Uvis un Dace Helmaņi: Tik sāpīgi zaudējumi mūs izmainīja un satuvināja
Dace un Uvis Helmaņi priecājas, ka attiecību grūtākais posms ir aiz muguras – pēc divu gadu prombūtnes Japānā Uvis beidzot ir mājās. Viņus vieno gan seši bērni, gan divi skaudri zaudējumi, par kuriem tik atklāti Dace un Uvis runā pirmoreiz.
Foto: Matīss Markovskis
Basketbola treneris Uvis Helmanis un Dace satikās brīdī, kad Uvis piedzīvoja attiecību krīzi un smagu šķiršanos, arī Latvijas basketbolā tobrīd nebija vieglākie laiki. Tas viņus nenobiedēja, jo viņi juta, ka viens otram ir īstie. Intervijā abi atklāj gan to, kā sākās Helmaņu stāsts, gan to, cik sāpīgus zaudējumus abiem nācās piedzīvot. Atklāti, skaudri un vienlaikus tik viedi un gaiši stāsta par smagām dienām savā mūžā, kādas nevajadzētu piedzīvot nevienam vecākam… Viņi spēja sadoties rokās, lai nepaliktu tumsā un ietu kopā tālāk.
Tāds mazs foršs mājas trādirīdis – viss notiek. Uvis, basketbolists un basketbola treneris, lej kafiju, izkārto uz galda raibus šķīvīšus un cienā ar Japānas saldumiem. Dace, Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja, no čaukstoša papīra iztin šokolādes ruleti un griež dāsnās, tumīgās šķēlēs. Mājās ir četri bērni. Ģimnāzijas izlaidumu nupat nosvinējušais Krišjānis virina ledusskapi, skaļi plānojot, kā šovakar vislabāk pagatavot vistu, un drīz viņam pievienojas māsa Marta.
Tik ļoti dziļi un patiesi izsērojām, ka manī nepalika nekādu sāpju.
Ik pa laikam pie ārdurvju stikla kāds pieklauvē – tad kaķis mīkstām ķepiņām, tad Otīlija vai Albertīne, kas atgriežas no peldes kaimiņu baseinā vai tūlīt un tagad grib parādīt baleta paraugdemonstrējumus. Visam pa vidu rej mazs, brašs sunītis, bet vāzē vēsā mierā stāv pavisam svaigas tumšsarkanas rozes – Dace un Uvis tikko nosvinēja 12 gadu kāzu jubileju.
Dace: Balles mums nebija. Katru gadu kāzu jubilejā aizmūkam no bērniem uz divām vai vairāk dienām. Šogad – uz Kuldīgu. Skan tik triviāli – būt kaut kur tikai divatā, bet tas tiešām ir vērtīgi. Tie ir mūsu svētki.
