Šobrīd darbojos IT nozarē.
Esmu brīva un neprecēta.
Esmu riskētāja, kurai svarīga stabilitāte. Nebaidos mesties iekšā jaunās lietās un saprast, vai tās ir man. Patīk jokoties un smīdināt cilvēkus, ar kuriem komunicēju. Ļoti patīk mīļums un atbalstīt apkārtējos – savu cilti.
Šobrīd mani hobiji nedaudz sabrukuši, jo esmu pārvākusies uz Spāniju – Gibraltāru, tāpēc vēl nav atrastas visas vietējās iespējas, bet uz sporta zāli tāpat eju trīs reizes nedēļā. Joprojām savās sesijās iekļauju crosstraining elementus un svaru celšanu. Mans galvenais mērķis – kļūt stiprai, lai varētu sākt jebkuru hobiju un būtu tam fiziski pietiekami sagatavota.
Sporta zāle klusiņām kļuvusi par hobiju. Dzīvoju vējainā vietā, tāpēc arī paraplāns izpaliek. Bet tagad ik pa laikam staigāju uz gleznošanas nodarbībām un kā tūriste apbraukāju tuvējās pilsētas. Spānijas kultūras dzīve ir diezgan krāsaina, tāpēc gandrīz katru nedēļu var apmeklēt dažādus koncertus un pasākumus.
Viena no pēdējā laika atziņām ir ļoti vienkārša: slikta diena nenozīmē sliktu dzīvi. Kad ziņas pilnas ar naidu un slikto, var šķist, ka nekam nav jēgas. Bet, ja esi piecēlies un tavi centieni ļāvuši uzlikt galdā maizi vai pasmaidīt saviem draugiem, tad tā dēļ vien vērts cīnīties par nākamo dienu. Jābūt pateicīgam par savu varēšanu, dzīves iespējām vai radošumu, izsitot sev jaunu ceļu.
Dzīvojot Spānijā, var redzēt diezgan lielus kontrastus ar Latvijas vīriešiem – latvieši daudz kūtrāk un kautrīgāk nāk klāt iepazīties vai parunāt, latviešus arī daudz retāk var redzēt stumjam bērnu ratiņus. Šķiet arī, ka latvieši vienmēr kaut ko gaida – pieņemt lēmumu, sagaidīt īsto laiku, lai ko darītu. Tomēr arī latviešu vīrieši ar savām darbībām klusi parāda to, ka viņiem par tevi ir rūpe, bieži ir izpalīdzīgi bez liekām ceremonijām.
Vēlu latviešiem būt izlēmīgākiem, pat ja visas plāna detaļas nav izstrādātas. Lietas vienmēr ir labojamas, un arī domas un viedokļi ar jauno pieredzi var mainīties, tiem nav jābūt permanentiem. Vairāk ļauties dzīves pieredzēm, pirms prāts sāk domāt, kā viss notiks.