Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Pirmais - jau atrasts
Vispirms Latvijas Sarkanā Krusta Meklēšanas dienests lūdza palīdzību Latvijas Nacionālajam arhīvam, jo vajadzīgā informācija par konkrētajiem cilvēkiem varētu būt Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Diemžēl pašmāju arhīvs palīdzību atteicis, jo izejas dati esot pārāk skopi. Taču Sarkanā Krusta Meklēšanas nodaļas koordinatorei Alīnai Kaņepai pašai izdevās tikt uz pēdām vienam no sarakstā atrodamajiem latviešiem:
«Visnoderīgākie būtu dati, piemēram, no laulību reģistra, kur varētu parādīties informācija par piedzimušajiem bērniem, jo mums interesē atrast pēcnācējus. Taču tādus datus mūsu arhīvā neizdevās iegūt. Tad skatījos pēc dzimšanas gadiem – kurš no šiem cilvēkiem varbūt būtu varējis vēl atgriezties Latvijā? Latvijas Iedzīvotāju reģistru sāka veidot tikai 1991. gadā, tāpēc tur šie vārdi var būt un var arī nebūt. Tomēr par jaunāko no šiem cilvēkiem, kurš dzimis 1925. gadā, aizrakstīju uz Iedzīvotāju reģistru. Tā arī ir pagaidām vienīgā veiksme. Reģistrs nedrīkst sniegt nekādu specifisku informāciju, tikai pateikt – ir šāds cilvēks identificēts vai nav. Reģistrs atbildēja: ir, taču jau miris, bet joprojām dzīvi ir viņa bērni. Acīmredzot šis vīrietis bija atgriezies Latvijā!»
Diemžēl pa tiešo sazināties ar šo ģimeni nebija iespējams, taču tas tika izdarīts ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes starpniecību. Savu stāstījumu turpina Alīna Kaņepa: «Joprojām nezināju, kā sauc šos bērnus, kur viņi dzīvo un cik viņu ir, taču ar PMLP starpniecību nosūtīju viņiem vēstuli, kurā izstāstīju par Nozagto atmiņu projektu un viņu tuvinieku, kura laulības gredzens glabājas arhīvā Vācijā. Lūdzu šos cilvēkus atsaukties, lai varētu saņemt gredzenu!
Pāris mēnešus valdīja klusums, mēs Sarkanā Krusta Meklēšanas dienestā jau vairs neticējām, ka kāds atsauksies. Taču tad atskanēja telefona zvans.
Zvanīja sarakstā esošā vīrieša mazmeita un pastāstīja, ka viņas mammai mūsu sūtītā vēstule bijis liels satricinājums – tā uzjundījusi daudz sāpīgu atmiņu.
Tēvs pametis ģimeni un tolaik pavisam mazo meitu vēl pirms nokļūšanas Vācijā. Meita tēvu lāgā pat nav pazinusi, un atmiņas par tēvu ģimenē nav bijušas tās labākās, tāpēc ziņa par tēva gaitām Vācijā izraisījusi lielus pārdzīvojumus.
Pēc pāris mēnešiem mazmeitai tomēr izdevās pierunāt savu mammu atsaukties aicinājumam un saņemt viņas tēva laulības gredzenu.» Diemžēl parunāties ar šo ģimeni neizdevās, jo viņi nevēlas sniegt intervijas un grib saglabāt savu anonimitāti – nekādu atmiņu par tēvu šiem cilvēkiem nav, un arī gredzenu ģimene nolēmusi iegūt un paturēt vairāk kā piemiņu par vecāku laulību un mammu, nevis par tēvu.
