Zane Daudziņa par 30 gadiem komunālajā dzīvoklī, stipru ģimeni un sāpīgām atvadām
Kad iznāks šis žurnāla numurs, aktrise un skatuves runas pedagoģe Zane Daudziņa būs atgriezusies no Tadžikistānas, kur devās dažas dienas pēc mūsu sarunas, lai piedalītos aizraujošā, bet ļoti smagā pārgājienā Fanu kalnos. Tikmēr Latvijā, iespējams, iznākšanai būs sagatavota viņas jaunākā grāmata – stāstiņi par trīsdesmit dzīves gadiem komunālajā dzīvoklī.
Foto: Ieva Andersone
Zane kādreiz teica, ka viņai ir plāns, kad būšot veca un radīsies daudz brīva laika, uzrakstīt grāmatu par savu bērnību. Visnotaļ laimīgu, jo piedzima ārkārtīgi mīlošiem vecākiem, bet viņa, tāpat kā daudzi, auga padomju sistēmas radītā absurda vidē – komunālajā dzīvoklī, mitinoties tajā kopā ar svešiem, pilnīgi nesaistītiem cilvēkiem. Reizēm, stāstot saviem dēliem par to laiku, domājusi – tā ir laime, ka viņiem nav bijis jāiet cauri tādam murgam.
Kad aiziet kāds no manas paaudzes, tie zvani noskan stipri brīdinoši, un sajūta, ka liktenis klauvē visriņķī, ir satraucoša.
«Zini, kāpēc es to sāku tagad rakstīt? Kopš ir sācies karš Ukrainā, vairs ne par ko nevar būt drošs, un sāka šķist, ka šīs varbūt ir manas vecumdienas. Saku to rotaļīgā intonācijā un mazliet koķetēju, bet tikai mazliet. Ja tā būtu tikai koķetērija, es nerakstītu. Bet man pēkšņi šķita – varbūt tas ir tagad…
