Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pretim savam sapnim
Sākumā bija piedāvājums piedalīties Krievijā vienā kino projektā, un tam man vajadzēja menedžeri, jo bez tā nekas nenotiek, ar tevi pa tiešo neviens nerunā. Ja ar aktieri runā pa tiešo, tad kaut kas nav kārtībā.
Man ar menedžeri ļoti paveicās – joprojām strādāju ar viņu kopā. Viņa kā māte rūpējas par mani, un tas ir ļoti daudz. Krievijā, kā jau lielā tirgū, var būt tā, ka tevi vienkārši apčakarē, liekot parakstīt dokumentus, ka tev var nebūt lomu gadiem vai tiec pie lomām tikai visādākos draņķa mazos projektos, kas nekādu lielo naudu nenes, tu vēl tiec izvazāts, pašam paliek par grūtu, tevi tādu neviens vairs negrib un beidzas viss ar depresiju.
Lai tiktu pie savas pirmās lomas – Dantesa filmā Duelis. Puškins–Ļermontovs (uz ekrāniem iznāca 2014. gadā) –, man bija jābrauc uz provēm Krievijā. Loma nebija liela, jo Puškins Dantesu nogalina sākumā, bet tā man bija svarīga, jo varēju filmēties, un Dantess kā tēls ir nozīmīgs.
Lai aizbrauktu uz provēm, par lidmašīnas biļeti vajadzēja samaksāt 400 latus. Man, 25 gadus jaunam māksliniekam, tādas naudas pat nebija, paldies tētim, kas izpalīdzēja.
Man bija sarunāta epizodiska loma seriālā, kurā fiksi varēšu ielēkt un tos 400 latus atpelnīt. Krievu valodā es vispār lasīt nemācēju, tekstu biju iemācījies no galvas. Ielidoju agri no rīta, tāds sagurums, tekstu atcerēties nespēju. Pusstundu mēģinājām, es jau biju pārsvīdis, noguris, bet, paldies Dievam, nofilmēja. Un arī savu pirmo lomu kino dabūju. Menedžere priecājās: ja mēs tālāk ejam tādā vēsturiskā ceļā vai vismaz lielos kino projektos, mums vajag labu dosjē. Tu būsi kino vismaz nospēlējis nozīmīgu tēlu. Latvijā man bija tikai loma filmā Vienīgā fotogrāfija, un manam CV tas neko nedeva.
Nākamais lielākais projekts bija Katrīna Lielā (2015), kur mani diezgan konkrēti izvēlējās Polijas karaļa lomai. Bet, lai būtu starp pretendentiem, vajadzēja par sevi sagatavot piecu minūšu garu treileri. Un šādām lielām lomām tevi jau aicina un apmaksā biļetes, lai vari ierasties uz kastingu. Tad tu aizlido, aizej uz kastingu, un tajā pašā vakarā jau lido mājās. Lomu dabūju, dzirdēju, ka to gribēja arī slavens aktieris no Polijas, pavisam bijām seši pretendenti. Skaidrs, ka daudzi grib nokļūt tādos kinoprojektos, ko katru gadu rāda televīzija.
Man bija jāspēlē kopā ar Jūliju Sņigiru, Pāvelu Derevjanko… Man paveicās – es neatpazinu nevienu, jo esmu audzis ar Eiropas un Amerikas kino, un no Krievijas filmām zināju tikai klasiku. Līdz ar to nebija sajūtas, ka viņi tiešām ir zvaigznes, bet es neesmu nekas. Kadrā jau mēs esam vienlīdzīgi – esam komanda, un mums jābūt vienā līmenī.
