Man tā patika komiskais žanrs!
Man būtu gribējies, lai, mācoties aktieros, lielāks akcents būtu uz katra individualitāti. Ja tev kaut kas sanāk, vajag pilnveidot to, bet notiek tieši pretēji –- spiež uz to, lai tu varētu izdarīt pilnīgi visu. Bet – būsim godīgi – ne visi var būt universāli un ne visiem to vajag.
Protams, labs aktieris ir tāds, kurš var likt skatītājam smieties un beigās arī raudāt, bet, ja cilvēkam ir kāda stiprā puse, tad es uzskatu, ka vajag paspilgtināt tieši to.
No mums taisa universālos zaldātus, kas pasaules tirgum nav vajadzīgi. Un tad beigās staigā nelaimīgi aktieri pa pasauli un meklē darbu reklāmas un pasākumu aģentūrās, kuras tāpat jau ir pārpildītas. Tāpēc man šķiet, ka tas nav pareizi.
Ne velti Mūzikas akadēmijā ir džeza nodaļa, klasiskā nodaļa utt. Tur jau to ir sapratuši – ja ir džeza mākslinieks, protams, viņam ir jāapgūst arī klasiskās mūzikas pamati, bet viņam nav četrus gadus jāmoka klasika, liec viņam jau ātrāk darboties ar to, ko vajag. Citādi sanāks kā manam brālim, kurš, visu mūžu gribēdams spēlēt bungas, mūzikas skolā aizgāja uz sitamo instrumentu klasi, bet tā arī viņam bungas nevienu reizi neiedeva, jo tās bija vienīgās skolā, un atļāva spēlēt tikai tiem, kas māk. Tā nu viņš tos piecus gadus ksilofonu nospēlēja. Un tas bija instruments, kuru viņš tiešām negribēja spēlēt! Nu, skaidrs, ka tur nekāda kaifa nav.
Aizbraukt uz nometni un teikt – klausieties, dāmas, es jums uzspēlēšu vienu gabalu uz ksilofona?!
Skaidrs, ka visi sēdēja istabā pie ģitāristiem un viņš viens pats varēja ļurināt. Tāpat kā es savu bandžo, kas man šķita ļoti dīvains instruments, lai gan tāpat dzīvē noderēja. Tāpēc neuzskatu, ka vajag universālos kareivjus – tad tu beigās neesi ne īsti kino, ne īsti dramatiskais aktieris. Vienmēr muļļājies pa vidu.
Tie talantīgākie, kuriem kaut kādā veidā paspīd nokļūt pie labāka režisora un kuri var ieguldīt savu darbu tiešām labās lomās, tie tad, paldies Dievam, kaut ko arī dara. Katru gadu Latvijā saražo 20–30 aktierus – nu un? Tas man šķiet negodīgi pret tiem cilvēkiem, kas tur iestājas. Tu viņiem kaut ko apsoli, bet tajā pašā laikā jau skaidri pašā sākumā zini, ka tur nekā nebūs.
Mans kurss netika piesaistīts nevienam teātrim, bijām brīvie mākslinieki, un, kur liktenis ielika, tur arī bijām.
Es no sākta gala esmu gribējis izkopt komisko žanru. Komēdija ir ļoti gudrs, inteliģents, smalks, līdzjūtīgs, asprātīgs žanrs, kuru nav nemaz tik viegli spēlēt, lai nebūtu banāls.
Patiesībā tā sajūta bija – tu gribi krāsot spilgtām krāsām, bet viss kaut kā atduras pret padomju laiku mākslu, kurā ir konkrētas līnijas un krāsas. Varbūt vēl kādreiz… Un tas nav pat aizvainojums. Jo tikpat žēl, ka nebija iespēju mācīties kino un visu nācās pašam darīt no nulles.
Intervijas turpinājums: