Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
12
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
H&M Design Award ir viena no pasaulē prestižākajām modes industrijas balvām jauniem dizaineriem karjeras sākumposmā. Pēc studijām Antverpenē un prakses Ņujorkā Sabīne šobrīd atgriezusies mājās – Rīgā. Viņa savu nākotni saista ar Latviju – šeit varētu būt bāze viņas uzņēmumam, kura produkcija nonāks pie klientiem daudzviet pasaulē. Priekšā visgrūtākais posms – izdomāt, kā būt pasaules modes industrijas apritē, saglabājot mājas Latvijā.
Visur jābūt desmitniekiem
Mācoties Latvijas Mākslas akadēmijā Modes un mākslas nodaļā, 3. kursā aizbraucu Erasmus studentu apmaiņas programmā uz Breras Mākslas akadēmiju Milānā. Tur sapratu, ka ļoti vēlos vēl studēt ārzemēs, gribējās redzēt pasaules plašumu! Tā bija laba augstskola, bet Antverpenes Karaliskajai akadēmijai Beļģijā ir daudz lielāks vārds, un informācija par šo skolu man visu laiku kaut kur uzpeldēja.
Viens, otrs studiju biedrs stāstīja par to skolu brīnumu lietas. Likās – nē, nu nevar būt, ka tur ir tik forši!
Citi lasa
Ar kursabiedriem sākām braukt uz Antverpeni uz modes skatēm. Skatījāmies un domājām – nu kā viņi to visu var izdarīt?! Bija jāpaiet diviem gadiem, līdz varēju tur iestāties un sākt studēt.
Sanāca tā, ka studēju paralēli divās vietās – gan maģistrantūrā mūsu Mākslas akadēmijā, gan arī sāku studijas Antverpenē. Īsti normāli jau tas nebija, bet man teica – ja spēj un vari apvienot, dari tā. Man gadās, ka es dzīvē bieži daru lietas dubultā. Tā bija arī šoreiz. Gribēju būt Antverpenē, jo man bija mērķis saprast, kāpēc modes pasaulē tieši šī skola ir tik prestiža. Kas tur ir tāds – tik ļoti, ļoti…? Antverpenē bija jāstudē četri gadi – trīs gadi bakalaurs un viens gads maģistrantūra.
Katru gadu pasaulē skolas beidz ļoti daudz modes dizaineru, bet tas neattiecas uz Antverpeni. Tur no sešdesmit studentiem finišē četri līdz desmit. Mēs pabeidzām seši. Mācības ir ļoti individuālas, visos priekšmetos jābūt 10. Tu vari uztaisīt kolekciju, visu izdarīt, bet…
Tu netiec salīdzināts ar citiem, bet vērtē tieši tavu attīstību, tavu individuālo progresu. Ja pasniedzēji, mentori neredz progresu, studentu uzreiz atskaita.
Ja tev kaut kur ir 9, tu esi ārā. Diezgan drakoniski, bet ar laiku pierod. Man bija grūti pierast pie viņu mentalitātes, pasniedzēji teica, ka viņiem grūti pierast pie manējās (smejas). Viņi mani sauca par sensitive girl. Es esot ļoti jūtīga.
Vispār modes industrijā ir traki, ja esi pārāk jūtīgs, tur viss ir diezgan nežēlīgi. Ja kaut ko nevari, esi ārā. Tāpēc tā skola arī diezgan labi sagatavo realitātei – tev neviens neko nepalīdz, nesaka, kas jādara. Nekādu šujmašīnu uz vietas nav. Lai kaut ko dabūtu gatavu, pašam viss jāizdomā, jāatrod kontakti, kur un kas varētu palīdzēt. Visi strādā mājās un skolā ik pa laikam atrāda mentoram izdarīto. Kaut kā viss sastājās vietās, un es tāda jūtīga tiku līdz galam (smejas). Grūti jau pašam izanalizēt to savu veikumu.
