Trīs slavenas latviešu fotogrāfes atklāj, kā bildē parādīt un pieņemt savu īsto es
Pret fotografēšanos mēdz būt kardināli pretējas attieksmes: ziņkārīga interese ieraudzīt sevi no malas vai kategorisks nē, jo kameras priekšā sastingsti kā lāsteka. Kas ir tas maģiskais, ko atklāj fotogrāfija un ko gan vēlamies, gan arī bīstamies ieraudzīt?
Foto: Klinta Kalneja
Fotogrāfe
Polina Viljun
Manuprāt, jāsāk ar tēmu par sevis atzīšanu. Jo ilgāk fotografēju, jo vairāk saprotu, ka cilvēka sevis izzināšana, izprašana un pieņemšana nemēdz būt acumirklīga, tas vienmēr ir iekšējs darbs, process. Tas nozīmē pārstāt sevi salīdzināt ar citiem, tajā skaitā ar sevi pagātnē. Necensties katru rītu pamosties kā Keitai Mosai vai sevis labākai versijai. Vienkārši ļaut sev būt un sevi iepazīt: kas tu esi, kāda esi, kas tev ir svarīgi, ko tev gribas, kas iepriecina. Mēs nereti tik ļoti pakļaujamies ārējiem nosacījumiem, ka aizmirstam, kas pašas esam. Reti sevi slavējam, bet nenogurstoši rājam, meklējam trūkumus.
Fotogrāfija nemelo: kadrā noteikti parādīsies, ko par sevi domājam un kā jūtamies.
Skaistums neslēpjas kanonos. Nepastāv pareizie vai nepareizie sejas vaibsti vai figūras. Ja uzmanīgi paskatāmies topmodeļu vai izcilu aktrišu fotogrāfijās, kļūst skaidrs, ka viņu skaistums neietilpst nekādā standartā. Etaloni radās vēlāk – pēc tam, kad kāds šīs sievietes ieraudzīja kā skaistas un fotogrāfijās šo sajūtu nodeva citiem.
Tāpēc nevajag sevi piedzīt svešam etalonam. Labāk ieraugi sevi, kāda tu patīc pati sev. Tad arī citi to ieraudzīs.
