Negribēju ciest un kalpot
Pēc akadēmijas sāku strādāt Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī – dejoju, dziedāju, uz skatuves darīju no A līdz Z. Tad nāca Teātra observatorija, kas bija ļoti laba skola… Bet tas laiks beidzās, un es atkal nokļuvu Krievu teātrī. Taču visu mūžu gribēju spēlēt kino. Tagad dzirdu, ka arvien vairāk latviešu aktieru grib iet prom no teātra, jo mūsdienās, kad tirgus ir atvērts un ir tik daudz iespēju, viņi sapratuši, ka grib ko vairāk izdarīt, nekā kalpot teātrim. Manuprāt, tie laiki beigušies, kad jākalpo un jācieš.
Kaut kā tajā mākslā vajag arī pozitīvas nianses ielikt.
Es arī esmu piedzīvojis tādu skaistu terorismu no režisoriem, ka nekur nedrīksti iziet no teātra – dzīvo melnā telpā un satiec tikai vienus un tos pašus cilvēkus. Un tad nav jēgas arī tam, cik nopelni, jo tev nav laika to naudu tērēt. Un vēl tas uzskats, ka aktierim vienmēr ir jābūt mazliet badā… Tas dažām lomām palīdz, bet ne jau ikdienā. Aktieris jau arī ir cilvēks. Auru, ko viņš sakrāj ap sevi, viņš atdod arī skatītājam. Ja sakrāj tikai sāpes un ciešanas, tad vai nu tu beigās nobeidz skatītāju, vai arī aizej postā pats.
Tāpat es labprāt redzētu vienā izrādē spēlējam gan Nacionālā teātra, gan Dailes teātra aktierus, bet sajūta ir, ka visi teātri tur tos savus štata darbiniekus un nekur nelaiž prom. Bet, ja viņiem ļautu pamaisīties citur, tas noteikti būtu interesantāk un izdevīgāk. Tā jau notiek Igaunijā. Tad arī aktieri varētu brīvāk justies.
Protams, štata aktierim ir stabilitāte, bet, kamēr tu vari riskēt, kamēr tev nav ģimene, nu riskē!
Protams, var būt viens mēnesis, kad tev nav nekādu lomu. Varbūt nav pat divus un arī trīs mēnešus. Bet varbūt nofilmējies vienā filmā un tev trīs gadus nav vajadzīgi nekādi paralēlie ienākumi. Tu vari darīt to, ko gribi, – komponēt dziesmas, veidot savus projektus: darīt kaut ko dvēselei. Man laikam negribējās sēdēt teātrī un gaidīt, lai 50 gadu vecumā man uz skatuves iznes vainagu un neviens pat neatceras, ko esmu teātrī nospēlējis.
Intervijas turpinājums: