Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Drīz savas durvis skatītājiem vērs stilīgi atjaunotā Jaunā Rīgas teātra ēka. Tikai leģendārais Smiļģa portrets, kas gadiem rotājis tās sienu, neatgriezīsies…
Arhitektes Zaigas Gailes veidotajā projekta vizualizācijā bija paredzēts arī leģendārais Eduarda Smiļģa portrets uz ēkas sienas. Taču JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis nolēmis, ka pēc vērienīgajiem remontdarbiem slavenā režisora bildi uz atjaunotās mājas sienas vairs neliks. Tam esot morāli apsvērumi.
Hermanis pauž, ka slavenajam režisoram un kādreizējam Dailes teātra vadītājam pagātnē ir nepiedodami grēki. Viņš tomēr bijis
«Staļina prēmijas laureāts un centīgs kolaborants»,
tāpēc mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā šādas personas foto uz JRT sienas neesot pieņemams.
«Putina Krievija radījusi kontekstu, kurā tas viss tagad izskatās savādāk. Jo toreiz, Jeļcina laikos, tādu apdraudējumu nebija un Smiļģa seju uzlikām uz mājas sienas, jo viena konkrēta zviedru banka taisījās mūs no turienes izēst un pārņemt mūsu teātra ēku. Uzlikām to kā «aizsardzību», – lūk, šis ir kultūrvēsturisks objekts,» sociālajos tīklos atklājis Hermanis. Viņš norāda – ja jau mēs neļaujam Latvijā iebraukt Krievijas māksliniekiem, kas atbalsta Putinu, tad kādēļ gan akceptējam Smuļģi, kurš savulaiik rīkojies tāpat.
Teātra kritiķe, raidījuma «Kultūrdeva» vadītāja Henrieta Verhoustinska Alvim pārmet nevēlēšanos par to duskutēt un pieņemt arī citu viedokli: «Smiļģis tomēr ir ne tikai Staļina prēmijas laureāts, viņa radošajai darbībai un izdarītajiem lēmumiem ir dažādi aspekti,» norāda TV personība.
Alvja pozīciju atbalsta Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze:
«Ja vajag atbalstu bildes neatjaunošanai, Lai droši zvana arī man.
Apriebusies tā mūžīgā ņemtne tikai ap literatūras koloborantiem tā, it kā viņi būtu vienīgie visā Latvijā. Ja paskatās plašo Staļina prēmijas laureātu listi, uz tiem dažiem mūsu dzejnieciņiem un rakstnieciņiem laureātiem ir taču vesela varza latviešu teātra un kino darbinieku, kuri, cita starpā, filmējās propagandas materiālos, aicinot uz vēlēšanām, pretīgi manifestējās avīzēs un žurnālos, iestudēja draņķīgas komunistiskas propagandas apdvestas izrādes, taisīja tādas pat filmas. (..) Summāri viņi iespējams saindēja smadzenes daudz plašākai auditorijai nekā dažs tolaik slavens dzejnieks, kura draņķīgo padomju dzeju naktī zem deķīša baterijas gaismā diezin vai kāds lasīja.» Līdzīgās domās ir aktieris Ivars Auziņš: « Precīzi. Kultūra un māksla atspoguļo sabiedrību, veido viedokļus un rada priekšstatus. Kolaborantiem nav šeit vietas.» Arī māksliniece Beatrise Gore norāda, ka būšot jau gana Latvijā ar Smiļģa muzeju.
Tomēr daudzi steidz arī atgādināt, ka Smiļģis bijis ģeniāls, un derētu tomēr draudzēties ar Smiļģa garu.
Savukārt dramaturģe Agnese Rutkēviča, piedaloties Alvja uzsāktajā diskusijā, nākusi klajā ar reālu ierosinājumu: «Izklausīsies nepopulāri, bet tur var būt šobrīd tikai Tavs portrets.»
