Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
PIETURZĪMES
- Latvijas 3×3 basketbola izlases spēlētājs.
- Profesionālajā 5×5 basketbolā bijis no 2004. līdz 2016. gadam.
- 2017. gada Eiropas čempions 3×3 basketbolā.
- 2020. gada Pasaules tūres čempions, divkārtējs pasaules vicečempions (2018. un 2019. gadā).
- IT speciālists.
- Dzimis 1986. gada 31. jūlijā.
- Sieva Indra, dēls Adrians (1 gads un 9 mēneši).
Kad 5. jūlijā tika atklāts, kuram sportistam piešķirts gods nest Latvijas karogu, skatoties prezentācijas klipu, šķita – Agnim Čavaram aizkustinājumā trīc ne tikai balss, bet arī ceļi. «Tas tiešām bija ļoti emocionāli. Tekstu biju jau laikus sagatavojis – Prezidenta kanceleja piedāvāja palīdzēt sacerēt runu, bet es atteicos, jo gribēju teikt pats, ko jūtu,» atklāj Agnis. «Protams, bija uztraukums, jo es jau pirms vairākiem gadiem aizgāju no profesionālā sporta un nekad nebūtu varējis iedomāties, ka man tiks tāds gods – būt par Latvijas delegācijas karognesēju olimpiskajās spēlēs. Bija ne tikai trīcoša balstiņa, tas bija vesels kamols kaklā. Neesam jau nekādi koka Pinokio, emocijas nāk ārā. Mēģināšu laboties, kad būs jānes karogs olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā,» viņš pasmaida.
3×3 basketbolam debijas olimpiāde
Agņa stāsts savā ziņā ir paradoksāls, jo, 2016. gadā noslēdzis profesionālo karjeru basketbolā, viņš pēc pieciem gadiem planētas prestižākajā sporta forumā – olimpiskajās spēlēs – atkal cīnīsies par medaļām basketbolā, tikai citā disciplīnā – 3×3 basketbolā.
3×3 basketbols ir jauns sporta veids, tas izaudzis no tā sauktā strītbola, kas milzu popularitāti visā pasaulē iemantoja pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē, ar laiku kļūdams arvien iecienītāks un profesionālāks. Vispirms – oficiāls statuss Starptautiskajā Basketbola federācijā (FIBA), un 2017. gadā 3×3 basketbols tika iekļauts arī olimpisko spēļu programmā.
Citi lasa
Starp citu, Latvijas 3×3 komandai ir iespēja kļūt par vēsturē pirmajiem olimpiskajiem čempioniem šajā sporta veidā, jo Tokijā notiek tā debijas olimpiāde.
Uz Viļņas tirgu pēc kedām
Bet sākās viss pagājušā gadsimta 90. gados, kad, izmēģinājis spēkus karatē un padziedājis korī, puika aizgāja uz basketbola treniņiem. «Vairāki draugi sāka spēlēt basketbolu, un es kopā ar viņiem – jaunākajā grupiņā pie trenera Andra Eglīša,» stāsta Agnis.
Un tā sākās ikdiena, ko līdz mielēm pazīst katra sportojoša bērna vecāki – treniņi, sacensības, turnīri, kas no vecākiem prasa ļoti daudz laika un pacietības.
Dzimtās Ķekavas līmeni pāraugot, bija jāsāk braukt uz treniņiem Rīgā: «Vecāki katru dienu pēc darba vadāja mani uz treniņiem un atpakaļ. Un tam bija liela nozīme, kāpēc es vispār paliku basketbolā,» tētim Jānim un mammai Andai ir pateicīgs tagadējais olimpietis.
Dēls – profesionāls basketbolists – tas nav nemaz tik vienkārši. «Protams, būtu vēl grūtāk, ja tas būtu hokejs, kur arī ekipējums jāpērk. Jauniešu basketbolā tikai jānomaina kedas ik pa diviem trim gadiem. Atceros, tās pat nesām pie kurpnieka labot, jo iespējas bija tādas, kādas bija. Pēc jaunām kedām braucām uz Viļņas tirgu. Tos laikus nevar salīdzināt ar šodienu,» saka Agnis.
Ģimene upurē daudz
Nu jau daudzus gadus Agnis ir kopā ar Indru. Abi ir klasesbiedri. «Indra ir gadu jaunāka par mani. Pēc 9. klases kā apmaiņas students saistībā ar basketbolu biju aizbraucis mācīties uz Vāciju. Tie bija pirmie soļi pusaudzim pieaugušo basketbolā, mācījos un spēlēju kopā ar vīriem. Taču jutu, ka neesmu izgājis visu apmācības kursu, kas paredzēts 10. klasei, un pats nolēmu palikt uz otru gadu. Tā nonācu vienā klasē ar Indru,» stāsta Agnis.
Sākumā gan nekādu simpātiju vienam pret otru neesot bijis. Atceroties skolas gadus, Agnis smejot teic – ar tādu čali, kāds viņš tad bijis, arī pats tagad negribētu draudzēties: «Nenoliegšu, tajā laikā biju diezgan riebīgs – vīzdegunīgs un augstprātīgs.
Satiekot sešpadsmitgadīgu sevi, es teiktu: nolaidies uz zemes, vecais, un strādā, domā ar galvu!
Indrai arī likās, ka es esmu tāds neforšs cilvēks, tomēr 11. klases beigās vienā tusiņā sagājām kopā, un tā tas viss lēnā garā sākās. Indra iepazina manu īsto būtību, un laikam viņai iepatikos.»
Tagad Agnis uzskata – viņš sievai ir parādā milzīgu pateicību: «Mani sportiskie mērķi un izredzes nolikuši otrajā plānā visu pārējo dzīvi. Bez Indras sapratnes un atbalsta nekas no mana olimpiskā sapņa nebūtu īstenojies. Ģimene upurē ļoti daudz! Es sievai vairākkārt esmu teicis – viņa būtu pelnījusi pieminekli. Indra ar visu tiek galā bez manis – māju apčubināt, visu uzturēt. Dēlam tikai gads un deviņi mēneši, arī rūpēties par viņu ir slodze. Mums gan ir paveicies, ka vectētiņi un vecmāmiņas ir turpat tuvumā – var Indrai iedot kādu atpūtas brīdi, es arī cenšos to darīt, kad esmu mājās. Mana prombūtne daudz ko atņem, un reizēm pārdzīvoju, ka neredzu, kā dēls aug. Viņa pirmos soļus gan redzēju un pirmos vārdus dzirdēju – par to esmu laimīgs. Emocionālā daļa vienmēr ir klupšanas akmens – kā ikvienam sportistam, kurš bieži nav mājās.»
Runājot par ikdienas dzīvi, Agnis ir principiāls – viņa izpratnē ir mājas darbi, kuri sievietēm nav jādara, un pie šā principa viņš turas. «Ir veču un ir sieviešu darbi. Es sievai palīdzu viņas darbos, bet ir lietas, ko nekad neļaušu darīt viņai. Piemēram, zāles pļaušana, mājas remontēšana, apkures lietas. Lai sievas ir skaistas un reizēm uztaisa ēst, bet veči lai rukā melnu muti un netīrām rokām!» viņš saka.
Tagad gan zāle mauriņā pie mājas būs saaugusi diezgan gara, jo pirms olimpiskajām spēlēm Agnis gandrīz nemaz nav bijis mājās – turnīrs Francijā, treniņnometne Spānijā, un tad jau ceļš uz Tokiju. «Ar kaimiņiem smejamies – ja redzat, ka ir gara zāle, tas nozīmē, ka es neesmu mājās,» viņš stāsta. «Taču karstumā izdedzis gan mauriņš nebūs – ir saslēgts viss laistīšanas ekipējums, sievai atliek tikai atgriezt krānu,» smejas Agnis.
Cipargalva ar programmēšanas zināšanām
Agnis ir ieguvis IT speciālista izglītību, bet nepavisam neatbilst stereotipiem par programmētājiem – viņi nereti tiek attēloti kā īpatnēji vienpatņi kapučjakā, ar zirgasti un ne pārāk labā fiziskā formā, ieurbušies datora ekrānā, kur skraida kodi un cipari.
«Tik labā fiziskā formā kā tagad neesmu bijis pat laikā, kad profesionāli spēlēju 5×5 basketbolu!» smejas Agnis.
«Jā, man ir attiecīgā izglītība, bet par programmētāju sevi īsti nevarētu uzskatīt. Pārstāvu business intelligence – strādāju gan ar cilvēkiem, gan ar datu apstrādi. Saucu sevi par cipargalvu ar programmēšanas zināšanām. Protams, ja padziļināti ar to nodarbotos, arī man varbūt izaugtu zirgaste un parādītos krunka uz pieres, bet to es laikam negribētu, jo esmu atradis sev citu nišu.»
