Aktrise Regīna Razuma: Man pieder mani pārdzīvojumi, mana pieredze

Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2011. gada 40. numurā.

Regīna bija mūsu Skārleta uz Maijas Tabakas gleznotajiem Vējiem līdzi sējumu vākiem. Filmas Ceplis, Akmeņainais ceļš un leģendārais aizliegtais Piejūras klimats, un noslēpumaini nevainojams skaistums Maijas Tabakas gleznās un žurnālos Rīgas Modes. Ir sievietes, kas kļūst par sava laika ikonām.

– Jums kā aktrisei visa dzīve bijusi tāda nejaušību virkne.

– Jā, un arī Jaunais Rīgas teātris nāca kā dāvana. Tas ieviesis pamatīgas korekcijas manā dzīvē. Visnotaļ labas.

Vienīgais, ko tiešām bērnībā esmu gribējusi, – dejot baletu. Pēc tam man otra liela vēlēšanās bija, lai es varu nofilmēties Ceplī Austras Zīles lomā līdz galam. Toreiz no kinospēlēšanas neko nesapratu, un režisors Rolands Kalniņš brīdināja: ja es netikšu galā, vienmēr var ielikt citu aktrisi. Tie nebija tukši draudi, tā notiek. Un es taču nemācēju spēlēt. Biju ļoti kautrīga, varēju kaut ko izteikt ar augumu, deju, kustību, bet tekstuāli izpausties man bija grūti.

Pirmais uzaicinājums filmēties kino bija Oļģerta Dunkera filmā Tauriņdeja, kad mani pamanīja deju ansamblī Daile. Tas pēc tam vainagojās ar uzaicinājumu Ceplī. Nākamā nozīmīgā tikšanās man bija ar Alvi Hermani, jo es jau pārāk nepretendēju uz teātra spēlēšanu. Man patika, es mācījos to darīt, bet biju gatava katru brīdi pamest.

– Kā režisors Alvis Hermanis jūs toreiz atrada?

– Mēs netīšām satikāmies privātā ballītē pie kopīgiem paziņām 1993. gadā, kad viņš bija atgriezies no Amerikas. Pavisam netīšām, neviens nevienu nebija meklējis.

Pie Alvja visu laiku ir tā, ka tev jāpiedāvā sava vieta noteiktajā izrādē. Ja tā der, tu tiec paņemts, ja ne – netiec. Kopenhāgena kaut kādā mērā ir tā izrāde, kuru gan pati neatradu, bet es šo projektu novedu līdz realizācijai.

– Jums tas noteikti tūkstošreiz jautāts, bet – vai ir vēl kāda loma, ko jūs vēlaties nospēlēt?

– Parasti sapņu lomas ir jaunībā. Pirms dažiem gadiem man bija tukšums, maz lomu, un Alvis teica: sameklē sev lomu! Es pārskatīju klasiku – krievu, amerikāņu. Un sapratu, ka mana vecuma sievietes vairs dramaturģijā netiek izmantotas, viņām lomu vairs nav. Tā nu tas ir. Visiem ir interesantas jaunas sievietes.

Vecāka gājuma sievietes vai nu ir pārāk viedas un gudras, lai par viņām kaut ko vēl sacerētu, vai tik stulbas, ka nav interesanti viņas rādīt uz skatuves.

– Bet kino – Helēna Mirrena, Merila Strīpa…

– Jā, kino un tagad. Bet paskatieties pirms gadiem desmit piecpadsmit – tad arī kino bija ļoti maz lomu vecāka gadagājuma aktrisēm! Vai arī bija lomas ļoti vecām. Tādas filmas un lomas kā Merilai Strīpai vai Šarlotei Remplingai parādījušās tikai pēdējā laikā. Un – ne pie mums.

– Ir kaut kas tāds, ko jūs dzīvē vēl citu esat gribējusi darīt?

– Jā, kādreiz domāju par medicīnu, pat gribēju mācīties māsu skolā. Bet tad draudzene beidza baletskolu, viņu nosūtīja uz ansambli Daile. Un viņa arī mani pierunāja.

– Un pēc tam kādā no tukšajiem periodiem?

– Tik gari un tukši man tie nav bijuši. Vienmēr, kad esmu nolēmusi kaut ko fundamentāli mainīt, man ir ticis piespēlēts kaut kas jauns un cits. Tā dīvaini un liktenīgi tas iznācis.

