Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas stāsti» 2017. gada 25. numurā.
Nu jau retais pirmklasnieks vairs zina pantiņu, kur «Andrejs Upīts lec kā krupīts…» Vidusskolēni vairs nenopūlas ar bezgalīgo «Zaļās Zemes» sākumu, kur Brīviņu saimnieks brauc cauri Dīvajas pagastam 45 lappušu garumā… Kas tam reiz tika pāri, spēdams novērtēt Upīša valodas krāšņumu, tas izlasīja visu romānu.
Ulda Pūcīša iestudētie Upīša «Sūnu ciema zēni» Jaunatnes teātra pagalmā ar īstu zirgu un īstām guļbūvēm reiz bija revolucionārs kases gabals. Lai atceramies arī 1997. gadā Imanta Skrastiņa lielisko romāna «Zelts» radio iestudējumu ar Uldi Dumpi, Dinu Kupli, Intu Burānu… Kā šodien uzrakstīts.
Citi lasa
Mūsdienās Upīts no skolēnu obligātās literatūras saraksta ir izņemts, atstājot to kā skolotāja izvēles variantu. Par laimi, viņa memoriālie muzeji Skrīveros un Rīgā dzīvo un plaukst. Nacionālajā teātrī iestudēts Upīša 1910. gada bestsellers «Sieviete» ar nepārspējamo Ditu Lūriņu pazemotās un pieviltās Elzas lomā. Daudzi teiks – neticami, ka tas ir Upīts… Tie ir pietiekami iemesli, lai pārskatītu savus aizspriedumus pret Upīša darbiem un grautu stereotipus arī par viņa personību.
*
Tā pirmais variants sadega Kstiņinā, padomju Krievijā, kurp īsi pirms vācu okupācijas četrdesmitā gadā Upīts ar ģimeni bija steigā devies kopā ar citiem tā laika politiskajiem un kultūras darbiniekiem. Vienīgais, ko bez kādām drēbēm Upīši paņēmuši līdzi, ir ģimenes albūmi un kāzu dienā dāvātās sudraba karotītes. Kstiņinā, pavisam mazā ciematiņā netālu no Kirovas pilsētas, Upīšiem iedalīja trīsistabu mājiņu, tur tad rakstnieks arī pabeidza «Zaļo Zemi». Kādu dienu, kad ģimene devusies āra darbos, mājiņā izcēlies ugunsgrēks. Visa iedzīve palikusi pelnos. Milzīgs trieciens, jādomā kā kara apstākļos dzīvot tālāk. Vienīgais, ko vēlāk atraduši mājiņas krāsmatās, bijušas sudraba tējkarotītes ar iegravēto Andreja un Olgas kāzu datumu – 1905. gada 12. jūnijs.
Var ironizēt par Upīša izdaudzinātajām darba spējām, bet tiešām – nedēļas laikā pēc ugunsgrēka Upīts atsācis darbu pie manuskripta un romānu pabeidzis līdz nākamajai gadumijai. Nepilna gada laikā tapis 700 lapušu biezs romāns par autora bērnības laiku dzimtajā Skrīveru pusē. To var uzskatīt par Upīša skaidrības laiku. Jā, savas pārliecības dēļ viņš nonācis daudzos augstos amatos, 40. gadā sarakstījis vairākus tā laika kanonam atbilstošus stāstus – par padomju sasniegumiem, sarkanās armijas varonību, fašistu zvērībām… Bet «Zaļajā zemē» tas viss ir nomests malā. Uz šo romānu šodien vajadzētu paraudzīties citām acīm. Vienu karu un nāves tuvumu Upīts jau ir izjutis, nu viss plosa otrreiz. Viņš instinktīvi pārceļas bērnībā, laiks, ko apraksta romānā, sakrīt ar viņa mazotni. Skaidrības laiku. Jā, Upītim ir īpatnēja valodas izjūta, smagnējas teikumu konstrukcijas, bet… Tas ir universāls darbs par mīlestību pret zemi, kas laikmetu griežos aktualitāti nezaudē. Un pat nemaz nebija droši, vai šo romānu vispār izdosies publicēt.
