Mārtiņa pienākumos ietilpstot gan Covid-19 pacientu barošana un mazgāšana, gan mirušo sagatavošana vešanai uz morgu. «Nomirt ir skaisti sirmā vecumā, bet no kovida nāve ir šaušalīga,» atzīst viņš. Pa šīm nedēļām viņš to pieredzējis vairākkārt.
«Lai gan Talsos ir samērā maza Covid-19 nodaļa – tikai desmit gultas, un divas no tām ir intensīvajā terapijā, esmu piedzīvojis daudzas nāves…
Trakākais tajā visā ir tas, ka vēl pusdienās es pacientu baroju, mēs dzinām jokus par dzīvi, bet jau pēc pāris stundām viņš aiziet.
Šādi brīži liek apjaust dzīvības vērtību un tās trauslumu. Covid-19 ir ļoti mānīgs. Tas rada tik daudz bezjēdzīgu nāvju, atstāj tik daudz sagrautu sapņu,» atzīst Mārtiņš.
«Ir cilvēki, kas apzinās, ka mirst,» neslēpj Mārtiņš. «Slimībai progresējot, nereti pacienti emocionāli padodas.» Pierast pie tā, ka cilvēki aiziet, nav iespējams. «Īpaši tādēļ, ka daudzus, kuri šeit miruši, ikdienā esmu sastapis Talsos. Šī pilsēta nav tik liela, lai cits citu nemaz nepazītu. Personīgi man psiholoģiski visgrūtākie ir tie brīži, kad redzu, ka aiziet tieši talsinieki,» vaļsirdīgs ir Mārtiņš.
Vairāk lasi jaunākajā Privātās Dzīves numurā!