– Lomu Dailes teātra izrādē Sievietes, sievietes jums piedāvāja, kad jau domājāt pārcelties uz Igauniju…

– Jā. Un, kad otrreiz domāju par Igauniju, Alvis man piedāvāja lomu izrādē Marķīze de Sada. Nezinu, vai tas ir mans vājums vai spēks. Bet varbūt tas nav no manis atkarīgs?

– Vienā senā intervijā jūs esat teikusi: ja liktenis nepiespēlētu iespēju filmēties kino, no jums būtu iznākusi tipiska mietpilsone. Jūs joprojām tā domājat?

– Tas tā skarbi teikts. Iespējams, es būtu dzīvojusi tādā noslēgtā vidē bez lielas intereses par ārpasauli. Normāla, pilsoniska sieviete. Būtu adījusi, šuvusi – ar to nodarbojos jaunībā, kad pie mums neko nevarēja nopirkt, sevi un dēlu apadīju un apšuvu. Bet droši vien kā visnozīmīgāko no mākslas pasaules es uztvertu mūziku.

– Jūs grūti iedomāties caurām dienām virtuvītē ar cakotiem aizkariņiem. Drīzāk jūs šķietat tāda Anna Kareņina, kas iet līdz galam.

– Tas ļoti atkarīgs no dzīves partnera, ar kuru veidotos tālākā dzīve.

Līdz kādai robežai esmu loti pakļāvīga un pieņemu spēles noteikumus.

Es tos izmēģinu, bet, ja man tie nav piemēroti, nogriežu kā ar nazi un aizeju.

– Un arī tagad jums negribētos tādu rāmu dzīvi?

– Rāmu dzīvi laikam gan ne. Ja godīgi, pašreiz tas, ka man teātrī ir maz darba, mani drusciņ satrauc.

– Jūs pati nākat no lielas, stipras ģimenes. Bet jūsu trīs laulības tomēr neizdevās. Noteikti esat domājusi, kāpēc. Vai tie bija nepareizie vīrieši?

– Nē, katrs no šiem vīriešiem man kaut ko devis. Pirmais – dēlu, otrais – dēlam tēvu. Arī trešais ļoti daudz, viņš bija mūziķis, un mūzika ir augstākā no mākslām.

– Jūs dzīvē esat tikusi ļoti mīlēta?

– Nezinu. Tas jau nav svarīgi, svarīgāk, cik daudz es esmu mīlējusi. Domāju, ka esmu mīlējusi.

Manuprāt, vientulības izjūta ir tikai tāpēc, ka tu nespēj mīlēt otru.

Ja cilvēks gaida tikai mīlestības apliecinājumus no ārpuses, viņš izjūt vientulību. Tad ir pretenzijas pret citiem: nesaprotu, kā viņš var man paiet garām! Ja tu mīli, cilvēki pret tevi arī atveras.

– Kad jūs bijāt iemīlējusies, vai tas arī bija tik spēcīgi, ka varētu mesties zem vilciena?

– Mesties zem vilciena aiz mīlestības – nē. Aiz bēdām gan. Bet man ir bijis tā, ka esmu gatava atteikties no visa iepriekšējā. Un esmu tā aizgājusi, visu aiz sevis pametot.

– Vai tas ir stāsts par mīlestību un trešo vīru Igaunijā?

– Jā, tad biju gatava atteikties no visa. Bet tik brīnišķīgi jau arī tas nebija, ne jau tikai mīlestības dēļ. Tajā brīdī man šķita, ka tur varētu veidoties arī mana karjera. Tur man bija iespējas filmēties un strādāt.

– Bet arī tur aizvērāt aiz sevis durvis.

– Nē, tajā gadījumā tā nebiju es, kas aizvēra. Tā nevar būt, ka vienmēr tā esi tu, kura aiziet, kādreiz aiziet arī no tevis. Līdzsvaram jābūt. Tā ka esmu izbaudījusi gan to, gan to. Un tā ir mana bagātība – viss, ko esmu piedzīvojusi.

– Un no tā visa jūs neko nenožēlojat?