Atpakaļ pie saknēm
Skolā pirmais kurss ir dažādu eksperimentu gads, otrs – vēstures, kad katram jārada precīza vēstures kostīma kopija – nu tā, ka vīle vīlē! Tas nozīmē lielu izpēti un daudz ļoti biezu grāmatu. Trešajā kursā veido etnisko tērpu. Ļoti gribēju taisīt Latvijas tautastērpu, bet toreiz nesaņēmos. Paņēmu pavisam kaut ko citu – afrikāņu engungun festivāla kostīmu – un tā uzzināju daudz jauna. Savukārt pēdējā studiju gadā maģistra darbs bija brīva izvēle. Tev beidzot ļauj izpausties un darīt to, ko vēlies. Uz to brīdi kursā bija palikuši vairs tikai daži izdzīvojušie.
Lai arī beigās jūties varošs uztaisīt jebko, lielākoties diplomdarba iedvesmai katrs izvēlas savu etnisko tērpu. Katrs tomēr rāda savu kultūru, jo tas jau arī ir tas unikālais, kas mūs atšķir citu no cita.
Mūsos ieliek daudz zināšanu, bet beigās tu atgriezies pie sevis. Kolekcijas iedvesmu guvu no atmiņām par bērnību šeit, Latvijā.
Kolekcijā bija adījumi, izšuvumi, latviskie ornamenti. Tradicionālajam piešķīru jaunu skatījumu. Kolekcija lielākoties tapa Latvijā. Daudz braukāju pa dažādām Latvijas pilsētām, pie dažādiem adītājiem, amatniekiem. Tas man bija tāds liels eksperiments.
Un balvu saņem… Sabīne
Šā diplomdarba kolekcija arī bija tā, ar ko uzvarēju H&M Design Award. Kad nosauca manu vārdu, bija neticama sajūta, mazliet sirreāla! Todien tur nebija nekādas lielas sagatavošanās: ātri jāizliek darbi, tad jāprezentē žūrijai. Es biju pirmā, pēc tam nepaliku klausīties pārējos, vienkārši aizgāju pastaigāties.
Atnācu atpakaļ, bija rezultātu paziņošana, un vienkārši nosauca manu vārdu.
Taču tur bija mediji, pēkšņi tāda uzmanība…
Antverpenes diploms un šī uzvara man paver durvis daudzviet pasaulē. Tāds arī bija apzinātais plāns – iegūt izglītību, izpratni. Antverpene pamatīgi attīstīja radošumu, spēju prezentēt savu ideju. Tomēr man ir tāda tendence, ka es visu laiku sevi kritizēju un man nekad nav gana labi. Arī tipiski latviski!
Ņujorka, Ņujorka
Pa vidu starp bakalauru un maģistru ieguvu stipendiju un iespēju gadu stažēties Ņujorkā. Antverpenes vārds daudz nozīmēja – abas vietas, kur pieteicos, uzreiz bija gatavas mani pieņemt. Iesākumā stažējos slaveno māsu Olsenu radītajā modes namā The Row. Man tur ļoti, ļoti patika, bet bija arī mazliet nerealitātes izjūta, viss likās nesasniedzams. Nesapratu, kā es kaut ko tādu kādreiz varētu izveidot?
Man bija jātiekas ar ražotājiem, jāizvēlas audumi, jāveic apģērbu stilistikas vēsturiskā izpēte, jātaisa izšuvumu sagataves – jāuzzīmē un jāsūta uz ražošanu, arī jāveido maketi, jāpiedalās fotosesijās.
Daudz ko nesapratu – viena vestīte maksā 73 000 dolāru, un to pārdod, pat pirms vēl esam to uztaisījuši…
Bieži klāt bija arī pašas māsas Olsenas. Noteikumi ļoti strikti – nebija ļauts tā vienkārši uzsākt ar viņām sarunu. Vispār tādā amerikāņu kompānijā bija ļoti interesanti strādāt, jo viņu mentalitāte mums ir kaut kas grūti saprotams.