Pa vidu vēl biju aizbraucis uz citu kastingu, un, loģiski, to lomu es nedabūju. Iepriekš man bija iedota viena lapa teksta, kuru iemācījos, taču tur saka – varbūt pamēģini šo lomu – un iedod citu tekstu. Bet man tie burti kā hieroglifi – es pat izlasīt nemāku…
Seriālā Katrīna Lielā man bija ļoti daudz teksta, turklāt – sarežģīts vēsturisks, politisks pārspriedumu teksts. Vecāki palīdzēja atrast krievu valodas privātskolotāju – visus tekstus joprojām eju gatavot pie viņas.
Mums ir izveidojusies sava taktika – es tekstus pārrakstu uz lapas latviešu burtiem un tajās vietās, kur uzsvars, krāsoju sarkanu svītriņu. Lai ir žarā, nevis žāra. Pa šiem gadiem esmu iemācījies jau pats izlasīt, bet ir vārdi, par kuriem neesmu pārliecināts. Ļoti bieži atsūta tekstu vakarā un jau rīt jāieraksta video, tādos gadījumos esam ar skolotāju iemanījušies, kā stundas laikā varu apgūt trīs četru lappušu tekstu.
Mājās sanāk ieguldīt lielu darbu, jo, aizbraucot filmēties, es jau zinu visu scenāriju no galvas. No vienas puses, tas ir pat labi, bet, no otras, – filmēšanās laikā teksti vienmēr var mainīties. Tas uzreiz izsit pāris sviedru lāses, gals ir klāt, bet nu jau lēnām sāku adaptēties.
Pēc Katrīnas Lielās sekoja zvans no Ukrainas – mani bija pamanījuši. Viņi veidoja četru sēriju filmu par Černobiļu Melnais zieds, kur mani izvēlējās galvenajai lomai – spēlēju kopā ar Ivannu Sahko, ukraiņu izcelsmes aktrisi, kura jau no 16 gadu vecuma spēlē Holivudā… Filma 2016. gadā ieguva titulu kā labākā Ukrainas TV filma. Un tieši tāpat kā Katrīnu Lielo, arī šo filmu katru gadu, pieminot Černobiļas katastrofu, rāda Ukrainas televīzijā. Savukārt pēc šīs filmas Ukrainā man piedāvāja vēl divas galvenās lomas – vienā filmā spēlēju biznesmeni no Latvijas, otrajā biju sliktais vācu zaldāts.
No vāciešiem visu laiku biju izvairījies, lai neveidotos štamps, bet tā loma likās diezgan okey, un lomu daudzveidībai nebija ne vainas.
Kad Černobiļas filmai iznāca 1. sērija, tajā dienā to noskatījās pieci miljoni skatītāju. Zinu, kas Ukrainā ir mana auditorija. Reiz aizgāju uz pārtikas veikaliņu, tur tantes runā kaut ko un man beidzot prasa: «Jūs esat aktieris?» Jā. Nākamajā dienā aizeju un man prasa: «Vai jūs gadījumā Snaiperī nefilmējāties?» Filmējos. Tad atskan pa visu veikaliņu: «Ļuba, es taču tev teicu – tas ir viņš! Konvojā arī, ja? Un par Černobiļu arī? Nu ko es tev teicu!» Tas, protams, bija patīkami, ka viņas varēja nosaukt visu manu filmogrāfiju Ukrainā.
Tagad Krievijā nofilmējos Armanda Hammera lomā, spēlēju kopā ar Sergeju Bezrukovu, filmai jāiznāk gada beigās vai nākamā gada sākumā, pats to ļoti gaidu. Mans jaunākais darbs ir Latvijas–Ukrainas kopražojuma seriālā Markuss.
Bet tas nenozīmē, ka varu sēdēt uz lauriem un domāt – o, tagad bija viens projekts, uzreiz būs miljons piedāvājumu! Tas tā var būt un var nebūt. Tev visu laiku sevi jāpierāda, jāpilnveido. Katrs gads jāsāk no jauna – jādomā, kā es sevi parādīšu. Protams, tas, ko esi izdarījis, palīdz, bet – par katru lomu tāpat ir jācīnās.
Intervijas turpinājums:
