Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Bērnībā mums kaimiņos dzīvoja bezbērnu pāris. Man viņi tolaik likās mūžveci, lai gan tagad saprotu, ka vīrietim bija mazliet pāri piecdesmit, bet sievai, kura bija vismaz gadus desmit jaunāka, vispār knapi četrdesmit. Tiesa, ģērbās viņa vecišķi, un pat vārds viņai bija kā no apputējušiem seno laiku romāniem – Franciska. Franciskai nebija draudzeņu, jo pati tajā pusē bija ienācēja, turklāt vīrs bija noslēgts un padrūms cilvēks. Sieviete noteikti jutās vientuļi, tāpēc palaikam atnāca pie mums ciemos. Tāpat vien. Pasēdēt. Parunāt.
Tas izskatījās tā. Mamma kaut ko darīja virtuvē vai istabā, piemēram, gatavoja ēst, bet Franciska sēdēja stūrī un savā nodabā runāja. Dažreiz mamma iesprauda kādu vārdu vai teikumu, bet lielākoties klusēja. Sākumā mani tas izbrīnīja, jo vispār mamma bija ļoti runātīga, ar draudzenēm varēja pļāpāt un triekt, bet te tikai pavirši iemeta pa vārdam. Ar laiku sapratu, ka lielāko daļu Franciskas stāstu viņa klausījās jau nez kuru reizi, un arī svaigākie bija no sērijas – kā vakar gāju uz veikalu un nopirku divus maizes klaipus, sāli un ledenes. Tiešām, ko tur var piebilst, izņemot klasisko ak tā… Savukārt kaimiņiene, kad, stundas divas gandrīz monologā nopļāpājusi, posās promiešanai, beigās bieži vien noteica: nu re, cik labi parunājāmies…
Laiki mainījušies. Sievietes ap četrdesmit neģērbjas vecmodīgi, arī Franciska tagad ir visai stilīgs vārds, taču viena lieta palikusi nemainīga – vēlme tikt uzklausītiem.
Turklāt, iespējams, uzklausītiem tieši tā – bez pārtraukšanas, bez komentāriem, bez ieteikumiem un padomiem… Un, ziniet, tas nav nemaz tik viegli.
Nemaz nav tik viegli tikai klausīties. Šis nav klausīšanās, šis ir runāšanas laiks. Kā trāpīgi novērots – mēs sarunājamies nevis tādēļ, lai dzirdētu, ko otrs saka, mēs sarunājamies, lai izmantotu iespēju pateikt savu viedokli. Bet varbūt laiks nav pie vainas, iespējams, tā bijis vienmēr – jo vienmēr jau pastāvējis un pastāv kārdinājums cita dzīvi pārredzēt labāk nekā savējo. Kaut kā vienmēr liekas, ka otra dzīvē viss labāk redzams – gan tas, kāpēc draudzenei karjerā neiet, gan kāpēc bērns bieži slimo, gan tas, kāpēc… ak, nu par vīriešiem viņas dzīvē jau tiešām pat aklajam viss redzams.
Varbūt pat tā arī ir, jo no malas tiešām dažkārt labāk redzams. Bet varbūt arī nav, jo tieši no malas bieži vien viss izskatās pavisam citādi. Taču pat ne tas ir galvenais. Galvenais, ka nereti viss, ko cilvēkam vajag, – tapt uzklausītam. Savu dzīves apmulsumu, savas skumjas, savu sāpi vienkārši norunāt nost. Šajā ziņā izrunātam vārdam tiešām ir brīnumains spēks – aizlidojot pasaulē, tas it kā paņem līdzi arī kripatiņu smaguma. Kā rudens lapa, kas nokrīt un pēc ziemas kailuma uz zara ļauj izplaukt jaunai un svaigai.
Padomu došana vispār tāda bīstama lieta – pat ja to dara no sirds un ar vislabākajiem nodomiem.
Jo nav jau teikts, ka tas, kas derētu mums, der arī otram cilvēkam. Vēl vairāk. Vai mēs esam tiesīgi izlemt, kādas kļūdas otrs – ja tas ir pieaudzis cilvēks – drīkst pieļaut un kādas ne? Atceros, reiz kolēģei sūdzējos, ka kāds paziņa jau atkal izvēlējies nepareizo sievieti, atkal būs salauzta sirds, viņam taču vajadzētu pavisam citādu, un esmu mēģinājusi viņam to teikt… Uz ko kolēģe toreiz diezgan strikti atbildēja: bet kāpēc tu domā, ka zini labāk, ko viņam vajag? Un pareizi teica. Varbūt kādai sirdij tiešām ir jāsalūst trīs reizes, nevis vienu, lai cilvēks beidzot atrastu savu īsto cilvēku.
Neko daudz nezinu par kaimiņienes Franciskas dzīvi pēc vīra nāves, šķiet, viņu pēc tam ievietoja veco ļaužu pansionātā. Ceru, ka viņai tur bija kādas dzirdīgas ausis, kas uzklausīja stundām garus stāstus par jaunību un arī par dienišķajām gaitām.
Bet vairāk par to, kāpēc ne vienmēr vajag dot padomus, lasiet jaunajā Annas Psiholoģijas numurā.
Iepazīsti sevi un dzīvo labāk! Sirds ir kā durvis - ja tu tās atver priekam, tātad atver arī sāpēm. 
