11. maijā aprāvās Latvijas Ārstu biedrības prezidentes Ilzes Aizsilnieces mūžs. Pieminot slaveno ārsti, piedāvājam izlasīt sarunu ar Ilzi, kas tapusi žurnālam Ieva.
Pieturzīmes
• Latvijas Ārstu biedrības prezidente, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas locekle.
• Dzimusi 1966. gada 21. decembrī Liepājā.
• Beigusi Latvijas Medicīnas akadēmiju, pēcdiploma apmācība ģimenes medicīnā.
• Bijusi Zviedrijas Karolinska institūta stipendiāte.
• Mācījusies Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.
• Lielbritānijā London School of Hygiene and Tropical Medicine studējusi veselības sistēmu vadību.
• Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes lektore.
• Veselības konsultante starptautiskās organizācijās.
– Ko jūs teiktu tiem, kas ļoti, ļoti baidās saslimt?
– Bailes ir slikts draugs veselībai. Pats svarīgākais ir pareiza, sabalansēta imūnsistēmas atbilde.
Svarīgākais ir atcerēties, ka mūsu imunitāti pamatā nosaka vienkāršas lietas – uzturs, fiziskās aktivitātes (kaut vai stundu gara pastaiga katru dienu), telpu vēdināšana. Arī emocionālā higiēna – cik daudz laika veltām sev, vai nedzīvojam nemitīgā stresā, bailēs un pārslodzē. Uz katras imūnsistēmas šūnas ir receptors, pie kura piestiprinās trauksmes hormoni. Tie rada spēju skriet, lēkt, paaugstina asinsspiedienu. Bet, ja esam trauksmē, mūsu imūnsistēma apstājas.
Tāpēc – jo mierīgāki un līdzsvarotāki mēs būsim, jo labāk.
– Kā rīkoties, ja slimības gultā tomēr ar vīrusu nokļūstam?
– Pirmais, kas jāatceras, – paaugstināta temperatūra ir ārstējoša. Tas ir ceļš pie veselības. Ja pāragri un par daudz samazinām temperatūru, paši sev kaitējam, jo neļaujam imūnsistēmai strādāt adekvāti. Ļoti svarīgs arī uzņemtā šķidruma daudzums. Prostaglandīnu koncentrācija nosaka to, cik liela būs ķermeņa temperatūra. Ja šo vielu koncentrācija asinīs ir augsta, arī temperatūra būs augsta. Bet, dzerot daudz šķidruma, šo vielu koncentrācija asinīs mazināsies, un ķermeņa temperatūras centrs galvas smadzenēs sapratīs, ka temperatūru var samazināt. Protams, jāvērtē, kā cilvēks jūtas: ja labi, temperatūru var turēt kādu laiku paaugstinātu, ja ne – sirsniņa sitas, nav spēka –, tā jāpazemina.
Uzsveru – ļoti svarīgi, lai pacientam un ārstam būtu labas attiecības. Cieņa pret ārstu ir jāsaglabā, bet jāmainās veidam, kā komunicējam. Veselības aprūpei jābūt centrētai uz pacientu. Un ārstiem papildus būtu jāmācās arī psihosomatika, psiholoģija. Jo – laimīgi cilvēki neslimo. Ja cilvēkam ir satraukums, tas ļoti ietekmē imūnsistēmu.
Jāizglīto un jāizglītojas arī pašiem pacientiem. Nevar būt cieņpilna attieksme pret pacientu, ja viņš neko nezina un nesaprot. Man šķiet, nākotne ir cilvēka zināšanās un izpratnē par lietām. Ja cilvēkam ir kritiskā domāšana, viņa galvu nespēs pārņemt nekādas viltus ziņas. Sadarbība starp pacientu un ārstu ir visbūtiskākais.
Diemžēl daudziem domāšanā joprojām ir ļoti liela padomju sistēmas ietekme.
Jāizkāpj no tās, jāizjūt sevi kā cilvēku, kas par sevi rūpējas!
