hačaturjanu dzīvoklī, kas risinājās 2018.gadā, pārsteidza daudzus.

Tajā liktenīgajā dienā Hačaturjans atgriezās no psihoneiroloģiskās klīnikas, kur kādu laiku bija ārstējies.  Viņš nebija labā omā, jo meitenes bija krietni patukšojušas viņa bankas kontu, bet dzīvoklī viņaprāt valdījusi nekārtība un netīrība.

Mihails esot paņēmis baloniņu un sācis pūst meitenēm sejā piparu gāzi. Kristīne, kurai ir astma, zaudējusi samaņu. Angelīna un Marija esot metušās māsu aizstāvēt. Pēcāk tēvs devies gulēt. teicis, ka mazliet atpūtīsies, bet pēc tam nositīšot meitenes. Vēlāk tiesā viņas liecinājušas, ka domājušas – šī ir viņu pēdējā dzīves diena. Tā kā tēvs bijis liela auguma, spēcīgs vīrietis, viņas sapratušas, ka stāties pretī nespēs. Tāpēc uzbrukušas vīrietim, kad viņš bia aizmirdzis.

Māsas vairākas reizes sadūrušas tēvu ar medību nazi. Viens dūriens bija nāvējošs – tieši sirdī.

To izdarījusi Angelīna. Meitenes pašas izsaukušas policiju un izstāstījušas visu, kas ar viņām esot noticis šajā dzīvoklī.

Dēlu padzinis, meitas turējis stingrībā 

Hačaturjans pret meitenēm bijis ļoti stingrs – sodījis par katru sīkāko pārkāpumu, nemitīgi kontrolējis viņas, sitis un pat seksuāli uzmācies. Viņam pie rokas allaž bijis zvaniņš un, ja tēvs zvanījis, kādai no meitām nekavējoties bija jāierodas viņa istabā un jāpilda pavēles. Kad nāca gaismā, kādos apstākļos šos gadus dzīvojušas trīs jaunas meitnes, sabiedrības domas par notikušo dalījās –

vieni māsas sauca par nežēlīgām slepkavām, citi – par vardarbībs upuriem.

Tas, ka Hačaturjans bijis ass un viegli aizkaitināms, nevienam nebija noslēpums. Sievu Aurēliju kopā ar vecāko dēlu viņš jau pirms vairākiem gadiem bija padzinis no mājas. 20 gadus ilgušajā laulībā Aurēlija piedzīvojusi daudz ko, pat vairākas reizes ziņojusi policijai par vīra uzbrukumiem. Taču neviens viņu toreiz neaizstāvēja.

Pirmdzimto dēlu Mihails nemīlējis, jo uzskatīja, ka nav viņa tēvs. Savukārt DNS analīzes veikt nav gribējis, jo tas apkaunotu ģimeni. Viņš pārmeta, ka puika vizuāli nemaz nelīdzinās viņam, turklāt arī raksturā esot padevies pārāk maigs un neizlēmīgs. Hačaturjana māte un māsas arī uzskatīja, ka Aurēlija Mihailu piemānījusi.

Māte neesot kontaktējusies ar meitām, jo Mihails viņai to esot aizliedzis. Saikne ar atvasēm atjaunojies tikai pēc Hačaturjana nāves.   

Sitis un seksuāli izmantojis 

Hačaturjana māte nespēj piedot mazmeitām dēla slepkavību. Arī nogalinātā vīrieša māsas uzskata, ka meitenes ir noziedznieces. Mihails bijis stingru principu cilvēks un ļoti ticējis Dievam.

Viņš plānojis ar meitām pārcelties uz Izraēlu. Šāda perspektīve māsas neapmierināja.

Viņas pat slēpušas pases. Hačaturjana radinieki uzskata, ka tas bijis galvenais iemesls, kādēļ meitas nolēmušas tēvu nogalināt. Turklāt mājā tika atrastas vairākas vīles, kas apliecinot viņu nodomu tikt vaļā no līķa. Taču nāvējoši ievainotais tēvs bija atvēris ārdurvis un centies izrāpot kāpņutelpā. Tam bijuši liecinieki, tāpēc meitenēm neatlicis nekas cits, kā pieteikties policijā.

