Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mūsu vakaru sapulces tiek organizētas šim mērķim izveidotā grupā, kurā ir 116 dalībnieku. Lielākā daļa ir pasīvie, kuri vai nu kādreiz uz parku ir piestaigājuši, vai arī plānojuši sākt to darīt, bet tā arī ne reizi nav atnākuši. Tomēr vairāki desmiti aktīvistu uzskatāmi par parciņa krējumu, kas ar savu klātbūtni pagodina regulāri un vasaras sezonā uz jau padzīvojošā bruģa nolieto vismaz divus apavu pārus. Saulainās nedēļās tiekamies savas 4–5 reizes nedēļā, ik vakaru sanāk pietiekamu daudz cilvēku, lai varētu sadalīties trīs vai četrās komandās. Un tā jau padsmit gadu! Man šī ir 13. vasara parciņā, bet netrūkst tādu, kuri var lepoties arī ar ilgāku stāžu.
Esmu diezgan pārliecināts, ka mūsu stāsts nav diez ko unikāls. Kas līdzīgs sastopams katrā Latvijas pilsētā, kurā ir kaut nelielas basketbola tradīcijas un bērniem jau vēsturiski bijusi iespēja groza bumbu apgūt vietējā sporta skolā.
Kad 2009. gadā Latvijā parādījās Raimonda Elbakjana izlolotie Ghetto Basket turnīri, sākumā daudzi bija skeptiski, jo turnīra formāts paģērēja spēlēšanu bez tiesnešiem. Taču demokrātiskais formāts (večiem pašiem jātiek galā) un formālā dalības maksa (iemet saldējuma kastē latu un ej spēlēt) veidoja perfektu saderību ar tolaik valdošo noskaņojumu sabiedrībā. Bija krīzes laiks, tādējādi mūsu vakaru sapulces Siguldas parciņā bija ļoti plaši apmeklētas, jo – daudziem nebija darba… Tā nu trešdienu vakaros nereti tikāmies parkā iespēlēt sastāvus, lai nākamajā vakarā pat ar vairākām brigādēm būtu pārstāvēti Grīziņkalnā. Kur tādas pašas entuziastu čupiņas saplūda no visas Latvijas.
Ghetto Basket pasākumi ik ceturtdienu Grīziņkalnā jau pirmajā vasarā pulcēja vairāk nekā 100 komandu ik vakaru.
Līdz tam ielu basketbols Latvijā tika spēlēts, dažas reizes gadā rīkojot ļoti smagnējus turnīrus ar nesamērīgu dalības maksu, kas lielākoties tika aizvadīti lielveikalu autostāvvietās.
Bija neskaitāmas vecuma un meistarības grupas, bija liels kvalitatīvu tiesnešu deficīts, un tas regulāri noveda pie neglītām nekārtībām. Dažs labs tagad starptautiski novērtēts tiesnesis savulaik Rojā ir pat slīcināts jūrā…
Ghetto Basket piedāvāja radikālu alternatīvu – spēlējam visu vasaru katru ceturtdienu. Jaunieši līdz 16 gadiem atsevišķi, dāmas tāpat, pārējie – visi kopā. Tā nu 70–80 dažnedažādu meistarības līmeņu komandu pieaugušo grupā katru ceturtdienu laida savus ķermeņus cauri īstai asfalta gaļasmašīnai (pat regbijā neesmu piedzīvojis tik brutālas cīņas kā dažbrīd Grīziņkalnā), kas pirmajos gados noslēdzās ap 01.30 naktī. Izšķirīgās cīņas jau tika aizvadītas automašīnu lukturu apgaismojumā. Tiesnešu nebija, bet arī konfliktu bija ievērojami mazāk, jo laika gaitā izstrādājās savs nerakstītais goda kodekss un vadlīnijas – kas ir pieļaujams un kas ne.
Tieši šādos apstākļos brīvdabas basketbola aktīvajā apritē parādījās šābrīža Latvijas 3×3 basketbola izlases kodols.