– Jūsu mamma bija ārste. Vai tas ietekmēja arī jūsu profesijas izvēli?
– Mammai bija daudz darba, un tāpēc man agri bija jākļūst patstāvīgai. Taču es redzēju, cik jēgpilna ir viņas dzīve. Mamma ļoti mīlēja savu darbu, tas viņai bija svarīgs. Varbūt reizēm svarīgāks nekā es. Ne sliktā nozīmē – darbs viņai deva jēgu brīžos, kad bija ļoti grūti.
Bet par mani… Nedomāju, ka vēlēšanās kļūt par dakteri saistīta ar mammu. Par to runāju, vēl būdama pavisam mazs bērniņš. Domāju, tas ir kaut kas tāds, ar ko tu atnāc uz šīs zemes. Vismaz man šķiet, ka mēs katrs atnākam ar savu noteiktu uzdevumu.
– Ko esat mācījusies no mammas?
– Pienākuma izjūtu. Tev var visu ko gribēties, bet tavas iegribas nav tik svarīgas kā atbildība pret citiem cilvēkiem. Reizēm savas iegribas jānoliek malā, un tas ir disciplīnas jautājums. Mēs esam dažādi – ir, piemēram, radoši cilvēki, kuriem vajadzīga brīvība.
Bet mans uzdevums ir neaizmirst par pienākumu. Un ar to domāju ne tikai darbu,
man tas ir daudz plašāks jēdziens. Pienākums vai atbildība par to, kur tu esi, kā dzīvo, kā attiecies pret planētu Zeme. Vai tu tikai patērē, vai saproti, ka Zeme ir dzīva būtne. Vai saproti, ka mēs to gandējam un kā suga uz šīs planētas uzvedamies kā parazīti. Nu nav traģiskāku parazītu par mums! Un kāpēc? Tāpēc, ka «es gribu to, ko gribu, un pārējais mani neinteresē».
– Jūs man atsaucāt atmiņā stāstu par to, kā bijušais ASV viceprezidents Als Gors savulaik esot gājis pie prezidenta Džordža Buša, lai parādītu zinātnieku pētījumus un prognozes par to, kas ar planētu notiks, ja ASV steidzami nepieņems konkrētus lēmumus dabas aizsardzībai. Bušs ar laipnu smaidu to noklausījies un pavaicājis, pēc cik gadiem tas notikšot. Uzzinājis, ka tikai pēc četrdesmit piecdesmit, atviegloti nopūties, noteicis: «Tad manis vairs nebūs,» – un zinātnieku teiktajam atmetis ar roku.
– Man šķiet traģiski, ka cilvēki nesaprot elementāras lietas. Kaut vai latviešu tik biežā rudens un pavasara lapu un veco mantu dedzināšana… Tā ir tik kaitīga! Kaut vai mēbeles, kas apstrādātas ar laku. Kad tās tiek dedzinātas, izdalās bīstamas vielas. Kas notiek ar manām plaušām, kad to visu elpoju? Kas notiek ar manu ģimeni? Kas notiek ar augsni, kurā tas viss nonāk? Vai arī – dārzā izlikts bruģis, starp akmeņiem aug zāle vai sūnas.
Ja tev nepatīk, kā tas izskatās, paņem asu nazi vai kapli un izravē. Bet nelej glifosātu jeb raundapu, kas ir kancerogēna viela. Tā nonāk augsnē un sagandē dzīvi gan pašam, gan bērniem. Un viss tikai tādēļ, lai nebūtu ilgi jāstrādā, lai nebūtu sevi jāapgrūtina.
Te jārunā par zināšanu un izpratnes trūkumu un par nepieciešamību visu darīt nenormāli ātri, efektīvi, pēc iespējas mazāk kustoties un piepūloties. Tas ir jautājums arī par to, kāda ir mūsu katra ideālā pasaule. Vai tāda, kur es guļu saulē un neko nedaru vai atlaižos uz dīvāna pie televizora un skatos visas programmas pēc kārtas, vai tomēr tāda, kur esmu kustībā, dabā un runājos ar cilvēkiem, kas man apkārt.
