Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Man gan ļoti patīk. Pat nakts vidū pamodināta, es varētu noskaitīt vismaz desmit galamērķus, kurp būtu gatava doties kaut uzreiz. Un tās pat nav slavenas vietas, ne Maču Pikču, ne Tādž Mahals – tieši pret must see objektiem man ir visai remdenas jūtas. Toties man ļoti patīk ienirt kādas vietas atmosfērā, kaut mazliet sajust tās elpu un sirdspukstus. Neloloju ilūzijas, ka dažu dienu vai nedēļas laikā pa īstam ir iespējams iepazīt pilsētu vai valsti, skaidrs, ka ne, bet dažkārt arī pieskāriens tai var pateikt daudz. Tāpat kā dažkārt viena deja ar agrāk nepazīstamu cilvēku pasaka par viņu vairāk nekā nopietna saruna.
Esmu domājusi par to, kāpēc man (un vēl daudziem citiem) patīk ceļot. Nu, it kā skaidrs – jauni iespaidi, atpūta, saule, turklāt Itālijā pat dienišķā pasta un Parīzē brokastu kruasāni garšo citādi, par eksotiskām zemēm nemaz nerunājot. Taču, šķiet, ir vēl kas.
Varbūt tas, ka ceļojumā tu kļūsti par mazliet citādu cilvēku. Kā tagad moderni teikt – par labāku sevis versiju.
Ceļojumā mēs kļūstam brīvāki, priecīgāki, atvērtāki, pat dāsnāki – un ne jau tikai naudas tērēšanas, bet arī uzmanības, sajūtu un emociju atdevīguma ziņā. Protams, ir cilvēki, kas savu nīgrumu un neapmierinātību ieliek pasē un ved līdzi uz jebkuru pasaules malu, un tādiem vienmēr ūdens jūrā nav pietiekami uzsildīts, bet Pizas tornis nav gana šķībs, taču šoreiz stāsts nav par viņiem.
Un tātad – kas ir tas, kas mūs ceļojumā padara par mazliet citiem cilvēkiem?
Man, piemēram, ceļojumos ļoti patīk sajūta, ka katru dienu var sākt kā baltu lapu. Tu no rīta izej pa naktsmītnes durvīm, un – voilá! – pasaule ir tavā priekšā. Pat ja diena jau ir saplānota, tā tik un tā nav līdz galam paredzama. Tajā vienmēr ir vieta pārsteigumam, atklājumam, varbūt pat atklāsmei. Un tu pati esi savas dienas stāsta rakstniece un galvenā varone.
Vēl man ceļojumā patīk, cik tīrs un vērīgs pēkšņi kļūst prāts. Tas pats prāts, kurā ikdienā kā mērkaķi pa džungļiem lēkā simtiem domu par to, kas jāizdara, kam jāpiezvana, kas jānokārto un ko nedrīkst aizmirst. Šo prātu ikdienā ne visai interesē, cik skaists tornītis ir virs, lūk, tās mājas jumta un cik skaistu varavīksni rada tā strūklaka parkā. Bet ceļojumā tu pēkšņi redzi visādas detaļas un skaistus sīkumus.
Un pat visbanālākais gājiens uz vietējo pārtikas veikalu ir piedzīvojums – citas preces, citas cenas. Ceļojumā tik daudz jauna, ka prāts visu laiku ir kā zaldātiņš sardzē, tam viss jāvēro un nav laika malt ikdienas nieku dzirnas.
Tas jau vecais labais budistu triks – ja prāts visu laiku ir pilnībā pievērsts šeit un tagad notiekošajam, tad tas negrimst žēlabās par pagātni un neproduktīvās rūpēs par nākotni.
Ikdienā to nemaz nav viegli panākt. Ceļojumā tas notiek diezgan dabiski.
Un vēl man ceļojumā patīk vērot, kā plūst dzīve un cik tā var būt dažāda. Ir ļoti veselīgi to ik pa laikam sev atgādināt. Atbrīvoties no sakrātajiem pieņēmumiem par to, kā ir pareizi un kā jābūt. Jo izrādās, ka var būt arī pavisam citādi un pasaule tāpēc vien vēl neiet bojā, ka Itālijā tieši kārtīga latvieša pusdienlaikā visi restorāni ciet, bet Indijā autobusi iet pēc saules un šofera prāta, nevis pēc saraksta…
Un tagad pats galvenais jautājums – vai iespējams kaut ko no visas šīs brīvības, atvērtības, pozitīvisma un apzinātības, no šī citādā es saglabāt pēc tam ikdienā? Nezinu, man dažreiz izdodas, dažreiz ne… Bet es cenšos.
Un kāpēc jūs dodaties ceļojumos?
