Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā IEVA 2020. gada 41. numurā.
Viss, ko Narinē vēlas – lai cilvēki visā pasaulē nav vienaldzīgi un ar savu nosodošo attieksmi aptur asiņainos notikumus, kuros dzīvību zaudē gan armēņu, gan azerbaidžāņu tautības mierīgie iedzīvotāji.
«Neesmu latviete un neesmu dzimusi Latvijā. Šeit nonācu bērnībā, desmit gadu vecumā. Ģimeni saistīja draudzīgas attiecības ar Latvijā dzīvojošiem armēņiem. Pirmoreiz atbraucot, mamma iemīlējās Latvijā, tētim arī šeit patika. Braucām uz Latviju katru gadu. Vienā no vasarām, kad ieradāmies atpūsties, diemžēl atpakaļceļa uz dzimteni vairs nebija. Kalnu Karabahā bija sākusies karadarbība un bērnu – manis un brāļa – fiziskas glābšanas nolūkā ģimene pieņēma lēmumu palikt Latvijā,» stāsta Narinē.
Skaistā Karabaha
Narinē vecvecāki no mammas puses ir armēņi, kas nāk no Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku. Tur arī dzimusi un augusi Narinē mamma un viņas māsas. Savukārt tēva ģimene nāk no neliela ciematiņa Kalnu Karabahā. Narinē mamma un tētis iepazinušies Baku, kur tētis strādājis. «Tētis mammu ieraudzīja pieturā un iemīlējās. Abi drīz apprecējās, pēc laika piedzimu es, vēl pēc gada mans brālis,» stāsta Narinē. Tēvam bijušas veselības problēmas, kuru dēļ ārsti ieteikuši mainīt klimatu, tātad arī dzīvesvietu.
Tikai tad, kad Narinē bijuši pieci gadi, ģimene atgriezusies un piecus gadus nodzīvojusi Kalnu Karabahā, Stepanakertā.
«Tā ir ļoti skaista vieta – kalnaina, ar senām baznīcām. Gan mani bērni, kas tur ik pa laikam ciemojušies, gan draugi šo vietu ļoti iemīlējuši. Tur ir ļoti skaista, devīga daba un dzīvo labsirdīgi, jauki un skaisti cilvēki,» asarām acīs saka Narinē. Viņa kopā ar vīru un bērniem turp devusies katru gadu – lai bērnos radītu piederības sajūtu un pati apciemotu dzimtās vietas.
Mazliet vēstures, lai saprastu stāstu
Kavējoties atmiņās par etnisko dzimteni, Narinē saka – līdzīgi kā latvieši, armēņi plaši svin Ziemassvētkus, Lieldienas. Un tas vienmēr notiek ģimenes lokā. «Tikai atšķirībā no latviešiem armēņi par ģimeni uzskata ne tikai pašus tuvākos radiniekus, ģimenes izpratne ir daudz plašāka. Ļoti tuvs radinieks ir ne tikai brālis, bet arī ceturtās un pat piektās pakāpes brālēns.»
Vienīgā diena gadā, kad armēņi skumst un dara to no visas sirds, ir 24. aprīlis, Skumju diena. Šajā datumā 1915. gadā sākās Osmaņu Impērijas represijas pret armēņiem. Kopā tajās tika nogalināti ap 1,5 miljoniem cilvēku. Masveida grautiņi un nežēlīgi slaktiņi norisinājās Pirmā pasaules kara laikā un ilga līdz pat 1923. gadam. Pieminot šo datumu, katram armēnim prātā nāks personiski sāpīga pieredze. Jo nav nevienas ģimenes, kuru nebūtu skāruši šie notikumi. «Atceros, 24. aprīlī mana ome vienmēr nolika ikonu, iededza sveci un visu dienu raudāja, raudāja un raudāja,» teic Narinē.
Runājot par savu vecmāmiņu, Narinē nespēj valdīt asaras, jo viņa ir uzskatāms piemērs, kā armēņi ik pa laikam ir asiņaini sisti.
«Mans vectētiņš, bijušais būvinženieris, 90. gados jau bija miris. Bet ome bija spiesta kļūt par bēgli. Toreiz viņai no Baku nācās bēgt bez nekā – naktstērpā un mājas čībām kājās… Viņu glāba un slēpa kaimiņi azerbaidžāņi. Gluži tāpat kā reiz Sibīrijā daudziem latviešiem roku stiepa vietējie. Ne jau visi bija zvēri…» klusi saka Narinē. Vecmāmiņa no Baku aizmuka uz Erevānu, Armēnijas galvaspilsētu, kur divdesmit gadus nodzīvoja bēgļiem paredzētās kopmītnēs. Un tādējādi zaudēja iespēju arī vēl kaut reizi apmeklēt sava vīra kapu.