Es nedomāju, ka laimes mirkļi ir sēdēt pie televizora vai gulēt saulē.
– Kas ir jūsu laimes mirkļi?
– Kustēties. Cik vien iespējams, atrodos nemitīgā kustībā. Darbošanās dārzā, pastaiga mežā, peldēšanās, vingrošana, braukšana ar riteni. Kustības organismā prieku rada pavisam tiešā veidā, fizioloģiski. Tās nepieciešamas, lai organisms būtu līdzsvarā, lai mēs būtu priecīgi un mums būtu laba asinsrite.
– Ilgus gadus nodarbojāties ar jogu.
– Jā, bet pēdējos piecus gadus to vairs nedaru. Kopš man piedzima meitiņa, to praktizēju pavisam maz vai nemaz. Joga ir brīnišķīga, tikai tā jāpraktizē ar prātu. Jāatceras, ka joga nav citiem, bet man. Tas, ko var izdarīt citi, man nav jāizdara. Joga ir ceļš, tev tikai lēnām jāiet uz priekšu.
– Es nezinu. Ja mēs to zinātu, vai vispār būtu interesanti iet? Mans ceļš droši vien ved uz tādu pasauli, kur ir cilvēki, kuri ieklausās, grib zināt, saprast, kas notiek apkārt. Cilvēki, kas novērtē to, kas viņiem ir, un saprot, ka visu mantisko var atņemt vienā mirklī. Bet mūsu zināšanas, izjūtas, mīlestību, piedzīvojumus un pieredzēto – to nevar atņemt. Tad, kad ir ļoti grūti, atceries šīs brīnišķīgās izjūtas, un tev ir spēks iet tālāk.
– Arī jums bijuši brīži, kad ir tik grūti, ka pat nav spēka pakustēties?
– Kuram tad tādi nav bijuši! Es par tiem negribu runāt. Tiem iziets cauri, un es eju tālāk. Es nesaku, ka šie brīži ir jāaizmirst vai jāignorē. Taču nav jādzīvo atmiņās, cik grūti bija tad un tad. Svarīgi saprast, kāpēc tas ar tevi notika un kas tev jāmaina, lai vairs neatgrieztos šajā vai līdzīgā punktā. Viss.
– Ko jūs esat mācījusies?
– Svarīgākais – visā, ko dari, jāsaredz, jāsaskata arī sevi. Jāatrod laiks sev. Pateicoties tiem brīžiem, kad nevarēju pakustēties, es tomēr esmu citādi paskatījusies uz lietām.
Laiks sev – tas nozīmē atrast laiku grāmatas lasīšanai, aiziet uz kādu koncertu vai uz divām dienām izslēgt telefonu.
Tas gan izdodas reti, jo man ir ļoti liela iekšējā pienākuma apziņa.
– Jūsu tētis savulaik gāja jūrā. Kad to uzzināju, nodomāju – bet jūs taču darāt to pašu! Meklējat apvāršņus! Tikai jūsu apvāršņi ir citādi – studijas ārzemēs, darbs Pasaules Veselības organizācijā, Lielās talkas organizēšana.
– Mācoties dažādas lietas, tu darbini savas smadzenes, iemācies analizēt, centies noskaidrot, vai tavas zināšanas ir vērtīgas, vai tās var izmantot dzīvē. Manuprāt, tas ir skaistākais. Arī visi darbi, kas nāk ceļā, liek mācīties arvien vairāk un vairāk, paplašināt apvāršņus. Ziniet, bijis tā, ka esmu domājusi – man ir apnicis, es gribu kādu laiku neko nedarīt. Un tad sapratusi – nē, tas nav man! Ir ļoti labi, ka atkal jādara, jāpieslēdzas, jāsaprot. Un tu atkal redzi plašāk.