– Nē, laikam attiecību ziņā neko īpaši nenožēloju, jo tas bija patiesi un citādi nevarēja būt. Neesmu tik veikla un gudra, lai dzīvotu citādi. Es nenožēloju tāpēc, ka biju godīga pret sevi. Katrā ziņā tagad zinu, ka nevar nopelt un kritizēt citus, jo tu nekad līdz galam nevari zināt, kas šajā divu cilvēku ķīmijā un apstākļos ir noticis. Kad mēs kaut kam esam nobrieduši, liktenis to piespēlē.

– Bet, kad jūs precējāties pirmoreiz, vai jūs bijāt tam nobriedusi? Jūs bijāt pavisam jauna, tikai deviņpadsmit gadu.

– Laikam jau biju nobriedusi. Tajā laikā tā sapratu mīlestību. Un pirmie gadi mums bija ļoti skaisti, spoži, ar piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Vairākumu laika mēs bijām kopā. Bet, kad paliku stāvoklī un divdesmit divu gadu vecumā piedzima dēls, atklājās, ka otrs cilvēks mainīties nespēj. Tā jau bieži notiek – divi cilvēki sanāk kopā, kādu laiku dzīves līnijas iet paralēli un pēc tās aiziet katra uz savu pusi.

– Taču jūs aizgājāt tāpēc, ka jūsu Uldis dzēra?

– Jā, tas bija pamatiemesls.

– Laikā, kad jūs satikāties, viņš vēl nebija šķīries. Jūs noteikti sevi urdījāt vēl arī par to.

– Nē, neatceros, ka būtu sevi par to vainojusi.

Mana ģimene nebija saistīta ar mākslinieku vidi, un šī jaunā pasaule man šķita ļoti interesanta un vilinoša, radoša un spilgta. Pirmos gadus dejoju ansamblī Daile, mēs braukājām, tas bija brīnišķīgs laiks. Tad nofilmējos filmā Ceplis, un 1973. gadā janvārī piedzima Rems. Pēc tam tikai sākās visādas peripetijas. Remam bija seši gadi, kad aizgāju no viņa tēva.

Nākamā mana filma bija Rolanda Kalniņa Piejūras klimats, kuru nolika plauktā. Šīs filmas dēļ aizgāju no ansambļa, jo vadītājs Uldis Žagata man izteica ultimātu: nevar gan filmēties, gan dejot! Es savā lepnumā aizgāju projām, nemeklēju kompromisu. Filharmonijas direktors vēl teica: vai tiešām jūs nevarat kaut kā vienoties? Es teicu: nē! Un, ja es nebūtu to izdarījusi, tagad nebūtu šeit, man būtu cita dzīve.

– Laiks lietas saliek pa plauktiņiem. Vai tagad attiecības ar trim jūsu dzīves vīriešiem jau sakārtojušās tā, ka jūs varat sarunāties un satikties?

– Ar Rema tēvu mēs netiekamies un praktiski nesarunājamies. Kamēr bija dzīva mana mammīte, viņi dažkārt sazvanījās. Bet es izvairos. Ar otro vīru, Jāni Borgu, man ir draudzīgas attiecības, mēs palaikam satiekamies, apmaināmies ar informāciju. Rems arī ar viņu sazinās. 

Bet Svens man ir kā miris cilvēks. Kā es 1995. gadā no mūsu Tallinas dzīvokļa aizbraucu, tā neesmu viņu ne dzirdējusi, ne redzējusi. Mana draudzene, kurai ir miris vīrs, mani šajā ziņā saprot vislabāk. Kaut kur viņš dzīvo, bet man viņa vairs nav.

– Jūs esat stipra. Kā pēdējās durvis toreiz Igaunijā aizvērušās – tā viss. Daudzas neizturētu – piezvanītu, aizrakstītu.

– Tas nebija viegli, tas bija ļoti smagi. Bet es taču pazīstu šo cilvēku – viņš nemēdz savas domas mainīt.

Nav vērts gaidīt, vilkt garumā, uz kaut ko cerēt.

