Vijolnieks Romans Šnē: Sargeņģelis man dāvājis laimīgo lozi
Nupat, septembrī, apritēja 70 gadi, kopš vijolnieks Romans Šnē uzsācis pedagoga gaitas, ierādot smalkās vijoļspēles prasmes pat šķietami netalantīgiem bērniem. Savos 93 gados viņš joprojām mēro ceļu uz Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolu, kur pašlaik viņa vadībā šo instrumentu apgūst viens audzēknis.
Foto: Mārcis Gaujenietis
Dienas minimums
Ar Romanu Šnē tiekos vairākkārt viņa harmoniskajā, siltajā dzīvoklī Rīgā, Daugavas kreisajā krastā. Šajā pusē mājvietu radusi arī Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskola, ko sirmais kungs jau 46 gadus sauc par savu darbavietu, un visbiežāk turp viņš dodas kājām. Jā, arī savos 93 gados Romans Šnē izpilda, kā viņš pats saka, dienas minimumu fiziskajām aktivitātēm, lai asinis riņķotu, kā nākas. Visu mūžu esot nodarbojies ar skriešanu, ne profesionāli, bet veselības nolūkos, tagad vingro un aplaistās ar aukstu ūdeni. Tāpat rīts esot jāsāk ar kādu zāļu tēju, kas ir kā stiprais pamats, un tikai pēc stundas var dzert un ēst visu citu, ko sirds kāro. Viņš neslēpj, ka ir liels saldummīlis: «Man nekas nav par saldu.» Savu vārdu patiesumu Romans Šnē pierāda mūsu trešajā tikšanās reizē, kad ēdam viņa sarūpētas meduskūkas un dzeram kafiju no mazām, skaistām tasītēm – savā viņš ieliek četrus brūnā cukura graudus.