– Esat mācījusies homeopātiju, ājurvēdu. Par to, ka interesējāties par homeopātiju, esat arī kritizēta – Ārstu biedrības priekšsēdētājai tā nepieklājoties.
– Tā ir alternatīvā medicīna, kas šobrīd kļūst par integratīvās medicīnas daļu. Man tas šķiet ļoti interesanti! Homeopātiju mācījos paralēli studijām Londonā, kur ļoti slavenajā The London School of Hygien &Tropical Medicine studēju veselības sistēmu vadību. Varētu šķist, ka homeopātija un veselības sistēmu vadība ir neapvienojamas lietas. Bet tās ir apvienojamas, jo pasaule ir ļoti plaša vieta. Tomēr es neesmu kaislīga homeopāte, uzskatu – visu vajag ar mēru. Domāju, homeopātija vēl ir neizzināta, bet ir taču iespējams integrēt, izmantot dažādas metodes, tām nevajag cīnīties savā starpā.
Daudzas vārpas ir noļukušas tāpēc, ka tām visos vējos jāšūpojas. Vajag stingru mugurkaulu.
Par ājurvēdu – to mācījos, kad iepazinu jogu. Būtībā joga un ājurvēda ir vēdisko zināšanu daļa. Tas ir ļoti interesanti, un pie daudzām senajām lietām jau mēs atgriežamies. To teikusi ājurvēda, vēlāk Hipokrats un vēl daudzi citi – veselība ir mūsu pašu rokās. Vienkāršoti sakot, cilvēkā ielikts ģenētiskais kods. Atkarībā no tā, kā rūpējamies vai nerūpējamies par savu veselību, no tā, kāda ir vide ap mums, tas var izpausties vai neizpausties. Jaunākie pētījumi epiģenētikā (zinātne par to, kā vides signāli atlasa, modificē un regulē gēnu darbībā) apliecina, ka vide, tas, kā cilvēks dzīvo un ēd, nosaka, kuri gēni gūst virsroku un kuri ne. Arī epiģenētiku ilgus gadus noliedza, bet tagad epiģenētiskie pētījumi sākuši strauji virzīties uz priekšu. Starp citu, ja nebūtu epiģenētikas, ar Covid-19 būtu pavisam sarežģīti. Tieši epiģenētiskie pētījumi bijuši ļoti svarīgi gan vīrusa, gan vēža, gan arī citu slimību izpētē. Tie dod dziļāku izpratni par vīrusu un citām slimībām, par to, kā uz tām labāk iedarboties. Mani arī interesē dažādas fizioterapijas metodes. Lai palīdzētu cilvēkiem, esmu apguvusi, piemēram, osteopātiju. Ziniet, es nākotni tiešām redzu integratīvā pieejā, kad nesmejamies par seno medicīnu, nesmejamies par saknēm, bet mēģinām saprast, vai tur ir kāds racionālais grauds vai ne. Tāpat vajadzētu atcerēties par to, ka cilvēkam ir brīnišķīga spēja, ko sauc – placebo. Tā ir bezgala svarīga ārstēšanas procesā.
– Psihoterapijā saka – meitene savu sievišķību iemācās no mammas. Bet tētis meitenei iedod pašapziņu, savas vērtības apzināšanos. Kā to izjutāt jūs?
– Stāsts par manu tēti nav vienkāršs. Viņš nevarēja sadzīvot ar padomju sistēmu un nomira jauns.
Kad tētis aizgāja no dzīves, viņam bija četrdesmit divi gadi, bet man deviņi.
Tētis bija cilvēks, par kuru draugi teica – ja kādam vajadzēs, viņš novilks un atdos savu pēdējo kreklu. Mantiskās lietas viņam šķita mazsvarīgas. Visvairāk tētim gribējās ceļot, redzēt pasauli, tāpēc viņš izmācījās par jūrnieku. Tā bija viņa kaisle. Par laimi, tētis arī redzēja daudzas zemes.
