Tēlniece Arta Dumpe: Brīnumaini, bet neviens mans darbs nav nogāzts

Savējie

Kavējoties atmiņās, māksliniece ik pa laikam dzidri iesmejas un saka: tieši tagad – pēc 90 – brīnumainos veidos piedzīvo vairāku savu darbu renesansi. Maijā Arta Dumpe kopā ar Latvijas Mākslas akadēmija kursabiedru, gleznotāju Imantu Vecozolu (viņa dzīvesstāsts publicēts Ievas Stāstu 2023. gada Nr. 7), mākslas galerijā Daugava atvērs gleznu un keramikas izstādi. Iepriekšējā tēlnieces personālizstāde bijusi labi sen, tāpēc šī būs notikums. 

«Mēs ar Vecozolu vienīgie no kursa palikuši, kas vēl var pakustēt. Arī Krollis vēl šaisaulē, pārējais kurss mūžībā. Bijām tikai divpadsmit, bet visi redzami – ­Zemgals, Šmidhena, Vijups, Rožkalns… Pagājušajā gadā kādas septiņas keramiķes aizgāja mūžībā, arī mana draudzene Spulga Lodziņa, tāpat Silvija Šmidhena – spoža keramiķe. Paliek arvien mazāk paziņu. Vēl ar Māru Zemdegu tiekamies – mana profesora meitu. 1967. gadā veidoju viņas portretu, no tā laika draudzējamies. Liktenīgi, ka abas reizē saņēmām Triju Zvaigžņu ordeni. 

Rudenī pēc visām tām izvadīšanām Vecozols uzdāvināja man gleznu. Es viņam parādīju jaunos darbus, un viņš saka: «Taisām izstādi!»» Arta Dumpe rāda atlasītos keramikas darbus, kas izkārtoti uz galdu virsmām un plauktos Artas istabā viņas un vīra – filologa un indologa Viktora Ivbuļa – Ziepniekkalna dzīvoklī. Vēl piecas kastes esot noslēptas no acīm.

Jautāta, kāpēc Uga kļuva par mediķi, neslēpj, ka dēls varēja kļūt arī par mākslinieku.

«Es nebūtu veidojusi arī šos, bet pagājušajā gadā saslima Viktors – sešus mēnešus palika uz gultas –, un es domāju: ja tas ievilksies, es vairs nevarēšu izturēt! Palūdzu Ugam, lai atved man mālus, un sāku veidot. Nebija pat domas par izstādi, veidoju veidošanas pēc, lai man būtu miers. Pat naktīs cēlos augšā, kad ienāca kas prātā, un tepat uz virtuves galda viss tapa. Savā laikā sāku virtuvē uz galda un nobeigšu virtuvē uz galda,» Arta smej, un iezvanās viņas telefons. «Nē, šodien vari nebraukt, neko nevajag, mums viss kārtībā.»