FOTO: Aktiera Andra Bērziņa dzīve laukos un jaunais hobijs 1
«Ar sievu Inesīti daudz staigājam gar jūru un milzu grozos nesam mājās dzintarus un akmeņus, kuros ir laimes caurumi, saskatāmas zivju asakas, mušiņas un vaboles,» par pandēmijas laika aizraušanos stāsta aktieris ANDRIS BĒRZIŅŠ.
Foto: no personiskā arhīva
Dzīvo noslēgti… un treniņtērpā
Andris Bērziņš ar sievu Inesi Gūtmani pirms vairāk nekā gada pārdeva Ineses dzīvokli Āgenskalnā un pārcēlās un laukiem, kur īrē mājiņu. Zem sveša jumta virs galvas dzīvot plānots tik ilgi, kamēr rit sakopšanas darbi un remonts Bērziņa jaunajā namiņā – skaistā vietā pašā meža viducī. Taču pat novadu, kur atrodas viņa jaunais īpašums, Andris neatklāj – sak, lai nepievilinātu zagļus un nelabvēļi nenoskauž. «Darbs gan tur jāiegulda – uh, cik daudz! Vecie un sapuvušie koki jāizzāģē, krūmi jāizcērt, krāsnis, griesti un grīda jālabo. Vienu vārdu sakot, daža laba vasara tur paies, kamēr sirdij tīkamo zemes stūrīti sakopšu. Bet nenožēloju, ka no tās sūdīgās miskastes Rīgas esam prom un viss pandēmijas laiks paiet nevis daudzstāvu mājas dzīvoklī, uz bruģa un asfalta Rīgā, bet gan tikpat kā dzīvā un mežonīgā dabā,» priecājas aktieris.
Škrobe bija, kad vecais treniņtērps jau bija nodilis, bet apģērbu nekur nevarēja nopirkt.
Viņš uzsver – tagad laiks paiet bez stresa, lieki nekreņķējoties un nešausminoties: «Būtībā dzīvojam kā savā pasaulē. Nav tā kā pie Rīgas lielajām bodēm, kur cilvēki pēc pārtikas vai vēl nezin pēc kā stāv rindās, jo viņus nelaiž veikalos. Esam izolējušies, lai nevienu neaplaistu ar vīrusu un paši tādu nesaķertu. Gads jau apkārt, kopš mūs baida ar lielo sērgu kovidu, bet īsti jau mēs, vienkāršie cilvēki, tur neko nevaram padarīt un izmainīt. Teju vai gadu manas izejamās uzvalka bikses karājas uz pakaramā skapī, nav nopirktas pēdējā modeļa krosenes. Pa mājām dzīvojoties un izbraukumos uz mežu un jūru kājās velku zābakus un trenūzenes. Škrobe bija, kad vecais treniņtērps jau bija nodilis, bet apģērbu nekur nevarēja nopirkt. Te vienu brīdi, kad bija ļoti auksts, ierobežojumi tā kā bija palaisti vaļīgāki, vismaz pie jauna siltā treniņtērpa tiku, ziemas zābakus nopirku. Viena siltā jaka ir – pietiek! Man nav pa galvu pa kaklu jāskraida pa veikaliem, lai sapirktos to, ko īstenībā nemaz nevajag.»
Marinējumus iemaina pret gaļu un pienu
Par iztikšanu, lai arī pensija neesot liela, Andris īpaši nebēdā. Protams, pietrūkstot skatītāju un fanu sagādātās enerģijas un sajūsmas, jo koncerti nenotiek. «Bet vispār mums iet labāk par visiem! Sola, ka pensionāriem iedošot 200 eiro, un es gaidu. Tīri vai nezinu, kur tērēt,» piebilst aktieris. Viņš skaidro –Inesīte esot liela meistare marinēšanā un skābēšanā. Pērnvasar pilns pagrabs esot pielikts ar sēnītēm, marinētiem dārzeņiem, dažādām saldajām un vīriešu zaptēm, kompotiem. «Kaut ko piepērkam, paņemam klāt burciņas ar marinējumiem, un ēdienreizes labu labās sanāk. Pirms dažām nedēļām bija gadījums, kad devāmies pie paziņām. Bijām paņēmuši līdzi savus marinējumus ciemakukulim. Pretī dabūjām brieža gaļu. Tad iebraucām vēl pie citiem paziņām, kuriem ir govis un vistas. Iedevām tur savas burciņas, bet pretī dabūjām pienu un divas paletes svaigu olu. Tuvojāmies mājām, kad Inesīte teica – kam mums divas paletes, ievedīsim kaimiņienei! Un viņa tikko bija maizi izcepusi… Vairākas dienas par pārtiku varējām nesatraukties. Galvenais, ka viss svaigs un veselīgs. Un ne pirmo reizi mums tā gadījās,» lauku dzīves skaistumu un vienkāršību slavē Andris un uzreiz iesaucas: «Bet galvenais jau cilvēki! Laukos ļaudis ir daudz atsaucīgāki, draudzīgāki, nav ieciklējušies tikai uz paša labumu!»
Andris teic, ka pandēmijas gada laikā nav nedz zaudējis kilogramus, nedz ieguvis kādu klāt, jo pēdējos gadus viņš it visā ieturot mērenību. «Uz diētām nesēžu un arī gavēni neievēroju. Tuvojas Lieldienas… Vai svinēšu?
