Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
«Mans bērns ir inficēts!»
Šis ir personisks ar kovid slima zēna mammas stāsts, un tas parāda situāciju nelielā Latvijas pilsētā, kurā pašlaik kovid gadījumu tiešām daudz. Stāstītāja lūdza savu vārdu neatklāt, jo cilvēku reakcija var būt dažāda.
«Ar Covid-19 inficēts ir mans mazais bērns, un pašlaik mēs visa ģimene sēžam mājās, jo esam kontaktpersonas. Mums Kuldīgā inficēto ir ļoti daudz. Esmu skolotāja, un skolā inficējās kāds kolēģis, līdz ar to izolācijā kā kontaktpersonas nonāca arī mana lielā bērna un mana audzināmā klase. Nākamajā rītā saņēmu ziņu, ka inficēti arī bērnudārza darbinieki, tāpēc jaunākā bērna grupiņa dodas karantīnā. Tajā vakarā analīzes nodevām es, vīrs un abi bērni. Mums trim bija negatīvas atbildes, mazā bērna atbilde pienāca otrā rītā. Devos uz darbu, jo nebija iemesla neiet, un man bija jāvada stunda zoomā skolēniem. Skolā iegāju ar masku, pa ceļam paņēmu arī sejas vairogu. Un tad atnāca e–pasts ar analīžu atbildi. Atvēru, un tur tas bija – pozitīvs! Man ir stipri nervi, bet šoreiz uznāca viegla histērija. Abi ar vīru katrs savā darbā savācām mantas un braucām mājās.»
Tie, kas neievēro neko
«Mani uztrauc, ka sabiedrība sadalījusies divās daļās, un vieni otrus uzskata par muļķiem. Manu paziņu lokā sajūta ir tāda, ka vairāk bail nevis pateikt, ka tu vai bērns esat inficēti, bet ka tu vispār tici šai slimībai. Sociālajos tīklos, lasot komentārus, ir tik maz atbildīgu cilvēku ierakstu! Pārsvarā ir neticīgie, kam pilna galva sazvērestību teoriju. Tos, kuri uzmanās, viņi uzskata par muļķiem. Un mani ļoti baida tas, ka cilvēki, kuri izturas atbildīgi, mirs to dēļ, kuri pat nedomā ievērot drošības noteikumus.
Savā darbavietā neesmu satikusi nevienu kolēģi, kurš būtu kovidneticīgais. Taču iepriekš strādāju citā skolā, pašlaik tā Covid-19 gadījumu dēļ ir slēgta, un zinu, ka tur tikai daži šo vīrusu uztver nopietni. Visi skolas darbinieki atzīti par kontaktpersonām, bet liela daļa turpina staigāt savās gaitās, neievēro ierobežojumus, pat gatavi sūdzēt tiesā, jo tāpēc netiekot uz kādiem semināriem.
Mazā bērna grupiņā, kuru aizsūtīja karantīnā, tikai puse vecāku izvēlējās saviem bērniem veikt testu.
Cik zinu, 11 bērniem tas bija pozitīvs, un šie vecāki ievēro karantīnu kā kontaktpersonas. Pārējiem testu neveica, un daudzi vecāki turpina savu ierasto dzīvi.
Tiesa, ir arī cilvēki, kas – gluži otrādi – ļoti uzmana pārējos! Vīra draugs mums ved pārtiku, un vienreiz mans vīrs maskā, ievērojot distanci, izgāja pagalmā ar viņu parunāties. Pēc pāris stundām caur paziņām atnāca ziņa, ka vīrs redzēts sētā, kur runājies ar cilvēkiem. Pilsēta ir maza, mēs cits citu varam izskaitļot ļoti ātri. Arī tad, kad parādījās ziņa par cilvēku, kurš slimnīcā apzināti noslēpis, ka ir inficēts, viņu acumirklī izskaitļoja!» stāsta mamma no Kuldīgas.
Varbūt visi esam inficēti!
Šajā kuldīdznieku ģimenē nekas vēl nav beidzies: «Man ir aizdomas, ka inficēti esam arī mēs, pārējie trīs, tāpēc pēc brīvdienām dosimies veikt testu. Sāp vēders. Kad pirms pāris dienām mums zvanīja no Veselības inspekcijas, tad teica, ka daudziem inficētajiem ir tieši tādas pazīmes.
Jaunākajam bērnam vēdersāpes bija jau nedēļu pirms testa, ne visu laiku, bet pa brīdim. Bija arī sāpīgs kakls un neliels klepus, vienu nakti bija neliela temperatūra, un nākamajā dienā pārgāja. Tagad saprotu, ka arī vēdersāpes var būt saistītas ar kovidu, agrāk nekad nebūtu iedomājusies to sasaistīt. Un manam inficētajam bērnam taču ir tikai seši gadi – kā es varu izvairīties no kontakta ar viņu? Viņš nāk pie manis gulēt blakus, kad viņam kaut kas sāp, nāk sabučoties, spēlējas kopā ar brāli. Tagad gaidu, kad varēsim nodot atkārtotu testu un uzzināt atbildes.»