Beigu beigās «Zaļā Zeme» izrādījās vienīgais romāns, ko 1945. gadā vispār izdeva latviešu literatūrā.. Vēl odiozāk – tas ir pirmais latvieša sarakstīts darbs, kam piešķīra tā laika augstāko apbalvojumu – Staļina prēmiju.
*
Jau vairāk nekā 140 gadi kopš tā 4. decembra Skrīveros, kad trūcīgo rentnieku Upīšu mājās piedzima mazais Andrejs. Skolā nogājis tikai sešas klases, Upīts pašmācības ceļā apguva vācu, krievu, angļu, franču un itāļu valodu; tik labā līmenī, lai vēlāk strādātu par skolotāju.
Agrā jaunībā Upīts pēc pārliecības bija visīstākais zemes un dabas cilvēks. Lūzums notika 28 gadu vecumā, ap 1905. gada revolūcijas laiku. Tovasar Upīts apprecējās. Pēc psiholoģijas likumiem viņam būtu vajadzējis romantiski lidot, iekopt ģimenes ligzdu ar visām domām būt pie savas skaistās Olgas, nevis brīvos brīžos iegrimt marksistu grāmatās…
Tas ir laiks, kad Upīts sāk arī smēķēt, izgaršot šņabi, top sarkastisks un pavisam nopietni aizraujas ar sociālisma idejām.
Varbūt savu sēklu Upīša kreisumā iemeta arī Skrīveru barona Sīversa trīs gadus vēlāk uzspiestā ūtrupe, izliekot Olgas vecāku ģimeni no iekoptajām Palatu mājām Daugavas krastā. Vēlāk memuāros Upīts sevi dēvēs par «rakstnieku – noliedzēju», pielīdzinoties Voltēram, Veidenbaumam, Heinem…
Būdams pārliecināts sociālists, 1917. gadā Upīts nonāca Rīgas Strādnieku deputātu padomē, bet 1917. – 1918. gada ziemā – vācu okupācijas varas cietumā. Pētera Stučkas lielinieku valdībā Upīts dažus mēnešus vadīja Izglītības komisariāta Mākslas departamentu un juku laikā stūrēja pat tagadējo Nacionālo teātri… Kad 1920. gadā kopā ar Indriķi Zeberiņu un Eduardu Smiļģi Upīts atgriezās Latvijā no Krievijas, uz robežas viņus arestēja. Pārējos atbrīvoja, bet Upīti iemeta Centrālcietumā. Un pat piesprieda nāves sodu, no kā rakstnieku paglāba kultūras darbinieku aktivitātes, iesaistījās arī Rainis. Bet pats Upīts cietumā, kā stāsta muzejnieki, labi zinādams, kas viņam draud, vēl dienu pirms gaidāmā nāvessoda glītā rokrakstā sacerējis savu «Ziemeļu vēju».
*
Aizbrauciet uz Skrīveriem un aizejiet uz namiņu Daugavas ielā 58 ar paša Upīša loloto ābeļdārzu. Un apciemojiet Upīša Rīgas muzeju Brīvības ielā 38. Ar senu liftu uzbrauciet trešā stāva 4. dzīvoklī. Te kopš 1951. gada Upīts pavadīja sava 92 gadus garā mūža pēdējos gadus, te 1970. gadā viņš arī aizgāja.
Te saglabāts Upīša gars – plašajos bibliotēkas skapjos, gleznās…
Šis 1911. gadā celtais Brīvības ielas nams ir tā sauktā prezidentu māja. Te savulaik mitusi gan Aspazija, gan grāmatizdevējs Jānis Rapa, gan diriģents Leonīds Vīgners. Upīša dzīvoklī pirms viņa dzīvojis Valsts prezidents Alberts Kviesis, arī diriģenta Marisa Jansona ģimene. Muzeja direktore Inese Kaire stāsta, ka Padomju laikā visi pārējie nama dzīvokļi bija komunālie ar raibu un trakulīgu publiku. «Upītim ne reizi vien nācies viņus disciplinēt ar milicijas palīdzību. Mēs, savukārt, līdz pagurumam cīnījāmies ar namu pārvaldi par tīrību kāpņutelpā. Labie laiki iestājās, kad virs mums atnāca burvīgie augšstāvu kaimiņi Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe Freiberga. Tad parādes durvīs ierīkoja kodu, un šausmas beidzās. Kad no prezidenta amata atvadījās Valdis Zatlers, šai namā vairs brīvu dzīvokļu nebija, un mēs nopietni iespringām – valsts māja taču…» (Ironiski iesmejas.)