Tiesā liecības sniedza vairāk nekā 30 cilvēki – klasesbiedri, skolotāji, draudzenes, kaimiņi. Visi esot zinājuši, ka meitenes gadiem cieš no vardarbības, lai gan brīžiem tēvs bijis ļoti dāsns pret savām atvasēm. Dāvinājis meitenēm jaunāko modeļu telefonus, piešķīris pieklājīgu kabatas naudu. Taču par galveno pierādījumu tam, ka šajā ģimenē nebūt nebija viss kārtībā, kļuva māsu sarakste sociālajos tīklos. Tā apliecinājusi, ka meitenes neilgi pirms nozieguma izdarīšanas dzīvojušās nāves bailēs.

Kad tiesas zālē tika lasīti fragmenti no šīs sarakstes, klātesošie nespējuši valdīt asaras.

Tajās bijis tik daudz šausmu un sāpju, kā arī milzīgs savstarpējais atbalsts. Tieši to esot izmantojis Hačaturjans. Meitas esot cietušas pārestības, jo viņš teicis – ja nepakļausies viena, cietīs visas.

Tēvs neļāvis meitenēm uzturēties ārpus mājas, ballēties, tikties ar puišiem. Pie viņām gan drīkstējušas ciemoties draudzenes. Mājās bija uzstādītas kameras, lai viņš varētu redzēt katru viņu soli. Reiz, kad pie meitenēm tēva prombūtnes laikā ieradies vecākais brālis ar draugu,

tēvs viņas vainojis prostitūcijā un solījies izvarot.

Māsu draudzene Alīna liecinājušas, ka tēvs regulāri draudējis meitām ar ieroci, bieži sitis ar pistoli pa galvu. Viņš varējis iespert pa vēderu, žņaugt, kliegt uz meitām, bet pēc tam kritis ceļos un nožēlojis grēkus Dieva priekšā. Alīna sacīja, ka pati savām acīm redzējusi meiteņu mājās pistoli un pat ložu pēdas sienā. Kaimiņi gan neapstiprināja, ka būtu dzirdējuši šaušanas skaņas. Tāpat Alīna atklāja, ka bijusi lieciniece Hačaturjana mātes dusmu izvirdumiem. Ikreiz, kad viņa negaidīti ieradusies pie mazmeitām, atradusi kādu iemeslu, lai viņas lamātu. Pēc tam zvanījusi dēlam un saukusi mazmeitas par palaistuvēm.  

Angelīna apgalvoja, ka kopš 14 gadu vecuma pacietusi tēva uzmākšanos. Arī māsu draudzene Alīna zināja stāstīt, ka

tēvs meitu ņēmis līdzi komandējumā uz Sočiem un licis nodarboties ar orālo seksu.

Uzmācies arī Kristīnei.

No cietumsoda varot izbēgt 

2019. gada jūnijā māsām oficiāli izvirzīja apsūdzību – plānota slepkavība, kas izdarīta grupā.

Par šādu noziegumu Hačaturjanām draud sods no 8 līdz 20 gadiem cietumā.

Advokātam izdevās panākt, ka meitenes izmeklēšanas laikā atrodas mājas arsestā – katra savā vietā. Kristīna un Angelīna apmetās pie radiniekiem, bet jaunākā meita Marija dzīvo pie mātes. Viņām uzlikti stingri ierobežojumi – māsas nedrīkst kontaktēties, mājās jābūt ne vēlāk kā 10 vakarā, bet dzīvokli drīkst pamest ne agrāk kā pulksten astoņos. Šo ierobežojumu dēļ viņas nevar pilnvērtīgi mācīties un strādāt. Tomēr ik pa laikam māsas atrodot pelņās iespējas, jo pašām sevi jāuztur.

2021. gadā tika izvirzīta apsūdzība nogalinātajam Mihailam Hačaturjanam. Viņu vainoja vardarbībā pret paša meitām. Šā gada aprīlī beidzot nolasīts spriedums – mirušais atzīts par vainīgu, un tas var būtiski ietekmēt māsu tālāko dzīvi. Advokāts cer, ka viņām tiks noņemtas visas apsūdzības.