Raganu medības?
Ir arī citi stāsti. Zinu kādu mammu no Salaspils, kura jau kopš pavasara diemžēl nav pierunājama publiski izstāstīt savu stāstu. Viņas dēls martā atgriezās no treniņnometnes Spānijā. Tajā brīdī Spānija vēl nebija nedrošo valstu sarakstā, ierobežojumu nebija, un dēls aizgāja uz skolu. Drīz viņš saslima un inficēja klasesbiedrus.
Kā jau mazā pilsētā, viņus ātri izskaitļoja, un ģimene saņēma nosodījumu un nepatīkamus telefonzvanus, notika teju vai raganu medības.
Savukārt fotogrāfam Gatim Rozenfeldam pēc kovid izslimošanas bijušas problēmas ar klientiem – viņi baidījušies nākt arī tad, kad Gatis vairs nevarēja nevienu inficēt. Arī Latvijas Futbola federācijas loceklis Guntars Indriksons, kurš Covid-19 pārslimoja vasarā, sociālajos tīklos stāstīja, ka vēl labu laiku pēc tam, kad testi bija negatīvi, viņam lūgts nenākt uz dažiem publiskiem pasākumiem.
Kur rodas pārspīlētā reakcija? Vācijā veikts pētījums, kas parāda saikni gan ar cilvēka vispārējo izglītotību, gan pašu attieksmi pret drošību. Izrādās – bieži vien tie paši cilvēki, kuri ignorē drošības prasības, ir arī tie, kas diskriminē citus, kuri varētu būt inficēti.
Ja kaimiņos inficētais
Ja zini, ka kaimiņš inficēts ar kovid, vari pa telefonu, izvairoties no tieša kontakta, piedāvāt palīdzību. Piemēram, produktu maisiņu var nolikt pie durvīm, izvairoties no tieša kontakta, bet naudu par pirkumu pārskaitīt internetā. Un nav iemesla ļauties paranojai arī tad, ja pašizolācijā esošs cilvēks iznācis no mājas – pašizolējies nav slims, tikai bijis paaugstināta riska apstākļos. Viņam ir atļauts doties uz veikalu vai pastaigās, protams, ievērojot divu metru distanci no citiem.
No otras puses – jāsaprot, ka cilvēku bailes ir objektīvas. Un, ja stāsti par savu slimību plašākai sabiedrībai, piemēram, sciālajos tīklos, tad jārēķinās – kāds var reaģēt neadekvāti arī tad, kad sen jau būsi vesela.
SPECIĀLISTA KOMENTĀRS
Kāpēc reakcija var būt pārspīlēta?
Komentē IVARS AUSTERS, Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas vadītājs, psiholoģijas doktors:
«Tā ir tāda savdabīga reakcija – tu pats esi vieglprātīgi izturējies pret risku, bet satiec kādu citu, kurš tiešām varētu būt inficēts, un tad viņš jāpadara par monstru. Potams, mēs katrs reaģējam dažādi, nevar likt visus vienā maisā. Ir taču arī tik daudz stāstu par cilvēkiem, kuri, paši, ievērojot drošības noteikumus, palīdz inficētajiem, piemēram, sagādāt produktus un citu vajadzīgo. Muļķīgi ir, ja inficētie cilvēki tiek stigmatizēti, un viņiem tiek piedēvētas pārspīlētas negatīvas īpašības un nodomi. Psiholoģiski skatoties, tas ir jautājums par mums un svešajiem. Parasti šķiet, ka tie, ar kuriem esam labāk pazīstami, daudz mazākā mērā ir riska avots, nekā cilvēki, kurus nepazīstam. Antitopa virsotnē ir ārzemnieki un cilvēki, kuri nesen atgriezušies no ārzemēm. Bet kāpēc lai ārzemnieks būtu lielāks riska faktors nekā, piemēram, tavs darba kolēģis, ar kuru tu regulāri tiecies, taču nezini, ar ko viņš tiekas?
Tagad neziņa nav tik izteikta kā pavasarī, bet sākumā tā bij tiešāma liela, un līdzi nāca daudzi negatīvie stereotipi par svešajiem. Tad cilvēki spēj būt pārspīlēti piesardzīgi, vienlaikus varbūt nodarot pāri citiem un nedomājot par to, ka tas var atspēlēties ilgtermiņā, ka attiecības tiek sabojātas. Taču ar laiku veidojas pieradums. Svarīgi, lai cilvēkiem būtu skaidrs scenārijs, kā mijiedarboties ar tiem,kas saslimuši. Pirms pret kādu izturamies diskriminējoši, mēģināsim iedomāties sevi tā otra cilvēka vietā. Tas, protams, neatceļ piesardzību. Tomēr jāsaprot, ka mēs ikviens kuru katru brīdi varam nonākt tādā situācijā.»