Sieviete piebilst – diemžēl armēņi, arī viņas ģimene, izmētāti pa visu pasauli, un vairumā gadījumu tā nav bijusi viņu griba, bet vienkārši savas un tuvinieku dzīvības sargāšana, glābšana. «Tā tas bija 1915. gadā, tā tas bija astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, un diemžēl par savu dzīvību jācīnās arī tagad,» saka Narinē.
Kad draugi kļūst par ienaidniekiem
Narinē atceras – viņas bērnība, pieci gadi Karabahā, bijusi mierīga un laimīga. «Arī sabiedrībā nebija nekādas spriedzes – man atmiņā palicis, ka viens no tēva labākajiem draugiem bija azerbaidžānis. Atceros, uz ģimenes svinībām, manu vai brāļa dzimšanas dienu, viņš vienmēr nāca ar dāsnām dāvanām.
Diemžēl politiskie notikumi bija iemesls tam, ka divas draudzīgas tautas, kas dzīvoja miermīlīgi, nonāca ienaidnieku lomā.
Armēņu vēlme pēc neatkarības radīja izteiktu pretestību no azerbaidžāņu puses, kas pārvērtās asiņainos notikumos. Savukārt tas armēņu tautā atsauca ģenētisko atmiņu par simt gadu seniem un vēl senākiem notikumiem, kad tauta tika apspiesta, asimilēta. Te vairs bez jūtām uz notikumiem raudzīties nevarēja,» stāsta Narinē. Viņa atceras, ka vecāki kā uz darbu gājuši uz mītiņiem, kas tika rīkoti, cīnoties par Kalnu Karabahas neatkarību. «Viss beidzās ar to, ka sabruka Padomju Savienība, un tas armēņiem atmiņā palicis ar asiņainiem notikumiem. 1990. gadā sākās karš, un līdz pat 1994. gadam norisinājās sīva karadarbība. 1994. gadā tika panākts nosacīts pamiers Minskas grupas ietvaros. Jā, tieši pamiers, jo visu laiku tāpat abās pusēs krita cilvēki. Šaušana turpinājās katru dienu, vienīgi tāda masīva karadarbība pret mierīgajiem iedzīvotājiem, kā tas ir šobrīd, nenotika».
Glābiet bērnus!
Toreiz, deviņdesmitajos gados, Narinē tēva draugs, armēnis, kurš dzīvoja Latvijā, viņas vecākiem ieminējies – vismaz bērniem jāatrod droša bāzes vieta, ja nu atsākas karadarbība. Taču viņi līdz pēdējam brīdim nav ticējuši, ka situācija varētu saasināties tik ļoti, ka cietīs mierīgie iedzīvotāji. «Pēdējā reizē, kad atbraucām uz šejieni, notikumi Karabahā saasinājās tik ļoti, ka tika nolemts palikt Latvijā pavisam. Tēvs aizbrauca atpakaļ, bet es, mamma un brālis palikām šeit. Mums, bērniem, nestāstīja, kas un kāpēc. Mūs uzpirka ar apsolījumu katru dienu vest uz Jūrmalu un iespēju peldēties,» atceras Narinē.
Tikai tad, kad mamma paziņojusi, ka atbrauks paciemoties tante un viņas māsīca un brālēns, Narinē aizdomājusies par to, kas patiesībā notiek viņas etniskajā dzimtenē. «Karabaha tika bombardēta, tante un viņas bērni kādu laiku bija dzīvojuši bumbu patversmēs. Ierodoties šeit, bērni bija neaprakstāmā psiholoģiskā stāvoklī». Īpaši prātā palicis viens notikums. «Visiem kopā ejot pa ielu, pēkšņi garām brauca motocikls, kas skaļi rūca. Tā panika bērnos! Troksnis viņu atmiņā atsauca bombardēšanu, Karabahu. Nesaprotot, kas notiek, viņi metās katrs uz savu pusi.
Atceros, brālēns nokrita zemē un ar abām rokām aizsedza galvu, bet māsīca vienkārši skaļi raudāja un kliedza.