Tētis… Viņš bija brīvdomātājs. Domāju, tas man no viņa, es jau arī esmu brīvdomātāja. No tēva man nākusi arī spēja cienīt to, kas ir apkārt, tomēr saglabāt sevi un reizēm nepielāgoties. Tu esi tāds, kāds esi. Brīvs un par to priecīgs. Daudzas vārpas ir noļukušas tāpēc, ka tām visos vējos jāšūpojas. Vajag stingru mugurkaulu.
– Jūsu mugurkauls ir stiprs no dabas?
– Es domāju, tas no vecākiem. Viņi abi bija katrs ar savu uzdevumu šai dzīvē un pasaulē. Un vēl tas ir no Liepājas – tur esmu dzimusi, bet, kad man bija četrpadsmit gadu, abas ar mammu pārcēlāmies uz Rīgu. Esmu sapratusi, ka Liepājai ir speciāls stiprums. Dzīvojot starp ezeru un jūru, kur visu laiku pūš vēji… Tur cilvēkiem jābūt stipriem. Savu dod ne tikai daba, bet arī kultūra, tradīcijas. Interesanti, ka es vienīgā ģimenē runāju ar Lejaskurzemes akcentu. Man šis akcents bija tāds kārtīgs. Un ļoti smieklīgs. Reizēm domāju, kā tas būtu, ja es tagad tā runātu… Pārceļoties uz Rīgu un sākot mācīties 1. vidusskolā, par mani, protams, smējās. Bet mani tas vispār neuztrauca. Man likās – lai viņi smejas. Ko viš te nāk, lai viš smej’. Ko viš man aiztiek, es runā, kā es runā.
– Ja agri nākas zaudēt tēvu, bērns bieži vien sameklē sev kādu tēva aizstājēju – vecotēvu, skolotāju, kaimiņu…
– Nē… Man tētis bija tik nozīmīgs, ka negribējās nevienu viņa vietā meklēt. Turklāt biju ļoti aizņemta – mācījos mūzikas skolā, skolā, spēlēju šahu. Ar daudz ko bija jātiek galā pašai, biju patstāvīgs mazs cilvēks. Noteikti man pietrūka tēta. Bet arī pirms aiziešanas no dzīves darba dēļ viņš ļoti bieži un ilgi bija prom no mājām, līdz ar to pie viņa prombūtnes jau biju pieradusi. Vēl viena aiziešana jūrā, tikai uz ilgāku laiku…
Man ļoti patīk Džoanas Didionas darbs Maģiskās atcerēšanās gads. Latviski šis darbs ir iztulkots kā Maģiskās domāšanas gads. Liepājas teātris bija paredzējis šo darbu iestudēt, pirmizrāde, manuprāt, bija plānota decembrī. Pirms daudziem gadiem redzēju Maģiskās atcerēšanās gadu kā Vanesas Redgreivas monoizrādi – viņas ar Džoanu Didionu bija diezgan tuvas draudzenes. Tā bija brīnišķīga izrāde, kurā viņa stāstīja skumjo stāstu par divu vistuvāko cilvēku zaudēšanu viena gada laikā. Šis literārais darbs un teātra izrāde man lika uz cilvēka nāvi paskatīties citām acīm.
Protams, mēs bēdājamies par mīļo cilvēku aiziešanu. Bet mums arī jāpriecājas par to, kas ir bijis.
Piedzīvotās izjūtas nevar atņemt. To, ka tētim biju vienīgais un mīļotais bērns, man nevar atņemt. Tas saglabājas uz visu mūžu. Ļoti ceru, ka kādreiz varēsim Liepājas teātrī noskatīties šo brīnišķīgo izrādi.
– Teicāt – lai uzvarētu slimību, ļoti svarīgi nebaidīties. Šķiet, jums bailes vispār nepiemīt – bieži esat pirmā, kas sper soli nepārbaudītā teritorijā. Tieši jūs taču uzsākāt ģimenes ārstu institūciju Latvijā.