Kad Upīši atgriezās Latvijā no Kstiņinas, viņi, saprotams, devās uz savu veco dzīvokli Ģertrūdes ielā 69/71, kur bija mituši pirms kara. Izrādījās, ka viņu dzīvoklī jau dzīvo citi cilvēki, bet rakstnieka lielā bibliotēka ar desmit tūkstošiem grāmatu – pazudusi bez pēdām. Vēlāk pa dažādiem ceļiem izdevies atgūt vien trīsdesmit deviņas grāmatas.
Ieejiet Upīša darbistabā, un jums būs jāpabrīnās, kādā kārtībā rakstnieks turējis savu rakstāmgaldu ar jašmas kancelejas paliktni. Inese Kaire uzsver – par pedantiskumu zināms droši. «To mums stāstīja Upīšu bijusī mājsaimniece Alīda Stepa. Dzīvoja ar šo ģimeni cieši kopā, savām acīm redzēja Upīša dienas ritmu, attiecības ar sievu un mazdēlu, piedalījās sadzīvē. Kad divus gadus pēc Upīša nāves te nodibināja muzeju, viņa te arī strādāja. Tad varēja aizgūtnēm klausīties viņas atmiņas.» Paņemiet rokās Upīša pašdarināto ērto apses koka spalvaskātu. Ar tādiem viņš visu mūžu rakstījis. Ļoti viegls. Intensīvi rakstot vairākas stundas, komforts bija svarīgs.
Upīts tikpat rūpīgi atkal no jauna vācis un veidojis savu bibliotēku, rindojis stiklotos skapjos vairākās istabās. Jau trešo reizi dzīvē. «Ja, strādādams kabinetā, mājiniekiem lūdza atnest grāmatu no citas istabas plaukta, tad konkrēti arī nosauca – vēlētos grāmatu no 13. skapja 4. plaukta pa kreisi, 5. grāmatu pēc kārtas. Muzejā Upīša kārtība ir saglabāta.
Bet iedomājieties – 5 no rīta celties, kamēr vien veselība atļāva, aiziet klusi uz darbistabu un strādāt. 9 nākt uz brokastīm, parunāties un tad atpakaļ uz kabinetu un rakstīt…» Un tā vairāk nekā 70 gadu, turklāt lieliskā valodā, ka pat Vizma Belševica jaunajiem allaž ieteikusi mācīties no Upīša.
*
Upīts ļoti norobežoja savu publisko un literāro dzīvi no personiskās. Dienasgrāmatas viņš nav rakstījis. Ir tikai laikabiedru atmiņas pierakstos un magnetofona lentēs, ko rūpīgi vāca, kad muzeju nodibināja. Un šajās atmiņās uzmanīgam psihologam starp rindām ir nojaušama plaša Upīša pārdzīvojumu palete: arī vilšanās ideālos.
Virs Upīša rakstāmgalda ir daudz ierāmētu fotogrāfiju. Blakus paša portretiem, Viļa Lāča, Maksima Gorkija attēliem un acu augstumā pieliktajai Ļeņina bildei – centrā, paša gatavotā rāmī, lielāks par visiem – Rembrants. Inese Kaire: «Zinot Upīša kreisos uzskatus, nevarēja saprast, kāpēc pēkšņi Rembrants. Un tad reiz kādā mapē atradām attēlu, kurā fotogrāfs Upīti bildējis leņķī pie galda, ietverot arī sienu ar fotogrāfijām. Un redzams, ka sākotnēji šai rāmī ir bijis Staļina attēls.»
Lūk, vieta Upīša iekšējās pasaules interpretācijām – kādēļ tieši Rembrants, viens no izcilākajiem gaismēnas meistariem pasaules glezniecībā.