Jā, man nebija pilnīgi nekādu cerību, ka varētu kas mainīties. Mūsu šķiršanās nebija ilga – divreiz pa trim dienām. Man Tallinā vēl bija palikuši darbi, jāpabeidz viena īsfilma, tāpēc vēlreiz bija jāaizbrauc uz turieni. Tas bija smagi, bet pēc tam viss. Paņēmu savu čemodānu, iesēdos taksī un aizbraucu. Protams, bija ļoti grūti. Man palīdzēja māsas sunītis, taksītis Maksītis. Māsa brauca uz ilgāku laiku uz ārzemēm, es viņas sunīti paņēmu pie sevis, un mēs daudz staigājām. Staigāšana tādos brīžos ir ļoti laba terapija.

Cilvēks jau var pārdzīvot daudz vairāk, nekā viņš iedomājas. Kā zināms, laiks visu dziedē. Pēc tam paliek pieredze, un tas ir vienīgais, kas paliek tev. Viss cits ir gaistošs. Man pieder mani pārdzīvojumi, mana pieredze.

– Jūs esat nākusi pasaulē ar izcilu komplektu – labi gēni un inteliģenta dzimta. Vai esat jutusi, ka tā ir priekšrocība?

– Vecāki un vecvecāki ir mana aizmugure, mans balsts. Es viņus kaut kādā ziņā jūtu vienmēr un līdz šim brīdim mīlu bez gala. Ar tādu pateicības sajūtu. Protams, jaunībā bija tādi: jā, mani nelutināja, neiebāza purniņu tajā peļķītē, kur vajadzēja…

– Bet vai esat kādreiz jutusi skaudību par savu izskatu?

– Jā, bet intuitīvi izvairos no skaudīgiem cilvēkiem. Man arī nepatīk pārāk lieli komplimenti – no tiem arī vairos. Esmu ļoti paškritiska, manā ģimenē tas ir raksturīgi. Mammītes mamma bija tāda paskarba latviešu sieviete.

Droši vien tas ir arī manī – atturīgums, skarbums.

Tas nenozīmē, ka nav iekšā mīlestības – mīlestība ir aiz tā. Patiesa un liela. Bet pārsvarā cilvēkus vērtēju pozitīvi. Daudzas reizes esmu tikusi arī pievilta, bet labāk tā nekā izturēties ar aizdomām.

– Bija laiks, kad jūsu seja bija visur. Vai tas uzliek papildu nastu sabiedrībā?

– Droši vien. Zemapziņā ar to rēķinos – un reizēm tieši tāpēc kaut kur neaizeju. Eju tur, kur man ir pazīstami cilvēki un draugi. Ir bijis tā, ka kaut kur uzaicina, bet es tur jūtos kā baltais zvirbulis – uz tevi noskatās ar dīvainiem skatieniem, nesaprotu – noraidošiem vai aicinošiem. Es ne pārāk bieži eju uz vietām, kur mani aicina, – man arī nav laika, teātris paņem daudz.

– Ar ko jūs piepildāt savas dienas, kad nav izrāžu un mēģinājumu?

– Ar dzīvi. Ar domām, lasīšanu un fiziskām aktivitātēm. Ar draudzēšanos. Vasarās mana ideālā vieta ir lauki, manai māsai tagad pieder brīnišķīgas mājas laukos Baldones pusē. Mūsu ģimenei nav nekad bijušas lauku mājas. Mājas, kur mammīte dzīvoja, tika pārdotas jau piecdesmitajos gados. Bet mammīte tās ļoti mīlēja, un stāsti mums ir palikuši, tos mēs visas māsas zinām, un tamdēļ mums veidojās tāda idilliska bilde. Lai arī mums nav bijušas lauku mājas, attieksme pret zemi, laukiem un dabu mums ir smelta no tā, ko mammīte stāstījusi. Domāju, pie māsas tas tagad atdzimst. Tur ir stārķi, daudz visādu putnu, vecas ābeles. Tur ir skaisti. Vienīgi dīķī nav varžu – laikam tāpēc, ka ir stārķi.

– Kā jūs, visas septiņas māsas, turaties kopā?

– Mēs tiešām esam daudz. Vienai māsasmeitai bija kāzas, bijām gandrīz visas. Polijas māsasmeitai bija saderināšanās ar amerikāni, tur mēs bijām visas septiņas māsas.

– Ko jūs cita citai nozīmējat?