– Pirmais ģimenes ārsts Latvijā bija Andris Lasmanis, kurš no ķirurga pārkvalificējās par ģimenes ārstu. Tas, ko darīju es, – lūdzu Veselības ministrijai izveidot pēcdiploma apmācību ģimenes medicīnā, jo tolaik vispār nebija tādas ģimenes medicīnas specialitātes. Un mēs to izveidojām! Jo man šķita, ka tā ir ļoti svarīga specialitāte, visbrīnišķīgākā, kāda var būt, un mums to noteikti vajag. Bijām pirmie desmit Medicīnas akadēmijas beidzēji, kas sāka ģimenes medicīnas apmācību. Nenoliegšu, ir grūti būt pirmajam. Daudz vieglāk iet aiz kāda. Taču mana mamma vienmēr teica: ja kaut kas nepatīk, ja gribi kaut ko izdarīt, ej un dari! Negaidi, kad citi sāks. Šim principam esmu sekojusi, cik sevi atceros. Ja kaut kas man šķiet nepareizi, atļaujos to arī pateikt. Šā iemesla dēļ biju ļoti neērts bērns. Nebiju paklausīga, bet izteicu savu viedokli, par ko manai mammai dažkārt aizrādīja arī radi. Bet mamma man ļāva izteikt savas domas un pieņēma manu viedokli.
– Tie, kas iet pa priekšu, nereti nonāk krustugunīs un reizēm arī dabū pa pieri.
– Skolā mums bija tāda mācība kā pedagoģija, un tajā bija jānosaka, kas kurš ir pēc savas būtības – līderis, konformists… Daži klasesbiedri bija uzrakstījuši, ka esmu konformiste. Un, ziniet, es tiešām esmu. Man nav raksturīgi teikt: zinu, kā labāk, tagad visi, lūdzu, dariet! Man vienkārši šķiet, ka jāsāk mainīt, pārveidot dažas lietas, un tad pamazām…
– … pasaule apgriežas otrādi?
– Nezinu, vai to vajag apgriezt otrādi. Bet, ja kaut ko dari no sirds un redzi tam jēgu, tev pievienojas cilvēki, un viss notiek. Ir daudz mazu lietu, kuras sakārtojot pasaule kopumā mainās. Man nav pretenziju uz ko lielu, varenu. Man gribas strādāt sakārtotā veselības aprūpes sistēmā, tāpēc daru to, ko daru. Labi, ka tagad izveidojusies brīnišķīga jauno ārstu paaudze, gribas, lai viņi darbojas un ir stipri, visu maina un uzlabo.
Savukārt dzīvē man bezgala svarīga ir vides sakārtošana, jo, kā jau teicu, tas ir viens no svarīgākajiem veselības priekšnoteikumiem. Man tiešām no sirds dziļumiem gribas izdarīt visu, lai cilvēki slimotu mazāk. Nevis darboties un būt varenai ārstei, bet palīdzēt izdarīt tā, lai cilvēki neslimotu. Un tas izdodas arvien vairāk.
– Šobrīd modē iedziļināšanās savā iekšējā pasaulē, sevis izzināšana. Jums tas raksturīgi?
– Noteikti ne. Protams, ir jāsaprot, kas tu esi un kāpēc tu dzīvo. Kas tevi priecē un kas skumdina. Bet nemitīga rakāšanās sevī, pagātnē neko nedod. Tas nestiprina, bet vājina.
Biju viena no Lielās talkas aizsācējām, bet tālāk to virzīja Vita Jaunzeme, un
viņa par mani reiz teica, ka esmu racionāla ideāliste.
Domāju, tas ir ļoti precīzs mans raksturojums. Man tiešām šķiet, ka pasaule var būt ideālāka, nekā tā ir. Bet, lai to sasniegtu, jābūt racionālam. Es esmu racionāla. Jā, arī emocionāla, bet esmu daudz strādājusi, lai manī nenotiktu emocionāla šūpošanās. Tam ļoti palīdz joga.