«Kādreizējais Dabas muzeja direktors Vilis Krūmiņš, bijušais Latvijas kompartijas otrais sekretārs, atcerējās, ka pēc kara ar Upīti kā deputāti sēdējuši līdzās Augstākajā padomē. Un kādas sēdes laikā runājuši, ka berklavieši Ņikitam Hruščovam uzrakstījuši vēstuli pret Latvijas pārkrievošanu, un vai Upīts būtu ar mieru to parakstīt. Jā, viņš bijis ar mieru. Vēstule tiešām tapa, bet vai tā tika arī nosūtīta, to neviens nekad nav uzzinājis, arī mēs. Šad tad pie mums muzejā uznāca rakstnieka mazdēls Aivars Upīts, īpaši savos pēdējos gados. Reiz viņš teica, ka ģimenes sarunā pie pusdienu galda Andrejs reiz esot atklāti atzinies, ka ir dziļi vīlies komunisma ideālos, ko reiz pielūdzis, ka viss šai valstī aizgājis šķērsām…»
Ielūkojamies Upīšu dzīvokļa viesistabā. Pie sienas Franču liceja zīmēšanas skolotāja Jāņa Beļicka gleznots rakstnieka portrets… Inese Kaire stāsta par sarunu ar gleznas autoru – viņš atzinies, ka uzskata to par ļoti vāju darbu. «Viena roka kā no ģipša vai koka, otrai žaketes daļā, it kā gaiss būtu izsūknēts. Beļickis nācis uz gleznošanas seansiem šajā dzīvoklī, bet pēc tam Upīts mēģinājis attēlu pakoriģēt. Rezultātā Upīša laikabiedri, šo gleznu ieraugot, man teica – viņš nekad tāds apaļš nebija, un pēc kara no Kstiņinas vispār atgriezās ļoti kalsnējs.»
Mēs apsēžamies Upīša ēdamistabā pie apaļā, ar mulsinoši vienkāršu vaskadrānu apklātā galda, kur joprojām stāv rakstnieka mīļākā lielā kafijas tase ar gaišzilām puķītēm. No tās rakstnieks dzēris Alīdas pasniegto «tautas kafiju» – miežu kafiju ar pienu. Uz parketa uzlikts linolejs – lai vieglāka uzkopšana. Tepat trauciņā arī rakstāmrīki, jo savas pēdējās mūža nedēļas Upīts vairs nav rakstījis kabinetā, bet ēdamistabā uz dīvāniņa. Par sevi manīt likusi reiz jaunībā tūju stādīšanā apsaldētā mugura – reimatisma sekas… «Viņš rakstīja savu pēdējo memuārgrāmatu ar garu un sarežģītu nosaukumu. Nav arī pabeidzis, lūk, viena lapa, kas datēta ar 17. oktobri, un 17. novembrī viņš mirst. Pēc insulta, ko piedzīvoja 76 gadu vecumā, rakstniekam ļoti mainījās rokraksts. Viņš domāja, ka vainīgi tie vieglie spalvaskāti, un lietoja dažādas pildspalvas.»
*
Sieva ir Olga Tīrumniece Upīša mūža vienīgā sieviete. To gan varot apgalvot pavisam droši. Tiesa, pirms precībām Upīts platoniski apjūsmojis arī dažas citas jaunkundzes. Inese Kaire: «Pats bijis stalts un skaists puisis, labs dejotājs zaļumballēs Ercu priedēs, kā atceras Skrīveros, taču ārkārtīgi bailīgs un nedrošs cilvēks jau no bērnības. To stāstījuši viņa skolas draugi. Ir atmiņas, ko atklātības mirklī pie glāzītes rakstnieks ir izstāstījis draugam Arvīdam Grigulim. Tolaik Upīts strādājis par skolotāju Mangaļos, kur kultūras dzīvi veicinājis mecenāts Augusts Dombrovskis, arī Andrejs spēlējis teātri, dziedājis korī… Viņš bieži braucis uz Rīgu ar kuģīti un uz klāja redzējis skaistu meiteni. Katru reizi mēģinājis atraut rokas no kuģa margām, pāriet klāju un iepazīties, bet nekad nav varējis saņemties. Reiz pat nopircis viņai marmelādes kastīti… Bet pat šajā reizē, meitenē tikai noskatījies vien, nespēdams tuvoties. Un tad pēc gadiem vienā Preses ballē draugs literatūrzinātnieks Rūdolfs Egle Upīti iepazīstinājis ar skaistu dāmu. Tā esot ritmikas skolas direktrise Ašmaņa kundze. Upīts viņā atpazinis meiteni no kuģa. Viņa, dodot roku, teikusi – mēs jau, Upīša kungs, sen esam pazīstami. Toreiz uz tā kuģa jūs gan bijāt mūllāps…»
Otra Upīša simpātija bijusi pedagoģe Marta Rinka, slavenā Dombrovska līdzgaitniece un palīdze atturības biedrībā «Ziemeļblāzma». Nekāda smukā nav bijusi, tomēr rakstnieku aizrāvis viņas gara lielums. Viņš pat jūsmā veltījis pedagoģei dzejojumu, kas ticis arī nopublicēts – ar veltījumu «Martai Rink jaunkundzei». Tomēr Martai tāds Upīts bijis nebijis, viņa bija ieskatījusies turīgajā Dombrovskī.
