Līga Vekmane (42) vairāk nekā 15 gadu bija stiliste, šobrīd Latvijas Universitātē 3. kursā apgūst māszinības.
Ilgus gadus darbojos kā stiliste Latvijas lielākajos žurnālos, palīdzēju arī individuāliem klientiem izveidot savu garderobi. Taču pēc daudziem industrijā pavadītiem gadiem jutos sevi izsmēlusi. Turklāt vide, kurā darbojos, ir izteikti aroganta. Citus stilistus, influencerus pazīsti gadiem ilgi, bet pasākumā viņi tev paiet garām kā tukšai vietai… Saietus, kuri ir saistīti ar modes pasauli un kuros uzzini jomas aktualitātes, mēdzu dēvēt par skābā krējuma pasākumiem, kas reizēm nevis patika, bet radīja diskomfortu. Negatīvās izjūtas krājās, īpaši pēdējos piecos darba gados, tomēr nespēju saprast, kurā virzienā doties tālāk. Viens bija skaidrs – vēlos palīdzēt cilvēkiem. Arī tad, kad biju stiliste, mani spārnoja klientu atsauksmes: tu manu dzīvi mainīji uz labu! Zināju, ka gribu turpināt darīt labu, taču citā nozarē.
2019. gadā nomira manas mammas draugs – viņš bija holandietis, no šīs pasaules aizgāja savā dzimtenē. Mamma vēlāk stāstīja, ka viņam bija nodrošināta hospisa aprūpe, aiziešana bija cieņpilna. Drīz vien sociālajos tīklos ieraudzīju ziņu, ka tiek uzsāktas hospisa apmācības arī Latvijā. Uzreiz pieteicos, bet drīz vien sākās pandēmija, mācības pārtrūka. No visas sirds mīlu šo laiku, jo, paliekot mierā un klusumā, pie manis atnāca atbilde, ka vēlos dziļāk apgūt tieši medicīnu. Tā kā iepriekš biju beigusi lietišķās mākslas vidusskolu, kur ķīmiju kā priekšmetu nemācīja, sapratu, ka man jāizvēlas augstskola, kur māszinības apgūst no nulles. Iestājos Latvijas Universitātē, Māszinību programmā.
Ar mani ir tā: ja izvirzu mērķi, tad neesmu apturama. Biju nolēmusi kārtīgi mācīties un nepieļaut nekādus akadēmiskos gadus. Bet – hops! – oktobrī uzzināju, ka esmu stāvoklī. Ceļš līdz bērniņam bija ļoti ilgs – ar vīru esam kopā divdesmit gadus, bija arī spontānais aborts, ārpusdzemdes grūtniecība… Tomēr sākotnēji pat jutos dusmīga: mani mācību plāni ir izjaukti! Mans organisms bija stiprs, gadiem biju sportojusi piecas reizes nedēļā, un tas palīdzēja meitiņu gan iznēsāt un pašai dzemdēt, gan pirmo studiju gadu pabeigt kā teicamniecei – par labām sekmēm saņēmu arī stipendiju.
Jau pirmajā mācību gadā, kad nonācu praksē Stradiņos, virsmāsa man uzticēja gan špricēt, gan ņemt asinsanalīzes, gan likt katetrus un veikt klizmas.
Praksē esmu arī izgriezusi izgulējumu dūres lielumā, apkopusi dažādu veidu rētas, tostarp pārsējusi amputētu kāju. Kad ķirurgs man jautāja, vai slikti nebūs, es atbildēju: ja būs, tad apsēdīšos. Paveiktais man licis saprast, ka varu daudz vairāk, nekā esmu iedomājusies. Un man sanāk.
Pēc meitiņas piedzimšanas, lai būtu ar viņu kopā, paņēmu akadēmisko gadu, taču tas man nav licis apstāties. Šobrīd studēju trešajā kursā un esmu noskatījusi arī savu nākamo darbavietu – Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neonatoloģijas nodaļu, kas paredzēta pāragri dzimušajiem bērniņiem. Kopš man pašai ir meitiņa, darbs ar maziem bērniem šķiet īpašs. Šī ir sarežģīta joma, kurā nemitīgi jāuzrauga notiekošais, nedrīkst palaist garām nevienu niansi, bet tajā redzu lielu jēgu.
Zināšanai!
· Māszinības var apgūt Latvijas Universitātē, Rīgas Stradiņa universitātē un Daugavpils Universitātē (mācības norit klātienē, ilgst četrus gadus). Lai kļūtu par virsmāsu, nepieciešams maģistra grāds māszinībās.
Gunita Butāne (51) pēc žurnālistikā nostrādātiem gandrīz 30 gadiem kļuva par latviešu valodas un literatūras skolotāju Jelgavas Valsts ģimnāzijā.
Kopš 1995. gada esmu strādājusi laikrakstā Diena, uzņēmumā Dienas žurnāli un tad žurnālā Ir (šim izdevumam joprojām ik pa laikam sagatavoju rakstus). Strādājot žurnālistikā, jutos novērtēta, pēdējā darba gadā saņēmu arī Latvijas Žurnālistu asociācijas Izcilības balvu. Darba maiņai redzama iemesla nebija. Taču par pagrieziena punktu manā dzīvē kļuva pandēmijas laiks. Arī es strādāju no mājām, un mani nepameta izjūta, ka savā profesijā iegūstu daudz informācijas, bet manis pašas bagātināšanās nenotiek. Pieteicos mājaslapu veidošanas kursos, sekmīgi tos pabeidzu, tomēr sapratu, ka man, četrdesmitgadniecei, IT nozarē neielauzties.
Kā žurnāliste biju rakstījusi par studiju programmu Mācītspēks, aiz ziņkārības pieteicos tajā. Tās ir darba vidē balstītas studijas, kuru laikā vienlaikus studē un strādā. Tās ilgst gadu un piedāvā iespēju iepriekš atlasītiem kandidātiem, kuriem jau ir akadēmiskais grāds (man tas bija filoloģijā), apgūt pedagoģiju un tad, ja ir vēlme, turpināt pilnveidoties.
Stājos Latvijas Universitātē, mani uzņēma, mācību process aizrāva, šķita, ka tik pamatīgi mācījusies neesmu nekad iepriekš savā dzīvē. Sapratu, ka skolotājiem ir daudz iespēju izglītoties, un tieši tas mani aizrāva.
Jau uzsākot studijas, bija jāizvēlas, un darbu žurnālā nomainīju pret darbu skolā. Diemžēl maz bija to, kas kopā ar mani priecātos par šo lēmumu. Ģimene atbalstīja, bet lielākoties bija neizpratne. Tāpēc turpinu pacietīgi skaidrot, ka reti kurā profesijā ir tik daudz iespēju mācīties kā skolotāja darbā un ka šī ir viena no radošākajām profesijām. Man patika Latvijas Universitātes profesores Lindas Danielas ieteikums mums, skolotājiem, pašiem cienīt savu darbu. Mēs neesam gaudulīgi nabadziņi, kuri jāžēlo. Jā, darbs nav viegls, bet tas ir interesants, daudzveidīgs un mūsdienīgs. Šodien skolotājs nemāca, bet organizē mācību procesu tā, lai bērni paši apjēgtu mācību vielu un nonāktu pie secinājumiem. Mums tas ir gan izaicinājums, gan daļa no interesanta darba procesa – meklēt veidus, kā bērniem skaidrot, kāpēc viņiem būs nepieciešama konkrētā temata apguve. Jo mēs varam izaudzināt cilvēkus, kuri nezina, ka divdabja teicieni ir jāliek komatos, kuri nepārzina antīko literatūru, turklāt viņi arī bez šīm zināšanām var pelnīt daudz naudas. Jautājums, vai mēs gribam būt sabiedrība, kas apmierina tikai savas primitīvākās vajadzības, vai tādi, kas aktīvi seko valstī notiekošajam, piedalās tās veidošanā, kam ir nepieciešama arī kultūra. Zināmā mērā mani vada misijas apziņa – vēlos, lai mūsu skolēni jau pēc dažiem gadiem veido inteliģentu sabiedrību, lai izvērtē un analizē informāciju, kas viņiem tiek dota, pieņem izsvērtus un patstāvīgus lēmumus. Lai izaugtu šāda jaunā paaudze, skolotājam ir liela loma. Tas ir jēgpilns darbs.
Zināšanai!
· Studiju programmu Mācītspēks īsteno Latvijas Universitāte, Daugavpils Universitāte un Rīgas Tehniskā universitāte Liepājā.
Madara Berga (42) no tulkotājas kļuva par robotizētas procesu automatizācijas tehnisko arhitekti uzņēmumā Accenture Baltics.
Man ir augstākā humanitārā izglītība – Latvijas Universitātē beidzu filozofijas studijas. Tā kā mani interesēja valodas, vairāk nekā desmit gadus strādāju par tulkotāju, ieguvu arī maģistra grādu tulkošanā. Darbs man patika, strādāju lielos uzņēmumos, kā Tilde, kādā brīdī nodibināju arī savu. Tomēr ar laiku darbs kļuva paredzams, garlaicīgs. Nozīme bija arī materiālajai pusei: cik izdari, tik saņem, bet, laikam ejot, alga nepieaug. Prasmes ir izkoptas, taču… šajā profesijā sasniedz noteiktus attīstības griestus, kad tālāk īsti vairs nav, ko apgūt, un tāpat ir jārēķinās, ka atalgojums saglabāsies līdzšinējais.