Un vēl – es neatzīstu hierarhiju. Daudzi pieraduši pie baznīcas hierarhijas struktūras, bet es esmu galaktikas piekritēja – katrs cilvēks zina savu uzdevumu, un tu viņu nekontrolē, bet radi vidi, kas motivē darboties. Un tad ir pavisam citi rezultāti, tad visas zvaigznes mirdz.
– Līdzīgi kā bērnu audzināšanā. Var mēģināt sarunāt, bet var arī dzenāt ar pātadziņu.
– Man ļoti nepatīk konflikti, tā ir nevajadzīga enerģijas un laika tērēšana. Tāpēc mēģinu nekonfliktēt. Bet, ja man tas jādara, māku arī to (smejas).
– Runājot par bērnu audzināšanu – jūsu meitiņa piedzima pirms pieciem gadiem, kad jums bija četrdesmit astoņi.
– Tas bija mans apzināts lēmums. Pati savu grūtniecību uztvēru normāli un pārāk neiedziļinājos, kā to uztver apkārtējie. Bērna piedzimšana ļoti paplašina sievietes iekšējo pasauli. Tu pēkšņi to saproti pavisam citādi. Saproti patiesās vērtības – ko tev vajag un ko nevajag šajā dzīvē. Tomēr nekas cits tā neizaicina tavu ego kā bērns. Ja ir vairāki bērni ģimenē, pārējiem ir vieglāk. Bet pirmajam vienmēr jāizcīna cīņa.
– Dažkārt mediķi biedē, ka vecumā pēc četrdesmit laist pasaulē bērnu ir liels risks.
– Es nenobijos. Biju daudz darījusi, lai mana veselība būtu laba. Ja reiz šo lēmumu biju pieņēmusi, gribēju to īstenot.
Bet vispār mans sapnis vienmēr bijis būt vecmāmiņai.
Redzēsim, vai tas tā notiks, taču par to esmu sapņojusi, cik vien sevi atceros. Atminos, devītajā klasē ar bijušajiem klasesbiedriem runājām par saviem sapņiem, un es atzinos, ka visvairāk šai dzīvē man gribas būt vecmāmiņai. Visi skaļi smējās. Bet man vienmēr šķitusi brīnišķīga paaudžu pāreja. Tikai tā sanāca, ka meita man piedzima tad, kad jau vajadzēja sākt gaidīt mazbērnus. Kā Dievs deva, tā deva. Brīnišķīgi, ka man ir meitiņa. Bērna dzimšana ir dievišķīgs mirklis.
Vispār domāju, ka mēs lieki iespringstam par vecumu. Kādreiz, kad nebija kontracepcijas un cilvēki ticēja, ka jāpieņem viss, kas pie tevis dzīvē atnācis, bērni sievietēm dzima pat pēc piecdesmit gadu vecuma – kamēr vien tie nāca.
– Reiz, kad jums vaicāja par vecumdienām, teicāt: uztraukties par to būtu līdzīgi kā, ejot pa mežu, pārdzīvot, ka pēc daudziem kilometriem būs jāšķērso upe. Jūs izvēlaties baudīt ceļu…
– Jā, tā ir. Mans tuvākais sapnis ir, ka medicīnas pasaulē pārstājam pretnostatīt daudzas lietas un mēģinām, kā viens filipīniešu šamanis savulaik teica, savā starpā nestrīdēties.
Personīgi…
Es ļoti ceru, ka man būs harmoniskas attiecības ar meitu.
Tā laikam ir jebkura cilvēka vēlme – nepazaudēt saikni ar bērnu. Vasarā bijām ciemos pie draugiem, un draugu meita, kurai bija veselības problēmas, atnāca pie manis pakonsultēties. To ieraugot, mana meita ar milzīgu izmisumu balsī sacīja: «Pat te tu ārstē cilvēkus!» No četrgadīga bērna tas izklausījās tiešām izmisīgi. Tāpēc kopš tā laika vakaros atslēdzos no visa un visiem. Tuvākos divus gadus mans galvenais uzdevums būs, cik vien iespējams, pavadīt laiku ar meitu.