Kad Upīts sācis cerēties ar piecus gadus jaunāko, glīto skrīvernieci Olgu, strādīgo turīga rentnieka meitu, lielo rokdarbnieci, viņam jau bija statuss sabiedrībā. «Ļoti vecie skrīverieši zināja stāstīt, ka viņš tomēr nevarējis nekādi saņemties un iet uz Tīrumnieku māju iepazīties ar vecākiem. Patikšana bijusi, tad nu saposies, skolotājs taču, labi apģērbts, tad arī spieķis, lai vēl respektablāk jaunais cilvēks izskatītos… Vairākas reizes gar to māju soļojis – uz priekšu, atpakaļ, kamēr saņēmies beidzot ieiet.»
Par Andreja Upīša un viņa Olgas mūža mīlestību skaisti izstāstījusi mana kolēģe Līga Blaua «Ievas Stāstos» (2009, Nr. 9). Noteikti izlasiet! Vien piebildīšu, ka romantisku Upīti neviens dzīvē nav redzējis. Drīzāk – izsmējīgu. Draudzīgā pulkā viens no Upīša bieži sacītiem jokiem:
sieva cilvēkam ir ļoti slikta īpašība.
Bet viņa veltījuma dzejoļi Olgai ir ļoti skaisti. Viņi bija kopā 65 gadus.
Sēžot pie Upīšu ēdamgalda, paskatieties pa kreisi pie sienas. Tur ir Olgas un Andreja dubultportrets – abi sniegbaltām galvām, tik līdzīgi profilā. Bildējis kinooperators Uldis Brauns, Upīts pats ierāmējis un licis pie sienas. Foto tapis Upīša Lielupes vasarnīcā, kas rakstniekam piešķirta pēc 2. pasaules kara, jo no paša būvētās Skrīveru mājas viņš atteicies. To vācu laikā šucmaņi izmantojuši par štābu; dārza ābolu namiņā ierīkots tāds kā cietums, kur ticis iemests arī Upīša brāļadēls…
Zemāk, gandrīz dīvāniņa galvgalī, Upīts pielicis kāda skolnieka gleznotu Aleksandra Puškina portretu. Jo Skrīveru skolotājs Līdaka Andrejam reiz uzdāvinājis viņa mūža pirmo vērtīgo grāmatu – krievu valodā skaisti iesieto Puškina kopoto rakstu sējumiņu. Iedomājieties – Upītim tobrīd ir 15 gadu, un viņš, kā nu prot, pārtulko Puškina «Poltavu». Tā tiek pat publicēta.
Pretī ēdamgaldam – Rakstnieku savienības 60. gados dāvinātais televizors «Temp». Uz televizora galdiņa malas nolikta plāna galoda. «Alīda Stepa ar Upīšiem šeit nodzīvoja visus 19 gadus, kopa dzīvokli, gāja uz tirgu. Patika viņam lauciniecisks ēdiens. Labi cepta cūkgaļa, loki ar krējumu… Zupas nav garšojušas, vienmēr bēda bijusi iemānīt Upītim garšīgu zupīti, īpaši slimošanas laikā. Un ikreiz, kad apsēdies pie galda, Andrejs vienmēr paņēmis no televizora gala galodu un uztrinis nazi. Olga smējusies, ka drīz naži būšot notrīti pavisam līdz spalam.»
