Bērnībā mums kaimiņos dzīvoja bezbērnu pāris. Man viņi tolaik likās mūžveci, lai gan tagad saprotu, ka vīrietim bija mazliet pāri piecdesmit, bet sievai, kura bija vismaz gadus desmit jaunāka, vispār knapi četrdesmit. Tiesa, ģērbās viņa vecišķi, un pat vārds viņai bija kā no apputējušiem seno laiku romāniem – Franciska. Franciskai nebija draudzeņu, jo pati tajā pusē bija ienācēja, turklāt vīrs bija noslēgts un padrūms cilvēks
Anna Peipiņa: Nereti viss, ko cilvēkam vajag, — tapt uzklausītam
