Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Esi cilvēks, kam ļoti rūp citu cilvēku, sevišķi sieviešu, digitālo tehnoloģiju prasmes. Saki, kādēļ tev tas tik svarīgi? Varbūt arī bez šīm prasmēm gluži labi varētu dzīvot?
– Varētu. Tāpat kā joprojām varam rakstīt vēstules ar roku vai lidot uz tikšanos klātienē, tāpat var dzīvot bez tehnoloģijām, un ir cilvēki, kas tā dzīvo. Bet tehnoloģijas arvien vairāk ienāk ikvienā jomā, un bez digitālajām prasmēm sadarboties ar citiem kļūs arvien grūtāk.
Un te es nerunāju par piecdesmit gadu tālu nākotni, bet par tuvākajiem gadiem.
Digitālās prasmes var iedalīt trijos līmeņos. Pirmais – pamatprasmes: mācēt lietot e-pastu, programmas, ko izmanto dokumentu veidošanai vai matemātiskiem aprēķiniem, interneta pārlūku informācijas meklēšanai. Otrais – vidējā līmeņa digitālās prasmes: tās, kas vajadzīgas ne ikdienai, bet profesionālajam darbam. Trešais līmenis – digitālās prasmes, kas ir kādas profesijas pamatprasme, piemēram, programmēšana vai datu analīze. Pilnīgi visiem būtu jāpārzina digitālās pamatprasmes. Protams, varam dzīvot arī bez tām, tomēr ar tām kļūstam efektīvāki, mums ir iespēja savu laiku un enerģiju izmantot patīkamāk un vērtīgāk.
– Kad tika dibināts Riga TechGirls, tev jau bija pieredze ar jaunuzņēmumu veidošanu un investoru piesaisti un tu būtu varējusi to visu turpināt. Kādēļ izvēlējies tieši sieviešu izglītošanu digitālo tehnoloģiju jautājumos?
– Sākums visam bija tajā, ko pati, būdama sieviete, piedzīvoju tehnoloģiju pasaulē, turklāt sapratu, ka sieviešu tajā trūkst.
Līdzīgas organizācijas, kuras apvieno sievietes, kas darbojas digitālo tehnoloģiju jomā, ir ļoti daudzās valstīs, bet Latvijā 2015. gadā nekā tāda nebija. Turklāt tolaik bija (un joprojām ir) daudz stereotipu un aizspriedumu par sievietēm digitālo tehnoloģiju jomā, piemēram: tā ir vīriešu pasaule; sievietei tajā nebūs interesanti; šis darbs nav piemērots sievietei; viņa to nespēs iemācīties. Tie visi ir aplami stereotipi! Tiesa, mūsu organizācija attīstījusies mazliet citādi nekā līdzīgas organizācijas pasaulē, jo tās neviena nestrādā ar digitālo prasmju attīstīšanu, – šajā ziņā esam unikāli. Mums ir vairākas apmācību programmas, un katras saturu pielāgojam konkrētajai mērķauditorijai. Piemēram, skolotājām. Pirms tam veicām izpēti, kas ir tās prasmes, kuru skolotājiem pietrūkst, un rezultātā apmācībās liels uzsvars bija uz datu apstrādi un datu drošību. Mums ir dažādi knifi un nianses, kā izmantot tehnoloģijas mācību procesā. Piemēram, gamification jeb spēļošana – pierādījies, ka spēles iekļaušana mācību saturā var būt ļoti veiksmīga.
– Teici, ka joprojām pastāv mīts – digitālo tehnoloģiju nozare nav sievietēm piemērota. Kā tev šķiet, kurā brīdī meitenes pazaudē interesi par matemātiku un eksaktajām zināšanām?
– Pasaulē par šo jautājumu ir daudz pētījumu. Lūzuma punkts ir vecumā starp 8 un 12 gadiem, kad meitene vairs nav bērns, bet vēl nav tīnis. 1. un 2. klasē meitenes ir tikpat ieinteresētas eksaktajās zinātnēs kā zēni, bet pēc tam, mainoties hormonu darbībai, meitenēm sāk mainīties arī domāšana un kļūst ļoti svarīgi, kāds viedoklis par viņām ir apkārtējiem. Bet skolotāji, vecāki vai draugi nereti izstaro attieksmi (nav pat nekas jāsaka, tas tāpat ir jūtams) – ko gan tu tik ļoti centies, meitenei taču matemātika dzīvē nebūs vajadzīga, savukārt draudzenes pauž neizpratni, kāpēc meitene iet uz fizikas pulciņu, bet, nonākot robotikas pulciņā, atklājas, ka visi pārējie tā dalībnieki ir puiši. Un tad meitenei var rasties sajūta – es šeit neiederos. Lai šo pieņēmumu mainītu, jānotiek kam ļoti nozīmīgam. Protams, ir meitenes, kuras šie aizspriedumi neietekmē un kuras kļūst par zinātniecēm, matemātiķēm, programmētājām, ļoti bieži tad liela nozīme ir cilvēkam, kas ar savu piemēru iedvesmo, – kāds no vecākiem, māsa vai brālis. Bet mīts par to, ka sievietēm digitālā joma nav pa spēkam, šo gadu laikā noteikti ir mazinājies.
– Vai var būt tā, ka sieviete vēlētos apgūt digitālās prasmes, bet viņu attur tāda kā neērtības sajūta – es taču neko tur nesaprotu, turklāt man jau ap četrdesmit?
– Uz vecumu nekādā veidā neskatāmies. Riga TechGirls programmā mācījusies arī 68 gadus veca dāma, citās programmās – arī sievietes, kam vēl vairāk gadu. Ap četrdesmit – tas ir ļoti labs vecums, lai mācītos ko jaunu. Nezināmais biedē mūs visus, tāda ir cilvēka daba. Bet, manuprāt, digitālās tehnoloģijas bieži vien tiek pasniegtas kā kaut kas sarežģītāks, nekā tas patiesībā ir. Pirms gadiem piecdesmit tas tiešām bija ļoti sarežģīti, jo tehnoloģiju pasaule izteikti tika balstīta matemātikā un bez augstākās matemātikas bija grūti izprotama. Mūsdienās tehnoloģijas kļuvušas, es teiktu, ļoti cilvēcīgas – maksimāli pielāgotas tam, lai dažādi cilvēki spētu tās uztvert un saprast.
Sievietei, kura grib apgūt digitālās prasmes, vienkārši jātiek pāri šai baiļu un kauna sajūtai, ka viņa kaut ko varētu nezināt. Mēs visi kaut ko nezinām!
Katru dienu rodas jauni tehnoloģiju rīki, un tas, kas mums katram ir jādara, – jāver acis vaļā un jāmācās! Var sākt kaut vai ar YouTube platformu, kur ir daudz mācību video latviešu valodā. Pašmācības ceļā var izdarīt ļoti daudz! Arī Riga TechGirls programmas ir sasniedzamas no jebkuras vietas, viss, kas ir vajadzīgs, – internets. Protams, var mācīties arī klātienē – ne tikai Rīgā, bet arī reģionos.
– Esi teikusi, ka digitālās prasmes apgūt var viegli. Tiešām viegli?
– Atkarībā no tā, par kādu līmeni runājam. Pamatprasmes un vidējā līmeņa prasmes apgūt ir vieglāk, profesionālās digitālās prasmes jau prasīs vairāk laika un pūļu, bet kopumā – tas ir vieglāk, nekā sākumā šķiet, jebkurā līmenī. Tiesa, ir gadījies arī sastapt cilvēkus, kuri domā – izmācīšos triju mēnešu kursos par programmētāju un varēšu strādāt, algā saņemot kādus 4000 eiro mēnesī. Tik viegli gan tas tomēr nav! Lai uzsāktu karjeru tehnoloģiju jomā un iegūtu pastāvīgu darbu ar labu algu, paies gads vai divi. Tomēr nav arī tā, ka, lai mainītu profesiju, jāmācās četrus gadus bakalaura programmā un vēl jāstudē maģistrantūrā. Mēs parādām to, ka tehnoloģiju pasaule nav šaura un tā nav tikai programmēšana. Mans mērķis ir palīdzēt pēc iespējas vairāk cilvēkiem apgūt digitālās prasmes, būt konkurētspējīgākiem un līdz ar to Latvijai būt konkurētspējīgākai.
– Kādā uzstāšanās reizē minēji, ka 2027. gadā Latvijā trūks 14 tūkstoši informācijas tehnoloģiju jomas speciālistu, un piebildi – kāpēc gan lai tās nebūtu sievietes?
– Šie dati ir no Ekonomikas ministrijas prognozēm. 14 tūkstoši – Latvijā tas ir diezgan daudz. Patiesībā visur pasaulē trūkst digitālo tehnoloģiju cilvēku, un ne tikai programmētāju, bet arī lietotāju pieredzes speciālistu, testētāju, kvalitātes vērtētāju, datu analītiķu – profesiju spektrs ir plašs. Jautājums – kā šo iztrūkumu aizpildīt? Pēdējos gados to aizpildām lielākoties ar cilvēkiem, kuri pārceļas uz Latviju no citām valstīm.
Runājot par sievietēm – jā, viņu IT jomā joprojām ir krietni mazāk nekā vīriešu.
Un sievietes, kuras vēl nestrādā IT jomā, bet kuru tas interesētu un kuras gribētu strādāt, bet nedara to, jo ir stereotipu varā vai jūtas nedrošas par sevi, – tas ir milzīgs potenciāls, lai aizpildītu šo speciālistu iztrūkumu informācijas tehnoloģiju jomā.
– Kopš 2020. gada tevis vadītā organizācija saņēmusi četrus Google Org. grantus – kopā pusmiljonu eiro. Tam vajadzētu būt iedrošinoši.
– Tas noteikti ir apliecinājums, ka ejam pareizā virzienā, un profesionāļi, kas strādā Google, to redz un novērtē. Lai saņemtu otro grantu, konkursā piedalījās astoņi simti organizāciju, un granti tika piešķirti tikai divpadsmit. Bijām viena no šīm organizācijām un pirmie no Latvijas, kas saņem Google finansējumu. Tas mums nodrošina iespēju strādāt. Līdz tam – ar atbalstu no partneriem Latvijā – šo darbu darījām brīvprātīgi, bet, strādājot brīvprātīgi, ir dažādi ierobežojumi. Tiklīdz varam piesaistīt grantus, tas dod ticību tam, ka darām ko vērtīgu, un tagad varam veltīt tam visus savus spēkus, attīstīt un veidot jaunas programmas.
– Kādi ir plāni tuvākajai nākotnei?
– Plānojam jaunas programmēšanas skolas izveidi. Latvijā ir ļoti laba augstākā izglītība, bet trūkst kvalitatīvas profesionālās izglītības, un es to gribu risināt. Un šis stāsts ir ne tikai par sievietēm, kaut, protams, mans mērķis ir, lai vismaz 50 % studentu būtu sievietes. Tā būtu profesionālas izglītības programma, kur gada līdz divu laikā veidotu spēcīgus IT profesionāļus. Biedrībā nodrošinām iepazīšanos ar tehnoloģijām, ir kursi un mentoru programmas, bet, lai salīdzinoši ātri kļūtu par profesionāļiem, vajadzīgs kas mazliet vairāk. Un arī sievietes, kas grib pārkvalificēties, varētu izmantot šo programmu. Gribu to veidot kopā ar Latvijas IT industriju, kad uzņēmumi ar savu dalību apliecina – šiem cilvēkiem būs darbs.
– Līdzās Riga TechGirls esi radījusi savu biznesu – apģērbu apskāvieniem Be-with. Tas joprojām dzīvo?
– Dzīvo, eksistē, lai gan tas, ka pēdējos divus gadus esmu fokusējusies uz Riga TechGirls, protams, manāms manā apģērbu uzņēmumā. Pašlaik meklēju veidus, kā varētu to pārdot, jo man jārūpējas arī par sevi, savu labbūtību un ģimeni. Daudzi prasa, kā tas iespējams – paspēt abas lietas. Un atbilde ir: tas patiesībā nav iespējams. Šobrīd es to ļoti gribētu nodot kādam citam.
– Ja mēs satiktos 31. decembrī – ko tu gribētu, kas lai šā gada laikā būtu noticis?
– Gribētu, lai manas meitas ir veselas, laimīgas un jūtas drošas. Tas ir mans šābrīža personīgais izaicinājums.
– Redzot tavu apņēmību un degsmi, gribas vaicāt: vai arī tev gadās brīži, kad gribas visam atmest ar roku?
– Es nepalieku tur, kur neredzu vērtību.
Ja nodarbošanās nesniedz gandarījumu, es tajā vietā nebūšu. Bet, ja ir jautājums – darīt un veidot pašai vai iet strādāt tur, kur man kaut kas ir garantēts –, par to neesmu domājusi jau sen.
Man ir svarīgi ticēt tam, ko daru, un darīt veidā, kam ticu.
Mana pieredze no laika, kad esmu strādājusi citos uzņēmumos, liek domāt, ka man būtu ļoti gūti pielāgoties. Ja nu vienīgi atrastu tādu vietu, kas mani iedvesmo, kur ir brīnišķīga uzņēmuma kultūra, bet pašlaik esmu ļoti laimīga tajā, kur esmu.