Pie loga – gumijkoks no Mirdzas Ķempes Rakstnieku savienības kabineta Benjamiņa mājā. «Kad to pārņēma Māra Zālīte, koks bija panīcis. Viņa prasīja, vai negribam. Gribam, – atbildēju – tā laika puķe. Un te noteikti Olgas laikā bija daudz istabaugu, jo Skrīveros viņai bija ļoti skaists puķu dārzs ar dālijām, miķelīšiem. Skrīverietes nākušas skatīties.»
Olga savu mūžu ziedoja vīram. Inese Kaire: «Tā kā šajā attēlā – stāvēja nedaudz aiz viņa. Alīdas Stepas istaba bija tieši aiz Upīšu guļamistabas sienas, balsis varējis dzirdēt. Un viņa mums stāstīja: ir vēla vakara stunda, pāri pusnaktij, Upīts lasa Olgai priekšā kaut ko franču valodā; Olga nevienu zilbi franciski nezina, tomēr klusēdama klausās.»
Muzeja krājumā ir 1916. gadā Upīša rakstīta vēstule Olgai no Igaunijas. Andrejs tajā atzīstas, ka vienīgi ar sievu var runāt par rakstniecību un saviem uzskatiem. Var gan pārrunāt, gan kopīgi klusēt. Andrejs runā par «tuvu dvēseļu radniecību», par «ideālu divu cilvēku saskaņu». «Mēs tik ļoti esam iedzīvojušies viens otrā, ka vārdi daudzreiz ir lieki, pat traucējoši.»
Ieskatos arī vēstulē, ko 60. gadu vidū, 88 gadu vecumā, Andrejs rakstījis slimajai sievai uz slimnīcu. «Mīļo, slimnieciņ,» viņš uzrunā Olgu un parakstās – Tavs gaidītājs. Izstāsta, kā klājas mājās, ka «piektdienas naktī lasīju pāri divpadsmitiem, jo domāju, ka naktī būs jāmostas un ilgi nevarēs aizmigt, bet nogulēju arī labi.» Ikdienišķa sirsnība, ļoti smalka saskanīga stīga starp abiem, kas citu acīm rādīta netika. Un nevajag.
*
Andreja Upīša patiesās attiecības ar dēlu Kārli lielā mērā ir miglā tītas. Tātad 1906. gadā Palatu mājās pie Daugavas, kur pēc laulībām Upīšu pāris dažus gadus dzīvoja, piedzima gaidītais mantinieks. Upīša vienīgais bērns. Izauga gudrs puisis, gaišu galvu, ieguva ekonomisko zinātņu kandidāta grādu, apprecējās, piedzima Upīša mazdēls Aivars… Bet tad dzīve salūza. Ap to laiku, kad Kārlis, saukts par Čārliju, kā inteliģentais bezdarbnieks iekārtojies darbā spirta brūzī…
Inese Kaire: «Kā raksta Upīša brāļadēls literatūrzinātnieks Jānis Upītis, ar to brīdi arī sākusies «tā liga». Viņš nenorāda tieši, bet saprotams, ka domāta iedzeršana.»
Mazdēls Aivars Upītis sarunā ar žurnālisti Līgu Blauu gan vēlāk oponēs – brūzī neesot dzēris ne grama, viss sācies frontē, kur padomju karavīriem pirms uzbrukuma drosmei dots šņabis. Alkoholam pieradināts, kaujās ejot. Turklāt Kārlis no kara atgriezies kā invalīds – guvis gan redzes, gan kuņģa ievainojumu, nervi prasījuši mierināt sevi ar grādīgo.
Upītim tā bija smaga vilšanās, milzīgs kauns – dēls izrādījies dzērājs. Iespējams, tieši vilšanās viņam likusi sevi distancēt no dēla pasaules, lai sevi emocionāli pasargātu. Nākamā bēda – Kārļa sieva, baltvāciete Hermīne Inše, izrādījusies vīram neuzticīga.
Inese Kaire: «Un ir Upīša vēstule, kurā viņš raksta: «Dzeru otro nedēļu, jo mana vedekla manu dēlu krāpj… esmu noalgojis privātdetektīvu, kurš arī atradis manu vedeklu cita vīrieša gultā… Bet dzeršana man nelīdz.» Upīts ļoti pārdzīvo visu, kas noticis ar dēlu. Viņam bijusi arī doma to aprakstīt romānā «Stikla pērles», sācis to rakstīt, bet nav pabeidzis.»
