Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
7.00
Zvana modinātājs. Ha! Uz mani tas ne-at-tie-cas! Darbs attālināti! Pagriežos uz otriem sāniem un iesperu laulātajam draugam pa vietu, kur mugura zaudē savu oficiālo nosaukumu. Celies, sliņķi! Uz darbiņu! Bet es – attālināti. Dzirdu kaut ko murminām par pasaules galu, negodīgumu un vienīgo godīgo valsts ekonomikas cēlēju šajā apkaimē. Iemiegu.
8.00
It kā vēl varētu vāļāties, bet šodien taču pastkastītē IEVA. Pirmo reizi to pāršķirstīšu tā – mājās, čībās un ar lielu tasi kafijas blakām. Nevis tramvajā, cerot, ka joku lapa nebūs pārāk smieklīga (vai ka nebūs jāraud tādas emocionālas intervijas dēļ) un man nenotecēs skropstu tuša. Bet no deviņiem gan – darbs, darbs, darbs.
9.00
Totāls sastrēgums pie ģimenes datora. Lielais skolēns, mazais skolēns un nu arī es.
Citi lasa
Izrādās, mani mīļie ir nolēmuši attālinātām mācībām pieiet nopietni. Un paveikt to apmēram 20 minūšu laikā. Visos mācību priekšmetos. Es esot vislielākais traucēklis. Īpaši tāpēc, ka mammas būšana mājās esot jānosvin ar ceptām siermaizēm: mammu, nu lūdzu!
9.15
Rīvēju sieru un karsēju krāsni. Susliki tādi! Būtu savu mammīti drīzāk palutinājuši. Nu labi. Lai jau mācās. Galvenais, ka nesēž spēlītēs un nespēlē kaut kādu vardarb… dadadadada! Istabā kāds šauj! Nešaubos ne mirkli.
– Tā tu mācies? – manā balsī ir visas pasaules metāls.
– Mammu, es tikai gribēju jauno versiju iečekot! Viss, viss, nebrēc. Kas tev tur deg?
9.30
Siermaižu baudīšana kopā ar ģimeni. Ļoti svētdienīga sajūta. Darba čatā rūkoņa. Kolēģi mīļi aicina pievienoties arī mani.
10.00
Ārprāts, tik sen nav likta matu un sejas maska. Nē, nu ir tomēr labums no strādāšanas mājās, ir. Pēc tam vēl kārtīgi izfēnot un tad gan! Nekādu atkāpju. Nekādu! Darbs pirmajā vietā, izklaides pēc tam. Ko? Puikas vēl nav beiguši? Nu labi, palasīšu IEVU. Drusku. Kamēr puikas ar to datoru beidz. O, paskat, šitā gan ir laba ideja… Kas vajadzīgs, lai pagatavotu? Man taču ābols re kur ir, rieksti arī ir. Mmm, dievinu šitā… uz vēdera un vēl uzgrauzt drusku. Vīrusa laikā arī vajag vitamīnus! Tur nav jautājumu!
13.00
Mammu, kas būs pusdienās? Izmisis bērnu vaicājums. Ko? Jau pusdienlaiks? Kā?! Tikko vēl bija astoņi no rīta. Nu labi, deviņi. Ārprāts!
13.05
Steidzīga kartupeļu mizošana un salātu gatavošana. Šausmīgs izmisums, kas vijas ar totālu vainas izjūtu. Un bailēm pazaudēt darbu.
13.30
Izmisis bērnu jautājums par iespēju iziet pastaigāties, jo citādi visa diena tak būs pavadīta mājās. Ļoti izteikta vainas izjūta. Stingrs lēmums strādāt vakarā, bet tagad stundu veltīt aktīvai pastaigai svaigā gaisā.
14.00
Aktīva pastaiga līdz tuvākajam soliņam. Saules baudīšana uz soliņa. Pilnīga laime. Un cerība, ka tas stulbais vīruss drīz beigsies. Īsziņa no draudzenes. Par aizdomīgu klepu un sāpošu kaklu. Zvans draudzenei. 15 minūšu ilgs mierinājums, ka tas nevar būt tas dumjais kovids. Jo viņa tiešām ir piesardzīgākā no mums visām. Īpaši savā lauku viensētā. Jā, jā, jā! Pilna pārliecība, ka tas tiešām, tiešām nebūs tas stulbais kovids.
15.00
Apraudāšanās no vientulības un izmisuma. Un cerība, ka tas tiešām nav tas kovids. Skatiens tālumā, kur abi puikas spēlē futbolu.
16.00
Atgriešanās mājās. Tēja un cepumi. Paskaidrojums, ka nekāda lazanja vakariņās nav plānota, jo mammai beidzot ir jāstrādā. Liels pārsteigums, kad pa durvīm ieveļas laulātais draugs. Ziņa, ka darba laiks vīrusa dēļ ir saīsināts. Mēģinājums bez asins izliešanas atbildēt uz jautājumu: kas mums šodien vakariņās – tev taču visa diena bija brīva?
17.00
Ģimenes pamešana virtuvē un datora okupēšana. Vismaz trīs e-pastu ar sarkanu izsaukuma zīmi un norādi «Atbildēt tūlīt!» pamanīšana. Darbs. Darbs. Darbs.
20.00
Iekrišana dīvānā, lai kaut uz mirkli pieslēgtos ikvakara ziņām. Pārsteigums par Panorāmas jauno raidlaiku.
23.30
Draudzeņu čata grupas signāls mobilajā telefonā. Margitas pārsūtītais joku foto. Tajā redzama pie datora sēdoša mamma, kurai blakus uz paklāja guļ ar virvi sasieti bērneļi aizlīmētām mutēm. «Strādāšana no mājām,» vēsta paraksts. Ak kungs, cik kolosāla ideja! Kā man tas pašai neienāca prātā?
5.00
Modinātāja zvans. Lavīšanās uz virtuvi. Karsta kafija un dators. Klusa krākoņa no dēlu istabas un skaļa – no mūsu guļamistabas. Viegls rīta vējiņš pa logu. Zelta stundas, kuru laikā iespējams atbildēt uz desmitiem e-pastu, uzrakstīt projekta pieteikumu, uzrakstīt visu projektu un pat aizpildīt šefa izplatīto anketu «Vai jums patīk darbs attālināti?». Varētu jau vīram arī tās siermaizes brokastīm izcept. Tikai bail, ka viņš pie šitā nepierod…
