Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Uz skatuves – no četru gadu vecuma
«Teātris – ja vien tā var teikt – bija mans pats pirmais pulciņš. Jau četru gadu vecumā kāpu uz skatuves, lai spēlētu Velnu izrādē, kuru iestudēja mana mamma. Viņa Talsos vadīja Bērnu un jauniešu centru, un pēc tam, jau gaidot mammu, man nācās iziet visus pulciņus pēc kārtas – no keramikas līdz pat skautiem. Skolas laikā paralēli bija arī sports un mūzikas skola, kas aizņēma lielāko daļu laika, – Talsu diksilendā Sprīdīši spēlēju bandžo un paralēli mācījos spēlēt klavieres.
Tās gan man apnika, jo patika džezs, bet uz klavierēm spēlēt džezu man neviens neļāva, tāpēc pārgāju uz saksofona klasi un to pabeidzu. Mazpilsētā neviens nesēdēja mājās, visi kaut ko darīja, tas bija veids, kā mēs satikāmies – ejot no pulciņa uz pulciņu.
Mums vecāki pat nopirka playstation, bet tas nebija aktuāli – kā bija brīvs laiks, tā skrējām lejā uz stadionu spēlēt futbolu… Tas laikam ir tāds mazpilsētas fenomens.
Citi lasa
Man ir arī traktorista tiesības, – tētis mums tāds tehnisks cilvēks, viņam ir zemnieku saimniecība. Esmu arī kartupeļus angārā pārlasījis, kas nav tas patīkamākais darbs, ko var darīt, – tie kartupeļi nekad nebeidzās, ar lielo piekabi visu laiku tika piebērti klāt. Un akmeņi no lauka ir lasīti… Bet lauku darbi aktieru profesijai netraucē, mums ļoti reti jāspēlē kāds poļu kņazs.
Ja atgriežamies pie teātra, jau 12 gadu vecumā ar Talsu teātra grupu piedalījos Pasaules teātra festivālā Lingenē, kur bijām vieni no laureātiem. Pēc tam sekoja teātra kursi Hannoverē, līdz ar to man likās pavisam normāls solis, ka būšu aktieris.
Devītajā klasē varēja kārtot iestājeksāmenus Rīgas Komercskolā, kas tolaik skaitījās ļoti prestiža, un man gribējās sevi pārbaudīt. Doma bija tāda – to, ko nezināšu, es līdz devītās klases valsts eksāmeniem pamācīšos. Jo iestājeksāmeni Komercskolā sākās jau pēdējā pusgada vidū. Tie notika piecās kārtās, un man tas bija izaicinājums. Es tos nokārtoju, un mani uzņēma, tad arī izlēmu, ka pēc devītās klases nākšu mācīties uz Rīgu. Jutos gana patstāvīgs.
Vēl būdams maziņš, LTV vadīju raidījumus Karūnas klase, Šurpu turpu, piedalījos dažādos konkursos, līdz ar to nepārtraukti braukāju uz Rīgu. Pie Arņa Miltiņa dziedāju bērnu popgrupā Tu un es, un tad katru sestdienu man nācās vienam pašam ar autobusu braukt uz Rīgu uz mēģinājumiem. Tie bija 90. gadi, kad tev varēja pienākt klāt uz ielas un aptīrīt. Bet es tur viens staigāju… Tāpēc savu pusdienas naudu drošības labad glabāju zem papēža zeķē – ja atņems botas, cerams, zeķes paliks kājās.
Bet ar tiem aktieriem gan sanāca negaidīts pavērsiens. Tie vēl bija laiki, kad aktierus uzņēma ik pēc trim vai četriem gadiem, tāpēc, vēl nepabeidzis vidusskolu, sapratu – es nevaru palaist garām uzņemšanu un gaidīt nākamo reizi, jo mani var paņemt armijā, un vēl nez kas var notikt… Stājos pēc 11. klases, un mani uzņēma. Bet tad, kā par nelaimi, pieņēma likumu, ka vidusskolas atestātā nedrīkst būt trīs nesekmīgas atzīmes, jo tad tu to neiegūsti. Uz vakarskolu iet negribēju,
Kultūras akadēmijā man bija jābūt un sesija jānokārto tāpat kā visiem citiem, tad nu es tā kā šahā vai politikā domāju, kurus divus mācību priekšmetus 12. klasē varu upurēt un neierasties uz stundām, zinot, ka par tiem saņemšu nesekmīgu atzīmi. Bet man tie vienalga būs jāiemācās tik labi, lai valsts eksāmenu nokārtotu sekmīgi. Upurēju algebru un ģeometriju – gada atzīme tajos bija vieninieks, bet valsts eksāmenus nokārtoju uz septiņi.
Man gan bija arī rezerves plāns – ja neiestātos aktieros, mācītos starptautiskās attiecības un kļūtu par vēstnieku.
Jo līdz tam daudz darbojos arī jaunatnes politikā – biju pirmais Rīgas skolēnu domes prezidents, piedalījos jauniešu Eiropas Parlamentā, biju viens no pirmajiem dalībniekiem, kas piedalījās Baltās grāmatas rakstīšanā par jaunatnes ES konstitūcijas tiesībām, kad Latvija vēl tikai gatavojās stāties ES. Biju arī nometnē Artek, kur pārstāvēju Latviju. Tas arī bija spilgts gads manā dzīvē. Līdz ar to man šķita, ka aktiera prasmes var izmantot arī diplomātijā.
Intervijas turpinājums:
