Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kuri jums bijuši mūža nozīmīgākie cilvēki?
– Noteikti mana mamma Katrīna. Mammai bija laba kultūras izjūta, taču nebija iespēju sevi īstenot. Ģimenē viņas bija divas māsas, dzīvoja ļoti trūcīgi, jo tēvs agri nomira. Kad vēl bija dzīvs, bija dzērājs, tāpēc arī tad bija ļoti spaidīgi apstākļi un viņa nevarēja attīstīt savus talantus.
Domāju, ka mana kultūras izjūta mantota no mammas, vismaz emocionālās izjūtas noteikti. Visu dzīvi mamma daudz klausījās radio, koncertus, mīlēja operas. Viņa man teica – jā, es jutu, ka man ir talants, bet nevarēju to īstenot.
Profesionāli nozīmīgs man bijis Mihails Savisko, kinokritiķis, televīzijas raidījuma Kino un mēs vadītājs, kurš prata televīzijas kadrā it kā domāt. It kā tāpēc, ka, protams, viņš iepriekš bija sagatavojies, visu izplānojis, taču skatītājs kadrā redzēja, ka vadītājs domā. Es reiz mašīnrakstīšanas birojā ieraudzīju, ka raidījuma teksts vārds vārdā ir uzrakstīts uz papīra – tātad viņš sēdēja kadrā un profesionāli imitēja domāšanu. Bet šāds profesionālisms uzdot precīzus jautājumus, tos izdomāt, protams, nāk ar gadiem – es uzreiz tā nevarēju.
Viņam ļoti svarīgi bija domu noformulēt spilgti, brīžiem viņš izteiksmi arī upurēja satura vārdā – tā, lai dzirdētais un redzētais spilgti paliek atmiņā, domāju, ka tas ir arī man un to es no viņa esmu iemācījies.
Trešais ir Jānis Dimants, toreiz mans priekšnieks Panorāmā. Reiz pēc kāda mana kārtējā komentāra kadrā viņš teica: «Zini, Volmār, kad es tevi ieraugu ekrāna kadrā, tad es eju uz virtuvi! Bet es gribētu, lai tad, kad esmu virtuvē un sākas tavs komentārs, es ieietu istabā…» Nākamais mans komentārs bija par tūrisma filmu festivālu, kadrā vēl mana balss bija aizsmakusi, jo ceļojuma laikā biju saaukstējies. Pēc tam nākamajā dienā viņš uz mani tā ilgi skatījās, un neko neteica.
Tā viņa doma – kad tu sāc runāt, lai nāk cilvēki nāk ārā no virtuves pie televizora – man ļoti palika atmiņā un palīdzēja.
Kad viņš brīžiem ar savām piezīmēm iznīcināja, tad arvien pēc tam gribējās pierādīt, ka tā nav! Tā paradoksālā veidā viņš atstāja uz manu lielu iespaidu. Tagad? Jā, man patīk, kad ieejot veikalā, kāds uzrunā un ko foršu pasaka vai reizēm uzsmaida. Man gan ir teikuši, ka mans izskats neliecina, ka man var droši iet klāt – varbūt tāpēc biežāk gan nesaka neko. Reiz gan veikalā ļoti smuka sieviete, un viņai arī vīrs bija blakus, pienāca klāt un laipni man teica: «Lai jums labi klājas!» Tas bija pēc trakajiem kaulu lūzumiem.
– Vai jums ir savi dzīves noteikumi un goda kodekss?
– Pirmais – lai pašam pēc tam nav neērti! Un nekad negaidīt, ka tev darīs labu, bet darīt labu citiem.
– Par kuriem saviem veikumiem ir lepnums?
– Vispirms par to, ka paliku vesels pēc baismīgā kritiena raidījuma ierakstā. Par to, ka spēju savienot Daudz laimes, jubilār! ar TV Panorāmu. Patīkama sajūta arī par to, ka meitu Katrīnu apģērbu ziemai no galvas kājām, jo tagad nedzīvojam kopā.