Arī ceļš uz izglītību Agnim bijis ar piedzīvojumiem: «Laikā, kad spēlēju Zviedrijā, man kā zibens pa galvu iespēra doma – sevi ir jāattīsta. Man vienmēr patikušas tehnoloģijas, un nolēmu – vajag mācīties padziļināti. Tolaik Latvijā bija tikai pāris augstskolas, kas piedāvāja tālmācības kursus programmēšanā. Sāku mācīties Latvijas Biznesa koledžā. Tas bija liels izaicinājums, jo septiņus gadus nebiju mācījies – nevarēju apvienot mācības ar basketbolu.
Sāku no nulles. Un kad tev pirmajā kursā iedod augstāko matemātiku… Bet es pat īsti neatcerējos, kā kvadrātsakni izvilkt!
Tālmācībā tev atsūta uzdevumu, un tu pa lielam mācies no gūgles – cik pratu gūglei pajautāt, tik viņa varēja palīdzēt. Jā, tas bija tāds… interesants pavērsiens. Tad arī nācās pieslēgties mācībām uz pilnu slodzi. Tas bija sarežģīts dzīves posms, bet es to izturēju,» lepojas basketbolists.
Nedrīkstēju atklāt, ka būšu karognesējs
«Ja man būtu bubinoši priekšnieki un neatbalstoši kolēģi, diez vai varētu tā sportot. Tik pretimnākoši darba devēji ir retums! Pirms šā olimpiskā cikla, protams, visu izrunāju, un viņi bija saprotoši, teica: turam īkšķus, lai viss izdodas!» saka Agnis.
«Priekšniecība un kolēģi seko līdzi manām sporta gaitām. Kad kvalificējāmies olimpiskajām spēlēm, pirmajā darba dienā pēc atgriešanās saņēmu daudzus apsveikumus iekšējā sarakstē un e-pastā, arī lielajā firmas sapulcē tiku pieminēts. Taču man vajadzēja arī mānīties, jo nedrīkstēju atklāt, ka būšu karognesējs, – to kolēģi uzzināja līdz ar visiem. Tad gan man pārmeta: ko tu mūs kacini, kāpēc nepateici?! Bet man pat ģimenē neviens to nezināja – ne tēvs, ne māte –, tikai sieva!» smejas Agnis.
Kā podiņš ar vāciņu, kā rociņa ar cimdiņu
«Jau tad, kad pirmo reizi kvalificējāmies Eiropas čempionātam, sapratām – šis mums visiem var būt foršs pagrieziena punkts gan dzīvē, gan karjerā, un tad jau ar katru gadu arvien profesionālāk piegājām tai lietai,» par savu olimpisko ceļu stāsta Agnis. Komandā viņi ir četri pamatspēlētāji, kas pēdējo četru gadu laikā izmaluši turnīros visu pasauli un nopelnījuši savu Lielo Iespēju.
«Edgars Krūmiņš ir gadu vecāks par mani. Es viņu raksturotu kā labsirdīgu lācīti. Edgars ir mūsu komandas dvēsele. Ar viņu vienmēr ir jautri, patīkams cilvēks, bet var arī kādu skarbāku vārdu pateikt. Kārlis Pauls Lasmanis – mēs viņu saucam par Ancīti – ir jaunākais komandā. Ļoti centīgs, strādīgs, zinošs jaunietis, kurš tagad ir tajā dzīves posmā, kad taustās un domā, ko tālāk darīt. Uzklausa mūs un ir kā sūklītis, kas visu uzsūc.
Nauris Miezis – mans novadnieks, arī nāk no Ķekavas. Pazīstu viņu jau diezgan sen, mācījāmies vienā skolā. Viņam patīk pakacināt, izspēlēt jokus. Mēs visi šos četrus gadus esam kopā daudz braukuši uz sacensībām un ļoti sadraudzējušies – esam kā podiņš ar vāciņu, kā rociņa ar cimdiņu. Ja tā nebūtu, jau sen būtu cits citam apnikuši, izkāvušies un izplūkušies,» uzsver Agnis.
«Uz laukuma mums iesauku nav, vienkārši cits citam uzsaucam ē-ē-ē vai ū-ū-ū. Bet ārpus laukuma es esmu Fāteris, jo esmu tas, kas rūpējas par pārējiem un kārto lietas, lai viņiem mazāk par to jādomā un vairāk var fokusēties basketbolam. Man patīk visu kontrolēt un sekot līdzi, lai neviens neko neaizmirst, jo tagad katrs sīkums ir svarīgs. Kaut vai tie paši kovida testi – lai atbilstu visiem valstu protokoliem un prasībām! Bet es esmu kontrolēšanas frīks, man patīk pārzināt lietas, lai visu var sakārtot. Tad varu galvā salikt grafiku un ir vieglāk,» stāsta Agnis. «Nauris ir Miezis (viņš gan pats sevi dēvē par Arbūzu, bet mēs viņu tā nesaucam), Kārlis ir Ancītis, Edgars ir Uftis. Viņam šī iesauka ir kopš bērnības, un mēs to tradīciju turpinām, pārējās iesaukas radušās pēdējo četru gadu laikā.»