Sejas maska. Kā pareizi ar to rīkoties?
Tik tālu nu esam – sejas maskas ir šodienas realitāte. Kā tās lietot un kopt pareizi, lai no tām būtu jēga un lai maskas pašas nepārvērstos par mikrobu bombām?
Skaidro JANITA VEINBERGA, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas komunikācijas daļas vadītāja
Kāpēc kā drošākās tiek ieteiktas ķirurģiskās jeb medicīniskās maskas?
Precizēsim – šoreiz runa ir par higiēniskajām medicīniskajām maskām, jo par respiratoriem ir cits stāsts. Tās tiek uzskatītas par drošākajām, jo šīs maskas tiek ražotas jau gadu gadiem, mediķi tās izmanto ikdienā, tām ir noteikti standarti, un pārbaudīts, kā tās pasargā. Pilienu infekcijas gadījumos šī maska ir efektīva, un tas pierādīts pētījumos. Tikai jāatceras: pašlaik pieejamās maskas lietojamas tikai vienu reizi.
Kā izvēlēties daudzkārt lietojamo auduma masku?
Te galvenais ir princips, ka audums nedrīkst būt vienā kārtā, tam jābūt vismaz divās vai – vēl labāk – trijās kārtās, un audumam jābūt elpojošam.
Kā masku pareizi lietot?
Vissvarīgākais – tā jāuzliek ar tīrām rokām! Tāpēc maska jāuzliek pirms iekāpšanas sabiedriskajā transportā – pirms esam pieskārušies rokturiem vai autobusā skaitījuši sīknaudu. Tātad – stāvot pieturā, pareizi uzliekam masku un tikai tad kāpjam transportlīdzeklī.
Izejot no mājas, jāņem līdzi tīra maska tīrā, ar velcīti aizvērtā maisiņā.
Vislabākie ir maisiņi ar vakuuma aizdari, arī tie, kas nopērkami pārtikas preču veikalos produktu saldēšanai. Nonākot pieturā, atver maisiņu, aiz aukliņām izceļ masku un uzvelk, cenšoties pēc iespējas nepieskarties tai maskas daļai, kas saskarsies ar degunu un muti.
Ar medicīnisko masku ir vienkārši – krāsainajai pusei jābūt uz ārpusi, gaišajai pret seju. Turot aiz štripītēm, uzliekam uz vienas un uz otras auss, pēc tam ar diviem pirkstiem stingri nostiprinām uz deguna, lai maskā iešūtā elastīgā stieplīte būtu uz deguna un pārvelkam pāri zodam. No šī brīža masku vairs nevajadzētu aiztikt, līdz izkāpjam no autobusa.
Kad izkāpjam – ja maska ir vienreizlietojamā, to vajag izmest. Bet tā, lai vējš neaizpūstu, – jāieliek jau iepriekš sagatavotā nevajadzīgā maisiņā un tad – atkritumos. Dzirdēti mīti, ka masku var nolikt uz palodzes saulītē, divas dienas pakaltēt un likt atkal – nē, tā var tikai tikt pie mikrobu perēkļa!
Medicīniskās maskas maksimālais valkāšanas laiks ir 3–4 stundas (ja tā pieelpota mitra, tad vēl mazāk!) Tad tā jānomaina. Citādi ļaunums var būt vēl lielāks, nekā tad, ja masku neliktu vispār. Uzliki masku – sēdi! Ja vajag šķaudīt, jāmēģina noturēties vai jāšķauda elkonī.
Ļoti nepareizi ir, sabiedriskajā transportā braucot, masku noslidināt zem deguna. Ja maska ir, tad tai ir jābūt uzliktai pareizi, jābūt nosegtam degunam, mutei un zodam.
Ja izmanto daudzkārt lietojamās maskas, ikdienas lietošanai pietiktu ar divām, trim – tīru masku ieliek maisiņā un pēc vajadzības uzliek. Izkāpjot no transporta, jāieliek maisiņā, un tas jāaizver. Nevar tā vienkārši iesviest somiņā un pēc kāda laika atkal likt uz sejas! Ja cilvēks ikdienā brauc sabiedriskajā transportā, tad katru dienu vajadzīgas divas tīras maskas.
Kā kopt daudzkārt lietojamo sejas masku?
Parasti ražotājs norāda, no kāda materiāla maska šūta, kā to mazgāt, vai drīkst gludināt. Jāmazgā katru vakaru! Labi, ja var arī pārgludināt. Ir parādījušās ērtas maskas, kurās viegli elpot, no īpaša pretmikrobu materiāla, tās nedrīkst mazgāt par 60 grādiem karstākā ūdenī, lai nesabojātu materiālu. Arī ar gludekli jāuzmanās. Ir arī tādas maskas, kuras gludināt nedrīkst vispār, jo tad samazinās antibakteriālās funkcijas.
Masku var mazgāt veļasmašīnā, bet var arī izmazgāt ar ziepēm, izskalot, nospiest lieko ūdeni, ielikt traukā un uzliet verdošu ūdeni no tējkannas. Maska noteikti kārtīgi jāizžāvē, to nedrīkst likt uz sejas miklu. Tātad maskai jābūt tīrai un sausai.
Svarīgi!
- Ar masku vien nepietiek! Maska + tīras rokas + distance, cik vien tas iespējams.
- Lai turētu tīras rokas, sabiedriskajā transportā risinājums ir mitrās salvetes, tās var arī nebūt antibakteriālas, rokas tik un tā būs tīrākas.
Tāda nu būs mūsu ikdiena – somiņā blakus lūpukrāsai lēdijas komplekts: maska maisiņā un mitrā salvete.
3 praktiski jautājumi par inficēšanos ar Covid-19
Atbild ILZE ARĀJA, SPKC pārstāve, un JANITA VEINBERGA, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas komunikācijas daļas vadītāja
1. Ko darīt, ja man ir nelieli elpceļu infekcijas simptomi, piemēram, tikai iesnas? Vai – kakls sāpēja vakar, bet šodien nesāp? Es drīkstu iet uz darbu?
– Viennozīmīgi atbildēt nav iespējams, jo sava loma ir daudziem citiem apstākļiem. Piemēram, vai cilvēks bijis kontaktā ar kādu inficēto vai kādu, kas atgriezies no ārzemēm; vai pats nesen bijis ārzemēs; vai ir vēl kādi citi simptomi? To var izvērtēt tikai ārsts. Īsi sakot – jājautā ģimenes ārstam. Vislabāk pa telefonu. Ja ģimenes ārstu sazvanīt nevar, bet lēmums jāpieņem ātri, var zvanīt uz ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni 66016001 (vakaros un brīvdienās).
Diemžēl darba kolektīvos ir vislielākais infekcijas uzliesmojumu risks. Tāpēc darba devējiem būtu jāizvērtē riski un jāizveido darbinieku plūsmas, kas savstarpēji nesatiekas, vai jāizvērtē iespēja strādāt attālināti. Prātīgi būtu radīt iespēju, kad pie nelielas saaukstēšanās darbinieks pāris dienas drīkst strādāt attālināti arī tad, ja nav slimības lapas
2. Vai taisnība, ka kovid inficētais vai slimnieks infekciju izplata tikai pirmās desmit dienas, bet pēc tam pārējiem nav bīstams? Pat tad, ja tests joprojām pozitīvs?
– To var pateikt tikai ārsts. Jā, pastāv iespēja, ka organismā vīrusa paliekas vēl ir, bet cilvēks ir vesels un vairs nevar inficēt apkārtējos. Bet ne jau vienmēr, jo saslimšana gaita var būt ļoti dažāda!
Cita lieta, ka slimības lapa nereti vajadzīga vēl ilgi pēc tam, kad kovids it kā izslimots un tests ir negatīvs, jo, lai arī cilvēks vairs nav infekciozs, tomēr pēc pārslimošanas var saglabāties komplikācijas.
3. Antivielu tests, kas apliecina, ka cilvēks Covid-19 jau izslimojis, vismaz šobrīd ļauj pēc atgriešanās no ārzemēm neuzturēties pašizolācijā. Vai tas nozīmē, ka arī, piemēram, iestājoties slimnīcā, Covid-19 tests nebūs vajadzīgs?
– Vismaz P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā pašlaik nepaļaujas ne uz antivielu, ne siekalu testiem, jo risks ielaist infekciju slimnīcā ir pārāk liels. Ja cilvēks iestājas slimnīcā plānveida ārstēšanai, viņam jābūt līdzi nesen veikta Covid-19 testa rezultātiem (negatīviem, protams!). Neder arī dokuments par iepriekš izslimotu Covid-19 infekciju. Jo parasti pagājis pietiekami ilgs laiks, un pašlaik nav simtprocentīgas drošības, ka cilvēks nevar saslimt otrreiz. Tāpēc pirms iestāšanā slimnīcā jāveic jauns tests. Ja pacientu uz slimnīcu atved un nepieciešams rīkoties ātri, tad uz vietas veic eksprestestu.
