Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
5 pazīmes, pēc kurām var atpazīt viltus ziņas
- Virsraksts, kas ir pretrunā labas žurnālistikas praksei. Šādiem virsrakstiem piemīt dramatiska, sensacionāla noskaņa, tie liek šausmināties un satraukties. Piemēram, Tu neticēsi, kas šodien notika Saeimā! Vai – Viņa pēdējais paziņojums, kā tas bija gadījumā, kad maldinošā reklāmā tika iesaistīts slavenā režisora Alvja Hermaņa vārds.
- Svarīgi saprast, vai informāciju sniedz uzticams medijs – vai tam ir norādīta redakcija, raksta vai sižeta autori. Visbiežāk viltus mājaslapām nav iespējams atrast nedz kontaktus, nedz telefonu, labākajā gadījumā – vien e-pasta adresi.
- Jāizpēta ziņas saturs. Nereti cilvēks, piemēram, skatās savā Facebook lentē un, pamanījis kādu sensacionālu ziņu, daudz nedomājot un neiedziļinoties, to pārpublicē tālāk. Bet vienmēr vajadzētu apskatīties, vai ko tādu publicē arī citi – uzticami – mediji. Piemēram, pagājušajā gadā ziemas olimpisko spēļu laikā Phjončhanā parādījās ziņa: beidzot Latvijas komandai pirmā medaļa – mūsu kērlinga izlase izcīnījusi bronzu! Ar šo ziņu sociālajos tīklos dalījās ap pieciem simtiem cilvēku, un neviens pat nebija papūlējies noskaidrot, ka Latvijas kērlinga izlase šajā olimpiādē pat nepiedalās.
- Vai ar gramatiku viss kārtībā? Protams, kļūdas var rasties katram, bet cilvēki, kuru mērķis ir maldināt vai iedzīvoties uz citu lētticības rēķina, visbiežāk raksta pavirši, pieļaujot daudzas pareizrakstības kļūdas.
- Kas ir informācijas avots, un vai vēstījums ir ticams? Vai ir atsauce uz pētījumiem, ziņu aģentūrām, intervētajiem cilvēkiem? Lai gan arī tad, ja šādas atsauces ir, tas ne vienmēr liecina par informācijas ticamību. Tāpēc kritiskā domāšana jāsaglabā vienmēr.
Ir vērts padomāt, cik ticami tas varētu būt, ka svešvalodu var iemācīties dienas laikā vai, nekaitējot veselībai, pāris nedēļās var notievēt par 30 kilogramiem. Tāpat ir jābūt uzmanīgiem, lasot par sensacionāliem atklājumiem. Piemēram, pirms diviem gadiem kādā Lielbritānijas portālā bija publicēta ziņa, ka Siguldas universitātes pētnieki atklājuši: džins paātrina vielmaiņu, un tāpēc, to dzerot, var vieglāk notievēt. Pēc tam šī ziņa pa ķēdīti parādījās arī sociālajos tīklos. Bet mēs taču zinām, ka Siguldā nav universitātes! Turklāt, ja ir atsauce uz pētījumiem, tad jāskatās, vai ir pieejama arī saite uz pilnu šo pētījumu.
Profils ir vai nav īsts?
Kad Egilu Levitu ievēlēja par Valsts prezidentu, daudzi steidza piesekoties viņa Twitter kontam. Un secināja, ka to ir veseli seši. Izrādījās, neviens no šiem kontiem nav īsts. Kā atšķirt īstu kontu no neīstā sociālajos tīklos? Un kā šādi viltus konti rodas?
Skaidro KLINTA LOČMELE, Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas eksperte:
«Viltus profils var tikt izveidots ar mērķi paust kādus politiskus uzskatus, to var izveidot arī kā joku, kā parodiju, taču var būt arī tā, ka tas radīts kaitniecības nolūkā. Dažkārt viltus kontu ar slavenības vārdu izveido, lai savāktu lielu skaitu sekotāju un pēc tam to pārdotu tālāk.
Ir vairākas pazīmes, kas liecina par profila ticamību, un fotogrāfija šajā gadījumā nebūt nav galvenais kritērijs, jo sabiedrībā zināma cilvēka attēls var būt brīvi pieejams internetā.
Ja tas ir cilvēka oficiālais, īstais konts, piemēram, Twitter, tad pie viņa vārda būs redzams zils aplītis, kura vidū ir balts ķeksītis.
Par viltus kontiem sociālajos tīklos liecina darbības, kas tajos notiek. Ja tiek retvītoti tikai citu paustie viedokļi, atbalstot kādas biznesa vai politiskās intereses, vai vispār kādas absurdas ziņas, bet netiek radīts oriģināls saturs, tas vien jau ir aizdomīgi. Tāpat vajadzētu apskatīties, vai šim kontam seko kādi jums zināmi, uzticami cilvēki. Nereti gadās, ka arī oficiāliem iestāžu kontiem ir izveidoti alternatīvi konti. Par to ir viegli pārliecināties, redzot, ka darbības kontā nekādā veidā nesaistās ar iestādes ikdienas darbu. Tātad – ja vēlamies sekot kādai ietekmīgai personai vai slavenībai, vienmēr ir jāpieslēdz kritiskā domāšana, nevis tikai jāsapriecājas, ka viņš ir sociālos tīklos un es varu viņam sekot!»