Raimonds Elbakjans jau no pašas pirmās Ghetto Basket sezonas spilgtākos asfalta lauvas pulcēja savā paspārnē, lai piedalītos starptautiskos turnīros. Pirmos piecus sešus gadus olimpiskās perspektīvas bija ļoti miglainas – šķiet, neviens līdz galam neticēja, ka 3×3 basketbolu tiešām varētu iekļaut olimpiskajā programmā. Kad tas beidzot notika, izrādījās, ka latvieši ar savu ielu basketbola kultūru un rūdījumu jau ir platu soli priekšā visiem pārējiem. Un šo handikapu spēja noturēt vairākus gadus, aizspēlējoties pat līdz olimpiskajai ceļazīmei. Latvieši Tokijā ieradušies kā vieni no favorītiem (piedalīsies vien 8 komandas!) un ir vieni no retajiem Latvijas delegācijā, kam ir izredzes mājās pārvest godalgas.
Celmlaužu loma jaunās olimpiskās disciplīnās latviešiem nav sveša.
3×3 basketbola turpmākajai nākotnei ļoti pamācošs varētu būt BMX piemērs. Pirmajos divos olimpiskajos piegājienos tikuši pie zelta godalgām, latvieši savas lielvalsts pozīcijas sen atdevuši.
Arī BMX saime līdz pirmajai olimpiādei aizsoļoja vien ar Sprīdīša inventāru azotē: ar automašīnām izbraukājuši visu Eiropu un dzīvojuši teltīs, latvieši jau pirms olimpiskās debijas bija sakrājuši godalgas gan Eiropas, gan pasaules mērogā. Neilgi pirms olimpiādes ārēji saticīgo saimi piemeklēja šķelšanās. Izlases līderi Māris Štrombergs un Artūrs Matisons aizgāja katrs savu sagatavošanās ceļu brāļu Lakuču vadībā – Māris turpināja strādāt ar Ivo, bet Artūrs vairāk uzticējās Olafa programmai.
Dalījums vairākās frontēs saglabājies līdz pat šai dienai – BMX saime tā arī nav spējusi atgūt monolītas aprises, bet par skaļiem panākumiem varam runāt vien pagātnes formā.
Nepalīdzēja arī tas, ka sporta veida attīstībai piešķirtā valsts naudas balva pēc Pekinas zelta skandalozi izkūpēja Latvijas Riteņbraukšanas federācijas kontos, vainīgo tā arī neatrodot…
Bez iekšējām kaislībām pa ceļam uz olimpiādi nav iztikuši arī 3×3 basketbola sprīdīši. Savulaik plašu rezonansi izraisīja Latvijas Basketbola savienības (LBS) tā laika izlašu menedžerim Mārim Jučmanim izmaksātā valsts naudas balva, kuru LBS ģenerālsekretārs Edgars Šneps mudināja ieskaitīt LBS kontā, jo Jučmanis to it kā bijis apsolījis – reaģējot uz savu mazo iesaisti 3×3 basketbola izlases procesos. Skandāls norima, oficiālas apsūdzības uzrādītas netika, Jučmanis vēlāk skaidroja, ka apsolījums bijis domāts kā joks.
To, ka 3×3 basketbola veiksmes stāstu vairs nepavada agrākā saticība, apliecina sadarbības izbeigšana gan ar Elbakjanu (attiecības ar spēlētājiem saglabājušās labas, Elbakjans komandas rindās jūnijā spēlēja Moscow Open turnīrā), gan izlases menedžeri no pirmās dienas Jāni Āri. Nesaistīti un paklusām sadarbība tika uzteikta arī LBS 3×3 basketbola koordinatoram Naurim Metniekam.
Visas iesaistītās puses līdz šim vairījušās publiski skaidrot iemeslus šādai kadru tīrīšanai, bet paralēles ar BMX uznācienu ir acīs krītošas.