Pēc Tokijas - vēl smagi sacensību mēneši
Arī Agnis, tāpat kā daudzi citi profesionāli sportisti, grauj mītu par sportošanu kā brīnišķīgu pasaules apceļošanu: «Lai nesistu ārā korķus, mēs mēģinām sarīkot sev mazas ekskursijas un kaut ko apskatīt, citādi mēs patiešām redzam tikai laukumu, viesnīcu un lidostu,» viņš saka. «Lidošana ir ļoti nogurdinoša. Ir pat gadījies tā: aizlidojām uz Ķīnu, viena nakts un dažas stundas, lai aklimatizētos, nospēlējām, atbraucam uz Latviju, nomainām somas un uzreiz lidojam prom uz Meksiku. Laika joslas sanāk šķērsot tik bieži, ka beigās vairs nesaproti, kur esi. Tas ir baigais spiediens gan fiziski, gan emocionāli.»
Lai arī komandas puiši ir amatieri, viņi ir nonākuši Latvijas Olimpiskās vienības speciālistu nagos, kas uzmana katru viņu soli. «Ar mums strādā fizioterapeiti, treneris ir ļoti advancēts un zina, kad iedot brīvu dienu, kad – smagāku treniņu. Fiziskās sagatavotības treneris mēra tauku līmeni, lai kaut ko lieku neapēdam, seko līdzi kā laboratorijas trusīšiem. Bet tas viss mums ir ļoti palīdzējis,» stāsta Agnis.
Olimpiskās spēles, nenoliedzami, Agnim un viņa kolēģiem būs sezonas kulminācija, taču ar to nekas vēl nebeigsies – vēl priekšā gari un smagi sacensību mēneši Pasaules kausā. «Būs jāpabeidz sezona, jo tā ir tikai pusē. Sezona ir līdz decembrim, un tad gan es gribēšu kādu atvaļinājumu. Šis gads bijis emocionāli ļoti piesātināts un fiziski grūts, ir bijušas vairākas nometnes mēnesi prom no mājām – iepriekš ilgākā prombūtne bija nedēļa, pusotra. Grūti gan pašam, gan ģimenei. Protams, nevar čīkstēt, jo mums ir liels mērķis, bet atpūta būs nepieciešama,» nosaka Agnis.
Noskaņojušies uz visaugstākajiem rezultātiem
Čavars jaunākais tēta gaitām sekos līdzi TV ekrānā. «Adrians televizorā atpazīst tēti, sieva regulāri sūta video, kā dēls skatās spēli un fano – saka te-te un spiedz; mēs tās saucam par delfīnu skaņām,» smejas basketbolists. «Žēl, ka neredzēs mūsu spēles klātienē, kas būtu augstākais pagodinājums, bet, kad paaugsies, parādīšu ierakstus. Gan jau uzzinās, ko tēvs ir paveicis!
Ko gaidu no spēlēm? Olimpisko pieredzi, jo to, kā spēlē citi, nevarēsim redzēt un izbaudīt. Kovida dēļ nolikums ir citāds – 48 stundas pēc starta ir jādodas prom, jo nāk nākamie sportisti, un tu nevari palikt un skatīties citus sporta veidus. Tas varbūt atņems kādu kripatiņu olimpiskās sajūtas, bet mēs centīsimies izspiest maksimumu no tā, kas mums dots. Galvenais ir koncentrēties savam startam!» uzskata Agnis.
Latvijas 3×3 komanda ir noskaņojusies uz visaugstākajiem rezultātiem – galu galā Latvijas sportistiem jau ir zelta pieredze debijas olimpiādēs: Māris Štrombergs 2008. gadā Pekinā kļuva par vēsturē pirmo olimpisko čempionu BMX riteņbraukšanā. Kāpēc gan lai 3×3 basketbolisti neatkārtotu šo panākumu!? «Ja tev nav augstākie mērķi un redzējums, ka vari tos sasniegt, tad nemaz nav vērts sākt!» atvadoties uzsver Agnis Čavars.