Par piedzīvoto patīkamo pārsteigumu raidījumā ar Ausmu Kantāni, jo viņa bija tik kolosāla! Viss raidījums bija kā lidojums, un man vēl joprojām acu priekšā viņas slaidās kājiņas! Protams, visi cilvēki, kas nāk uz jubilāra raidījumu, ir jauki, bet Ausma mani pārsteidza. Un protams, Vaira Vīķe-Freiberga! Kad beidzās ieraksts un kameras jau bija izslēgtas, viņa piecēlās no krēsla, es padevu roku, un viņa man teica: «Man vienmēr prieks jūs redzēt ekrānā un satikt dzīvē.» Ja to saka viņa, tas man kaut ko tiešām nozīmē.
– Kurā dzīves posmā gribētu atgriezties, ja būtu šāda iespēja?
Tikai ne skolā! Vislabāk tajā laikā, kad esmu pabeidzis universitāti, esmu jauns un smuks žurnālists, un mietenes skrien pakaļ… Reāli es tobrīd kā autors mētājos, pabiju prestižajā Literatūrā un Mākslā, taču mani atlaida, jo bija štatu samazināšana, tad es radioraidījumā Mikrofons biju korespondents, arī turp speciāli gāju, jo tas bija populārākais raidījums.
Maz tur maksāja, bet man toreiz svarīgākais bija fakts, ka esmu populārā raidījumā!
Televīzijā toreiz raidījumus par Tautas teātriem veidoju.
– Kas no izdarītā vai neizdarītā visvairāk jānožēlo?
– Es ilgi nožēloju, ka man skolas laikā ilgāk neiznāca trenēties vieglatlētikā. Vajadzēja pamest, jo vecāki izšķīrās un man bija jaunāka māsa. Domāju – lai viņa paliek skolā un mācās, bet pats no Rīgas 19. vidusskolas aizgāju strādāt Cementa un šīfera rūpnīcas filiālē Bolderājā, kurā izgatavoja kanalizācijas caurules. Mācības pabeidzu vakarskolā. Brīdī, kad manos plānos bija Latvijas jaunatnes rekords skriešanā, biju spiests pamest arī treniņus.
– Vai mezglus dzīvē vairāk patīk atsiet vai sasiet?
– Man labāk patīk ātri atrisināt, jo neatrisinot es kļūstu nervozs. Man vajag ātri to izdarīt, lai ir miers. Ja ko tīrīt, tad uzreiz, pat traukus paēdot mazgāju uzreiz.
Arī attiecībās man ļoti nepatīk atstāt neatrisinātus jautājumus.
Tas man no mammas ir ieaudzināts – izdarīt uzreiz un izdarīt līdz galam. Mamma stingri audzināja.
– Kurš šobrīd šķiet apbrīnas vērts cilvēks?
– Apbrīnas vērts ir katrs jubilārs, kurš atnāk uz raidījuma ierakstu! Un apbrīnas vērta ir mana priekšniece Iveta Elksne – kad es noguruma dēļ gribu aiziet no televīzijas, Iveta mani vienmēr atrunā un ir vienīgā priekšniece, kas man teikusi: «Andrej, tu esi vienīgais, kas «Panorāmā» var taisīt sižetus, kā tu gribi un kā tu jūti…»
– Kādi ir jūsu hobiji?
– Skatīties televīzijā futbola tiešraides! Skatos Eiropas čempionu līgu futbolā, Eiropas līgu, reizēm vakaros ir pat divas spēles, citreiz pat trīs, vēl ir vīna pudele, siers. Man patīk tās komandas, kas labi uzbrūk. Cenšos neizlaist nevienu spēli, atzīmēju programmā un cenšos paspēt ar taksi atbraukt no ieraksta. Skatoties kaifoju, jo man tā ir teātra izrāde, kurā forši atpūšos. Laiku pa laikam ieslēdzu mūzikas kanālu Mezzo.