– Mums attiecības ir ļoti interesantas. Mēs pa grupām maināmies. Kādu laiku vairāk draudzējamies ar vienām, kādu laiku ar otrām. Vienu gadu bijām ļoti draudzīgas ar vecāko māsu, tad atkal citādi. Vecākajai māsai uzradās mazbērniņš, viņa bija aizņemtāka. Bet mēs labi satiekam, ļoti labi.

Nav tā, ka ik dienu sazvanāmies, taču vienmēr ir tā apziņa, ka viņas ir.

No vienas māsas var saņemt tādu palīdzību, no otras citādu… Tā ir liela bagātība. Mums, par laimi, nekas nav savā starpā jādala.

– Kā jūs veidojat attiecības ar dēlu? Viņš nekad nav pārmetis: mammu, tev darba dēļ neatlika laika man?

– Rems ir ļoti patstāvīgs jau no agras bērnības. Kādreiz man pat ir šķitis, ka viņš ir vecāks par mani. Mums bija periodi, kad mazāk komunicējām un bijām svešāki. Tagad mums ir tāds jauks periods. Viņš man nekad neko nav pārmetis. Man ir bijusi brīži, kad ļoti gribējās ar viņu izrunāties, varbūt lūgt piedošanu par kaut ko. Bet viņš nekad uz to nav parakstījies, un tagad es saprotu, ka tas nav vajadzīgs. Vajag vienkārši mīlēt cilvēku, un tad jau mīlestība nāk atpakaļ.

– Jums jau ir arī mazdēls.

– Jā, jauna paaudze, jauna domāšana. Viņš mācās 1. ģimnāzijā, viņam padodas matemātika un fizika un patīk datori. Viņam ļoti patika izrāde Kopenhāgena.

– Jūsu dēls ir Rems, mazdēlam Reinholdam otrs vārds ir Romuls… No kurienes tādi vārdi?

– Tas laikam tā R dēļ. Dēlam gribēju likt vārdu Teodors – kā manam vecamtēvam kordiriģentam Teodoram Kalniņam. Tagad šis vārds ir atdzimis, manai kolēģei Baibai Brokai dēls ir Teodors, un man tas ļoti, ļoti patīk. Tāpat kā atdzimis manas vecāsmātes vārds Hermīne, tagad tāds ielikts Baibas Sipenieces meitiņai. Bet vīram Teodors nepatika, viņš gribēja kaut ko īsu. Un tēvam tomēr ir noteicošā balss vārda došanā. Vārds jau skaists. Bet man nebija viegli to pieņemt, sākumā dēlu pat nespēju saukt par Remu, man viņš bija zaķītis un visādi citādi. Bet tad mēs bijām pie kādas ļoti jaukas vecāka gadagājuma bērnu dakteres, un viņa to vārdu pateica tik jauki, ka tajā brīdī es to iemīlēju un pieņēmu.

– Sievišķīgs jautājums: ko jūs darāt, lai joprojām tik labi izskatītos?

– Neko īpašu. Ēdu to, kas der manam organismam. Katrai sievietei manos gados jau jāsaprot, kas viņai der. Ir ļoti svarīgi, ko tu liec savā ķermenī, ko tur smērē tam virsū un kādas domas tev ir galvā. Izpēti sevi laika gaitā un piedomā par to.

Manuprāt, mūsdienās ļoti daudzas sievietes ir brīnišķīgā formā – ja rūpējas par sevi.

Ķermenis ir dvēseles mājas, un par mājām ir jārūpējas.

– Jums nav bail novecot?

– Es jau vecoju. Bailes ir iracionālas jūtas. Jābūt uz to gatavai, jādomā, kā tas būs. Kādreiz skatījos uz savas vecmāmiņas rokām, man ļoti patika dzīsliņas, kas viņai izspiežas plaukstas virspusē, un domāju – kaut man arī tādas būtu! Tagad man tādas ir. Pirms eju uz skatuves, paturu rokas augšā, lai rokas kļūst baltas un asinis atplūst atpakaļ. Kad nonāku no skatuves, man atkal rokas ir kā vecmāmiņai. Tāda ir dzīve. Bail man ir no slimībām. No vecuma nav. Lai neslimotu, ir jādomā gaišas domas – kā mēs visi zinām. Tikai grūti to izdarīt.

– Ir kas tāds, ko jūs pašlaik vēlaties?

– Tieši šajā mirklī? Būt pie jūras – tagad, kad ir tik liels vējš.