Tas bija tikai motocikls… Viņi ar to dzīvoja un sadzīvoja. Atgriezās Karabahā un cerēja, ka vairs nekas līdzīgs nenotiks, diemžēl viņu bērni šobrīd piedzīvo ko līdzīgu…»
Valoda, kas skan kā dziesma
Stāstot par savu dzīvi Latvijā, Narinē smaida – viņa ir pateicīga Latvijai, tās cilvēkiem, kas ģimeni pieņēmuši un devuši patvērumu. «Kad pārvācāmies uz Latviju, Armēnijā tika pārdota tēva mašīna. Tikmēr Latvijā notika rubļa devalvācija, un visa nauda vienkārši izgaisa. Bija grūti, patiešām. Trīsdesmit kvadrātmetru lielā dzīvoklī dzīvojām trīs pieaugušie un seši bērni. Bet tas bija arī viens no spilgtākajiem un labākajiem brīžiem, vismaz mums, bērniem, jo bijām kopā – priecīgi un laimīgi.»
Tomēr Narinē vecāki nebaidījās neviena darba un darīja visu, lai uzturētu un izskolotu bērnus. «Sāku mācīties Zolitūdes ģimnāzijā un savā prātā izdomāju – man nav nekādas vajadzības apmeklēt latviešu valodas stundas, jo mēs tūlīt, tūlīt brauksim atpakaļ.
Taču tas tūlīt, tūlīt tā arī nepienāca.
Tieši pretēji – devītajā klasē man paziņoja, ka būs jākārto eksāmens latviešu valodā,» atceras Narinē. Sākotnēji bijis stress, bet tad viņa vienkārši sasparojusies un mācījusies, galvu nepacēlusi.
«Saņēmu deviņnieku, par ko biju ļoti laimīga. Droši vien palīdzēja tas, ka man ir laba muzikālā dzirde. Bet latviešu valoda skan kā dziesma,» uzsver armēniete. Tiklīdz apgūta valoda, arī latviešu tauta kļuvusi tuvāka un saprotamāka, izveidojusies ciešāka saikne ar šo zemi un kultūru. «Etniski esmu armēniete, bet nu – daļēji arī latviete. Man par latvieti palīdzēja kļūt valoda. Kamēr tu nerunā to cilvēku valodā, ar kuriem kopā dzīvo, tu neesi spējīgs viņus saprast ar savu dvēseli. Tiklīdz man bija rokās šīs instruments, valoda, es sāku dzīvot latviskā vidē, brīvi izteikties un arī saprast tos cilvēkus, ar kuriem runāju. Tas man deva pārliecību – tiešām esmu te iedzīvojusies, esmu te derīga, iederīga, šī ir mana otrā dzimtene,» ar aizkustinājumu saka Narinē.
Novērtēt to, kas ir
Narinē izmācījās par juristi, un loģisks solis bija eksāmenu kārtošana, lai iegūtu Latvijas pilsonību. «Saņēmu pilsonību un sapratu – ar manu juristes izglītību un iegūto pilsonību jāsāk dzīvē kaut ko aktīvi darīt. Izlasīju sludinājumu, ka Tieslietu ministrijā meklē referentu. Būdama juriste, domāju – tā ir īstā vieta, kur jaunam juristam sākt! Iesāku savas darba gaitas ministrijā, referentes amatā, un tur garajos gaiteņos satiku savu vīru Uģi.» Tajā laikā viņš strādāja valsts kancelejā, un patiesībā starp abiem nekāda īsta komunikācija nav notikusi. «Mēs tikai viens otram garāmejot uzsmaidījām. Kādu laiku pastrādājusi, aizgāju uz darbu citā ministrijā, arī viņa ceļi aizveda citur. Bet pēc desmit gadiem netīšam satikāmies Rīgā kādā kafejnīcā. Sadūšojos, piegāju viņam klāt un teicu, ka Uģi atceros. Tā sākās mūsu kopābūšana, un diezgan ātri sapratām, ka būsim ģimene.»
Narinē saka – viņa nav dzimusi Latvijā, bet ļoti stipri jūt savu piederību šai valstij.
«Mans vīrs, daļēji arī mani bērni ir latvieši. Un es ļoti novērtēju, ko mums devusi šī valsts. Pret to nedrīkst attiekties ar nicinošu attieksmi. Kaut vai tikai raugoties no savas personīgās pieredzes – bēgļu ģimene, kurai nebija nekā… Mēs esam izglītoti, esam Eiropā, ar eiropeiskām vērtībām. Cilvēki, kam atvērta visa pasaule. Mēs, latvieši, esam sasnieguši patiešām ļoti daudz. Mums ir sava valoda, sava valsts un drošība. Un mūsdienās tas ir ļoti daudz.»