Latvijas izlasi Tokijā pārstāv ļoti savdabīgs debitantu kvartets, kuri profesionālajā basketbolā ir bijuši ļoti tālu no vērā ņemamām virsotnēm. Olimpiskā skrējiena sākumā kāds strādāja par programmētāju, cits tirgoja automašīnas, vēl kāds izvadāja Aldara produkciju. Tokijā šie kungi varēs izdzīvot olimpisko sapni, lai… Lai visu mūžu būtu, ko atcerēties! Vismaz puse Latvijas izlases sastāva pēc olimpiādes atgriezīsies ierindas pilsoņu dzīves ritmā, jo gan Agnis Čavars (34), gan Edgars Krūmiņš (35), gan izlases tuvākais rezervists Artūrs Strēlnieks (35) pēc sporta mērauklas jau ir krietnos gados. Arī izlases līderim Naurim Miezim jau 30.
3×3 basketbolā olimpiādē nebūs pārstāvēti starptautiski atpazīstami spēlētāji. 3×3 basketbola sezona pārklājas ar zāles basketbola norisēm, katras valsts skaļākie vārdi pat teorētiski nevar maisīt gaisu šajā jaunajā olimpiskajā disciplīnā. Lai arī LBS gaiteņos tika pārcilāta ideja par kāda nopelniem ļoti bagāta Latvijas izlases spēlētāja iesaisti, tā nav materializējusies. Un labi, ka tā.
Vīri, kas izcīnīja Latvijai tiesības startēt olimpiskajās spēlēs, ir arī pelnījuši tās izmantot.
Tieši viņi ir ceturtdienās situšies Ghetto Basket turnīros, kaldinot gan savu meistarību, gan zīmola popularitāti. Grīziņkalns šodien ir mainījies līdz nepazīšanai, bet sākums visam bija basketbols ceturtdienu vakaros.
Nebūs nekāds brīnums, ja 3×3 basketbola attīstības dinamika visā pasaulē mainīsies brīdī, kad ASV paliks bez olimpiskā zelta un sāks prātot, kā tas vispār ir iespējams un kāpēc nespēlēja neviens no NBA. Viens no vadošajiem basketbola medijiem The Ringer šai tēmai pievērsās jau 2019. gadā, kad Pasaules kausa finālā ASV izlase uzveica Latviju. ASV sastāvā bija podkāstu producents, veselības aprūpes sistēmas darbinieks un divi izbijuši basketbola profesionāļi, no kuriem viens savulaik mazliet uzspēlējis arī NBA.
Kad Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) pārstāvji vaicāja FIBA ģenerālsekretāram Patrikam Baumanam, vai olimpiādē 3×3 basketbolā spēlēs Lebrons Džeimss, FIBA amatpersona viņiem atbildēja, ka mērķis ir 3×3 basketbolā radīt savas zvaigznes… Publikas un reklāmdevēju interese par šo basketbola paveidu jau tuvākajā nākotnē parādīs, vai FIBA paustais ir klasificējams kā utopija, humors vai tomēr reāls darbības plāns.
Tomēr maz ticams, ka arī nākamajos olimpiskajos ciklos starp pasaules ranga līderēm būs rodamas tādas valstis kā Nīderlande un Mongolija. Toties Latvijas pozīcijas gana stabilas varētu būt arī nākotnē – neatkarīgi no tā, cik elitāru attīstības virzienu 3×3 basketbols pasaulē izvēlēsies. Labu spēlētāju mums netrūkst – gan tādu, kas spēlē NBA un Eirolīgas laukumos, gan tādu, kas specializējas brīvdabā.
3×3 basketbols ir spēle, kurā latvieši sevi ir apliecinājuši kā pirmrindnieki. Tas nav noticis mākslīgi, bet gan pakāpeniski un pamatīgi. Ne tik daudz domājot par skaļiem mērķiem, kā vienkārši izbaudot procesu. Vai tie ir iespaidīgi pasākumi Grīziņkalnā vai parasta vakaru relaksācija āra laukumos visā Latvijā, visi šie piemēri apstiprina vienu – 3 × 3 basketbols ir latviešu spēle!