1939. gadā Hermīne emigrēja uz Vāciju un pazuda arī savam dēlam. Pēc emigrācijas ilgus gadus dzīvojusi Kanādā, mūsdienās pārapbedīta Latvijā kopā ar savu pēdējo vīru komponistu Jāni Kalniņu. Atmiņu grāmatā par viņu publicēta kāda Hermīnes vēstule, kur viņa raksta – man atņēma dēlu, man Latvijā palika dēls Aivars…
Andrejs un Olga Aivaru audzināja kā savu dēlu, vecvecākus viņš sauca par mammu un tēti. Jo citu vecāku zēnam nebija – tētis bija karā, mamma emigrējusi ar citu vīrieti. Visi kopā aizbrauca arī uz Kirovu. Pa ceļam kādā stacijā lielajās jukās sešgadīgais Aivars pazuda. Inese Kaire: «Krievu valodu neprata, bet laimīgas sagadīšanās dēļ ar citu vilcienu tomēr nokļuva līdz Upīšiem. Rakstnieks to vēlāk aprakstīja stāstā «Vilnīša brauciens uz Austrumiem».»
49. vai 50. gadā Kārlis apprecējās otrreiz – ar krietni jaunāko Edīti, alkoholiķi. Čārlzs dzēris kopā ar viņu – jo gadus, jo vairāk.
Viss Upīšu ģimenē bijis, kā vēlējies Andrejs. Olga viņam vien dzīvojusi, bet maigais un pakļāvīgais Kārlis allaž juties tēva spēcīgā rakstura noēnots – tā stāstījis mazdēls. Kad Kārlis, 57 gadu vecumā nomiris, Aivars aizbraucis pie Andreja to pateikt. Viņš nobālējis un, ne vārda neteikdams, devies uz savu darbistabu un visu dienu nenācis ārā. Upīšu vienīgā dēla bēres organizējis Žanis Grīva, Andrejs nav nepiedalījies. Mēs varam tikai minēt šīs drāmas bezgalīgos apmērus Upīša sirdī.
*
Mazdēls Aivars bildis, ka mātišķu mīlestību nav izjutis arī no vecmāmiņas Olgas – tikai, cik pats ierāpies klēpī un brīdi pasēdējis. Bez mīlināšanās, tiesa, arī bez rāšanās. Puisis audzis savā vaļā – «neviens mani nerāja, ja pārnācu no rīta». Inese Kaire: «To mums arī stāstīja Alīda, ka Aivars bieži pārnāca vēlu naktī. Kādi draugi līdzi. Naudas maciņš stāvējis pie memmes, zem priekšauta. Un mājkalpotāju visvairāk sāpinājis, ka, cik vien Aivars prasījis, tik Olga viņam klusējot vienmēr arī esot iedevusi. Un tās bijušas lielas summas. » Skolasbiedri atcerējās, ka Aivars bijis diezgan izlutināts, toties spožu prātu. Pabeidza Rīgas 1. ģimnāziju, kļuva par juristu. Ilgi strādāja advokatūrā Miera ielā. Bet arī…pēdējos dzīves gadus, kad nāca uz muzeju, šad tad – iedzēris. Apstākļi labi, nekas nespiež kurpi, vectēvs atstājis lielu mantojumu…Viņu vilka aprunāties uz vecajām mājām. Viņš arī atnesa mums leģendāro sudraba karotīti. Mājās laikam bija sešas, vienu izlūdzāmies.»
Kā jau noprotat, arī Upīts pats dzīves gaitā nebūt nav bijis atturībnieks. Vēl vairāk – tauta runā, ka šausmīgs dzērājs. Vai tiešām? Ja izdoti 22 sējumi Upīša kopoto rakstu! Kā teica Zigmunds Skujiņš, ja viss būtu izdots, tad tie būtu visi 60 sējumi. Pa kuru laiku, ja dzer?
