Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kāpēc šāda izvēle? Skaidro dendrologs Andrejs Svilāns.
«Egle ir viena no mūsu jutīgākajām koku sugām. Tai parasti ir salīdzinoši sekla sakņu sistēma un patīk mitras augsnes. Tas padara šo koku viegli ievainojamu gan ilgstošos sausuma periodos, gan spēcīgās vētrās. Sausums var izraisīt sīko sakņu atmiršanu. Vētras kokus izšūpo un aprausta saknes. Abos gadījumos novājinātie koki var kļūt par upuri astoņzobu mizgrauzim, kura masveida savairošanās regulāri nodara ievērojamus zaudējumus mežsaimniecībā.
Lai arī daudziem var šķist, ka no parastās un visiem zināmās egles neko īpašu nevar sagaidīt, patiesībā šī suga ir pārsteidzoši daudzveidīga.
Ir izdalīti vairāki desmiti morfoloģisko formu ar atšķirīgu zarojumu, mizas formu, negatavo čiekuru krāsu un čiekurzvīņu formu, tie var būt gan noapaļoti vai smaili, gan atliekti, gan ar divām virsotnēm.
Ļoti bagātīgs ir arī dekoratīvo zemo formu klāsts. Vainaga forma var līdzināties gan milzīgai, 40–50 cm augstai dāmu platmalei, gan zemai, ieapaļai adatainai bumbai, gan lielai ligzdai, gan slaidai kolonnai vai konusam ar lejup vērstiem un stumbram pieglaustiem sānzariem. Zināmas arī dekoratīvās formas ar ļoti īsām vai dzeltenīgām skujām.
Lielākā daļa no dekoratīvajām formām tiek iegūtas, veģetatīvi pavairojot vējslotas jeb raganu slotas, ko dabā varam atpazīt kā mutagēnas izcelsmes zaru sabiezējumus koku vainagos. Retāk jaunas šķirnes iegūst no mutagēniem sējeņiem.
Lielu ieguldījumu Latvijas vietējo mutanto formu genofonda saglabāšanā savulaik ieguldīja Mežu pētīšanas stacija Kalsnava, šo darbu turpināja Nacionālais botāniskais dārzs sadarbībā ar Kalsnavas arborētumu. Tur meklējamas arī lielākās Latvijas izcelsmes egļu formu kolekcijas, kam pēdējos gadu desmitos pievienojušās arī vairākas ievērojamas privātās kokaugu kolekcijas.»