Vēlējos vēl arī citu pieredzi, tāpēc pārgāju stažēties uz pilnīgi atšķirīgu vietu – mazu zīmolu Melitta Baumeister. Tur viss bija otrādi, jo Melita strādāja viena pati Hārlemā. Man nācās katru dienu braukāt no Bruklinas uz Hārlemu. Varēju vairāk izmantot savas zināšanas, bet tur viss bija citādi, vairs ne tik viegli. Tieši tur es ļoti daudz iemācījos! Dažreiz tās grūtības ir vajadzīgas.
Atpakaļ mājās
Tieši Ņujorkā sāku ilgoties pēc mājām. Man šausmīgi patika Ņujorkā, un es tur gribēšu būt vēl, bet man ļoti pietrūka Latvijas dabas. Dzīvojot Beļģijā, es to neizjutu, aviobiļetes lētas, varēja bieži būt mājās – padzīvot Āraišos vai pie saviem vecākiem Rīgā un restartēties, bet Amerikā tas nebija variants! Tā nu šobrīd esmu laimīga būt šeit.
Patiesībā jau doma par Latviju bija vienmēr, nekad nav bijis citādi!
Antverpene bija tikai tādēļ, lai iegūtu izglītību un izprastu, kāpēc tur modes industrijā notiek kaut kas vairāk, bet vienmēr bija doma, ka būšu atpakaļ. Tas gan neizslēdz, ka pēc laika kādu brīdi atkal pabūšu prom, jo pieredzi vajag vēl un vēl.
Šobrīd manis lielākoties Latvijā radīto apģērbu pasūta klienti no Tokijas. Viņus ļoti interesē rokdarbi, adījumi un apavi. Sevišķi viņiem patīk arī mans lielo kurpju modelis. Es tās saucu par father shoes jeb tēva kurpēm – maziņa es šļūkāju tēta lielajās kurpēs un, iedvesmojoties no šīm atmiņām, uztaisīju tās lielās kurpes. Tur ir kurpe kurpē – lielajā iekšā ir mazāka kurpe.
Martā braukšu uz Parīzes Modes nedēļu, kur tiks prezentēta mana jaunā rudens-ziemas kolekcija. Pagaidām par nākotnes plāniem daudz negribu teikt. Varbūt tikai to, ka man vēl priekšā ievērojams skaits grūtu izvēļu un lēmumu. Es domāju savu nākotni saistīt ar Latviju, taču man vēl nav skaidrs, kādā tieši formā. Esmu uzņēmusi virzienu un ieguvusi lieliskus sadarbības partnerus no Beļģijas un Francijas, taču, cik ilgi mēs spēsim strādāt attālināti, nav zināms. To rādīs laiks.
Manas mājas ir Latvija. Vieta, kur esi izaudzis, tas ir kaut kas tāds ļoti netverams – tā smarža, vieta, vecmāmiņas mīļums, kad vari vienkārši pasēdēt dārzā, minūti padomāt, un domas jau sakārtojas…
Man ir ambīcijas un mērķi, bet vēl tik daudz jāstrādā pie to realizācijas!
- Kas jādara, lai iestātos Antverpenes Karaliskajā mākslas augstskolā?
Jāreģistrē dalība iestājeksāmenos un tad jādodas uz Antverpeni, kur trīs dienas notiek pārbaudes zīmēšanā, kā arī intervija. Tad, ja paveicas, tiek nosaukts tavs vārds. Tā arī notika. Jau pēc divām nedēļām bija jāpārvācas un jāuzsāk mācības. Nekas pārdabisks, pasniedzēji tikai vēlas iepazīties un saprast, ar ko viņiem būs darīšana!
Studijas tur ir tikai par maksu. Pilna gada maksa eiropiešiem ir 1400 eiro. Taču patiesās izmaksas ir daudz lielākas – klāt jārēķina uzturēšanās un kolekciju izveidošanas izmaksas.
- Kas ir H&M Design Award?
Balvas pasniegšana tika aizsākta 2012. gadā, lai atbalstītu jaunos modes dizaina talantus no visas pasaules. Konkursā startē studenti no 17 valstu 42 mākslas augstskolām.
