Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kādam Māris no Apšuciema vai meža Māris, bet citam automašīnu entuziasts vai labs kaimiņš – tik dažāds bija iepazītais Māris Kasparovičs. Savu dzīvi viņš dzīvoja ar gāzes pedāli grīdā un pasaules elpu pakausī. Viņa alkas pēc gara brīvības un drosme pieņemt radikālus lēmumus ir sekmējusi panākumus ne tikai karjerā, bet arī ceļā uz atgriešanos Latvijā.
Kasparoviču ģimenes stāsts sasaucas ar daudzu citu piedzīvoto Otrā pasaules kara pašā izskaņā. Vecāki bija rīdzenieki – mamma strādāja armijas apgādes veikalā par pārdevēju, bet tēvs Rīgas satiksme par bojājumu novērtētāju. Teju veiksmīgas sagadīšanās pēc ģimenei izdevās izmukt no karaspēka nagiem un nokļūt uz pēdējā armijas kuģa, kas atstāja Ventspils ostu un devās uz Vāciju, Lībeku. Bēgļu nometnē Māris dzīvoja piecus gadus, un piecpadsmit gadu vecumā kopā ar ģimeni pārcēlās uz ASV.
Sākumā Māri interesējusi ķīmija, tomēr vēlāk, mainot specialitāti, viņš studēja elektroniku. Darbā iekārtojies firmā, kurā ražoja medicīnas aprīkojumu. Vēlāk Māris izmēģināja spēkus militārajā nozarē – uzņēmumā, kurā ražoja kuģus, lidmašīnas un zemūdenes.
Citi lasa
ASV dzīvojošos latviešus novērtēja un uzskatīja par ļoti uzticamiem speciālistiem.
Kad darba intervijas laikā noskaidrojies, ka Māris ir latvietis, uzņēmuma īpašnieks atbildējis: «Pie mums jau strādā četri latviešu inženieri – kad varat sākt strādāt?»
Izbraucienos ar auto, Māris iepazinās ar latviešu meiteni Ingu. Kopā abi izveidoja ģimeni, kurā auga meita un dēls. Viņi apmetās nelielā pilsētiņā 60 kilometrus no Ņujorkas. Tur bijusi plaša latviešu kopiena, vīrieši strādāja vairākos darbos, lai izskolotu bērnus, bija arī sava baznīca un draudze.
Pretrunās, ieguvumos un zaudējumos atklājas Māra Kasparoviča vientuļnieka daba. 2003. gadā viņš sakrāmēja savu iedzīvi konteinerā un atgriezās Latvijā. Lēmums pārcelties radies projekta Sveiki, Latvija ietekmē, kad 90. gadu beigās Māris kopā ar citiem trimdiniekiem izbraukājis dzimteni, devies uz koncertiem un sarīkojumiem. Reiz pēc ciemošanās Latvijā radinieki atsūtīja ziņu par īpašumu Apšuciemā, kas izlikts pārdošanā. Apskatot piekrastes māju, Māris šajā vietā acumirklī iemīlējās un nolēma atgriezties Latvijā. Apšuciemā viņš spēja rast mieru, devās pastaigā gar jūras krastu, baudīja sarunas ar kaimiņiem un nodzīvoja līdz mūža beigām kopā ar savu sievu Ingu.
Māris Kasparovičs prata atrast un izbaudīt jaunas vietas, satikšanās, noskaņas. Tā bija viņa brīvība – būt neatkarīgam un piedzīvot visu ko sniedz dzīve. Tikšanās reizēs un sarunās ar draugiem, kuri atgriezušies Latvijā un dibinājuši savas stipendijas, Māris dzirdēja stāstus par Vītolu fondu un atbalstītajiem jauniešiem. Viņam šī doma patika.
Vēl pirms nāves, savā testamentā, Māris novēlēja Vītolu fondam daļu no dzīves laikā uzkrātā.
Pateicībā par dāsno devumu, Vītolu fondā ir dibināta Māra Kasparoviča piemiņas stipendija.