«Jā, bija. Ir atmiņas, ka dzēris šņabi. Arvīds Grigulis mums stāstīja, ka pēdējā laikā dzēris tikai kagoru. Ir skaists režisora Nikolaja Mūrnieka stāsts par kādu kopīgu jautrību. Tikušies bieži. Reiz kopā ar Aleksandru Čaku un Jāni Grotu Tautas nama bufetē sēdējuši un dzēruši kafiju. Ienācis Upīts. «Ko tad jūs kā pilsoņu madāmiņas pie kafijas sēžat!?» Un teicis Čakam: «Tu tik daudz par tiem ormaņiem raksti, nu parādi, kādi viņi izskatās. Varbūt arī kādu meiteni var ieraudzīt…» Aizbraukuši visi kaut kur Tallinas ielā, bet izrādījies, ka ormaņa nav bijis mājās. Piecos rītā atgriezušies Upīša Ģertrūdes ielas dzīvoklī, arī pudele līdzi. Upīts teicis, lai viesi sēžot viesistabā un turpinot, bet viņš drīz nākšot. Tā visi līksmojuši līdz desmitiem no rīta, tad parādījies Upīts ar prāvu kaudzīti, aprakstītu precīzā rokrakstā bez neviena svītrojuma. Un tas tapis četru stundu laikā.»
*
Nu jau Upīšu ģimene pilnā sastāvā dus Meža kapos Rīgā, pirms dažiem gadiem mūžībā devies arī mazdēls Aivars, un viņa otrā sieva Edīte.
Bet Andreja Upīša gars turpinās viņa mazmazbērnos. Mazmazmeita Anita ir žurnāliste, strādā medībām veltītā žurnālā un, cienot vecvectēvu, saglabājusi viņa uzvārdu. Viņa ir tā mazā meitenīte, kas muzeja fotogrāfijā sēž klēpī pavisam netipiski atmaigušajam Andrejam Upītim. Tas ir vienīgais foto, kur rakstnieks pasmaidījis. Andrejam ir arī pieauguši mazmazmazdēli – Anitas dēli Ēriks un Arturs. Arturs ir grupas «Triana park» ģitārists.
Inese Keire: «Anita arī reizēm pie mums atnāk. Un atzīst, ka ļoti sāpīgi klausīties visu, kas joprojām nāk pār vecvectētiņa galvu – komunists, nelietis… Muzejā tagad strādā jauni kolēģi – spēcīgi filologi, pētnieki Arnis Koroševskis un Arturs Skutelis. Viņi atnāca ar misiju – kliedēt šos mītus. Arī to, ka «Zaļā zeme» ir neizlasāma.»
Inese Kaire muzejā strādā jau 40. gadu, kopš Andreja Upīša simtgades. Arī viņai šogad jubileja un arī savs stāsts par «Zaļo zemi». «Mana vecāmamma ir no Krapes, kas ir netālu no Skrīveriem. Viņai pie gultas vienmēr stāvēja nevis Bībele, bet Zaļās zemes izdevums trīs sējumos. Viņa uzskatīja, ka Upīšu Mārtiņa, Brīviņa priekšstrādnieka prototips ir viņas tēvs. Viņš tiešām ir strādājis pie Brīviņa prototipa Vanagu saimnieka, un Vanags viņam tiešām uzdāvinājis lietotus zābakus. Manai vecaimātei meitas uzvārds arī bija Bērziņa… Kā ir īstenībā, nezinu. Bet tā es augu ar «Zaļo Zemi» un, redz’, kā dzīve mani atnesa tieši uz Upīša muzeju.»
Tagad dzirdam, ka Prozas lasījumi sākušies 1995. gadā. Nekā! Tie sākušies 1978. gadā un tieši Upīša dzīvoklī. «Tas sākās muzeja pirmās direktores Margaritas Miglānes laikā. Faktiski to iedibināja Andris Jakubāns ar Aivaru Kalvi. Viņi uzskatīja, ka dzejas dienas plaši tiek svinētas, bet šeit – pie Upīša – ir ideāla vieta, kur varētu būt sarunas par prozu. Tas notika pārveidotajā guļamistabā, apvienojot to ar mājsaimnieces istabu. Pirmajā gadā – 13 vakarus pēc kārtas. Šo dzīvokli gāza riņķī! Rakstnieks tuvplānā! Viņos jau toreiz klausījās atvērtu muti. Tā tas bija divdesmit gadus. Līdz ar Noras Ikstenas un Paula Bankovska atnākšanu uz muzeju, 1995. gadā lasījumi izgāja arī pilsētā.»
*