Tulkošanas darbi bija saistīti arī ar informāciju tehnoloģiju nozari, dažkārt oriģinālais materiāls saturēja tehnisko risinājumu koda daļas, par kurām mani kolēģi sacīja: to mēs neaiztiekam, tas ir ārpus mūsu kompetences. Bet manī tas radīja interesi. Turklāt esmu uzaugusi ar melnbalto televizoru un vienu telefonu uz daudziem kaimiņiem – kā lai nenovērtē mūsdienu tehnoloģiskās iespējas! Man gribējās paraudzīties plašāk. Sākotnēji apmeklēju informatīvus seminārus, lai sajustu, kas no plašās IT nozares mani varētu aizraut. Tad pieteicos pirmajam apmācību kursam Start IT Today, ko rīkoja Riga Techgirls kopā ar Accenture Baltics, – pusgada garumā apguvu Java programmēšanas valodu.
Sākotnēji es nesapratu neko! Tomēr nolēmu turpināt līdz brīdim, kad man pateiks: «Tev te nav, ko darīt…»
Tāda diena nepienāca, un kādā brīdī, kad ilgstoši biju taustījusies kā pa miglu, piedzīvoju mirkli, kad pēkšņi visas atsevišķās sastāvdaļas salikās vienotā mozaīkā un es sāku tēmu saprast. Tas ārkārtīgi aizrāva. Pēc kursiem Accenture Baltics man piedāvāja prakses vietu kā robotizētas procesu automatizācijas izstrādātājai, kur izveidoju savu pirmo virtuālo robotu. Tobrīd un joprojām mani motivē ideja radīt automātiskus procesus, kas cilvēku ikdienas darbu atvieglo tādā mērā, lai viņiem nav jānodarbojas ar garlaicīgiem rutīnas uzdevumiem. Tas sniedz gandarījumu, tajā redzu jēgu. Iepriekšējā darbā man nereti bija izjūta, ka ilgu laiku pavadu, tulkojot kādu instrukciju, kuru, iespējams, neviens līdz galam neizlasīs. Šeit darba rezultāts ir tūlītējs. Turklāt meklēt vislabākos risinājumus ir arī ļoti radoši.
IT nozari sāku apgūt 37 gados – es biju vecākais cilvēks, kurš pabeidza Java kursu. Un, protams, man atkal bija jānostājas uz pirmā, viszemākā pakāpiena. Kamēr esi praktikants, tad jaunākais kāda produkta izstrādātājs, tu nevari cerēt uz lielu algu. Vēl vairāk – jārēķinās, ka apmēram divus gadus, kamēr jomu apgūsi, būs nepieciešams ģimenes atbalsts vai savi iekrājumi, kas palīdzēs izdzīvot. Taču, ja nepadodies un redzi savu lielo mērķi, ar laiku, protams, gūsti darba augļus. Šajā nozarē pieredzējuši darbinieki saņem labu algu, turklāt ar laiku parādās iespēja strādāt arī no citas valsts, neesi piesaistīta konkrētai vietai, un tas rada lielu brīvību. Ja esi ielauzusies sarežģītā tēmā, tas dod arī pārliecību par sevi, ka pēc laika atkal varēsi iemācīties ko jaunu. Labs piemērs ir arī mana mamma, kura mainīja profesiju. Viņa ilgstoši bija veikala vadītāja, bet sešdesmit gados izmācījās un šobrīd ar prieku strādā par kosmetoloģi. Redzi – jebkurā vecumā var uzsākt ko jaunu! Pats svarīgākais ir sākt darīt, nepalikt vienīgi domāšanas fāzē.
Zināšanai!
· Ja nav bijis nekādas saskares, pirmais, ar ko sākt, – izmēģini uzrakstīt teikumu Hello world, izmantojot HTML valodu: https://www.w3schools.com/html/
· Iespēja satikt līdzīgi domājošos, iepazīties ar šobrīd pieejamiem kursiem, atrast kādu sev interesējošu pasākumu var šeit: https://rigatechgirls.com/
· Noteikti iesaku ieskatīties Accenture Baltics piedāvātajos tiešsaistes bezmaksas kursos, tas bija arī manas karjeras sākums:
https://bootcamp.lv/
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.